Jāvērtē katra nodzīvotā diena - intervija žurnālā "Ieva"

 

AGNESE: Tiekamies Lieldienu laikā. Vai augšāmcelšanās stāstu esat izjutis arī savā dzīvē? 

JĀNIS: Katrs Lieldienu dievkalpojums ir dalīšanās ar Kristu viņa augšāmcelšanās priekā. Patiesībā katrs dievkalpojums. Krieviski svētdienu sauc voskreseņije – augšāmcelšanās. Taču pēc augšāmcelšanās visvairāk ilgojas satricinājuma brīžos. 2008. gada ekonomikas krīze smagi skāra baznīcu. Attiecības saspīlējās. Tieši tajā laikā mēs zaudējām dēlu. Septiņus mēnešus nezinājām, kas ar viņu noticis. Bija tāds samezglojums, katra diena bija maza nāve. Domāju, ko man iesākt – palikt savā vietā, vai doties tālu prom, darīt kaut ko citu. Tādos brīžos palīdz tikai augšāmcelšanās. Man tā atnāca caur Garīgajiem vingrinājumiem. 

 

Kas ar jums šo vingrinājumu laikā notika? 

Trīsdesmit dienas es meditācijās raudzījos uz savu Kungu Jēzu Kristu. Piecas, septiņas stundas katru dienu. Izsūdzēju grēkus par visu dzīvi. Un tad viņš paraudzījās uz mani tā, ka viss izmainījās. Mana ticība, mana pasaule. Es no tās vairs nebaidījos. Viss kļuva gaišāks, mīlīgāks, apdzīvojams. Garīgie vingrinājumi ir ļoti gudri izveidota Svēto Rakstu apceres un meditāciju sērija, kas cauri šķīstīšanās un apgaismības procesam ved pie mērķa apzināšanās un pie mīlestības uz Dievu. Tā liek ielūkoties savā ellē un ieraudzīt savas debesis. Palīdz atraisīties no pieķeršanās tam, kas nav pakārtots tavas eksistences mērķim. Biju tā iedvesmots, ka pats apguvu vingrinājumu vadīšanu, lai varētu pavadīt citus. Tas deva jaunu saturu, jaunu jēgu.  Īstā augšāmcelšanās dzīvei, man šķiet, ir atbrīvošanās no bailēm.

 

Bailes jau gan dotas arī tāpēc, lai pasargātu mūs. 

Jā, protams, no neprātībām. Bet te ir runa drīzāk par raizēm, kas liek baidīties dzīvot, baidīties paraudzīties nākotnē. Bailes no zaudējumiem, pārbaudījumiem, pamestības. Neviens nevar izbēgt no ciešanām, jo tās ir dzīves daļa. Taču ir lietas, kuras ļauj pacelties pāri – nozīme un mīlestība. Nīče teica, ka cilvēks spēj izturēt gandrīz jebko, ja zina kādēļ. Jūs noteikti esat piedzīvojusi, ka dzīvot ir vieglāk tad, kad darāt kaut ko nozīmīgu. Bezjēdzība un dīkdienība nobeidz. Savukārt mīlestība… Kad kādu mīli, gribi būt ar viņu kopā, dalīties ar viņu visā. Kad iemīli Kristu, tad gribi piedalīties viņa dzīvē. Bet viņa dzīve veda cauri nodevībai, netaisnībai, ciešanām un nāvei. Kad savējā piedzīvojam to pašu, tad esam tur, kur ir viņš. Tas piešķir nozīmi arī bezjēdzīgām ciešanām. Garīgo vingrinājumu kulminācija ir tad, kad vari no sirds pateikt lūgšanu: “Pieņem, Kungs, visu, kas es esmu un kas man pieder. Dari ar to, ko gribi. Man dod tikai mīlestību uz tevi un savu žēlastību. Man ar to pietiek.” Šis “man ar to pietiek” piedzīvojums ir īstas brīvības brīdis. Pat ja nespēj tajā palikt vienmēr, ir bezgala svētīgi tur pabūt, lai zinātu, ka tas ir iespējams un lai vajadzības brīdī pie tā atgrieztos.

 

Daudz vieglāk ir cilvēkam, kas Dievam tic. Bet ko iesākt tādam, kas nemaz nesaprot, par ko jūs šobrīd runājat? 

Ziniet, pa īstam ticēt nebūt nav viegli. Lai piedzīvotu to, ko iepriekš teicu, man bija smagi jācīnās ar savu veco cilvēku un jālauž sava miesīgā daba. Bet jums taisnība, ticības motivācija ir pārpasaulīga un nav saprotama miesīgai loģikai. Man reizēm ir teikuši: mācītāj, nāciet un pasakiet spēka vārdus, kas mūs darīs stiprus. Taču man nav vārdu, kas darbotos kā burvju tabletīte – norij un pēkšņi viss pāriet. Evaņģēlija shēmu var izstāstīt diezgan ātri, piecās minūtēs. Bet padarīt to par savu, par to, no kā tu dzīvo un kas tev reāli palīdz... Tas nav tik vienkārši. Postmodernais laiks vispār neatzīst autoritātes un reti kurš ar godbijību kaut ko uzklausīs tādēļ vien, ka to saka bīskaps. Ar neticīgu cilvēku es varu dalīties savā pieredzē un teikt – redzi, ko esmu atradis! Pamēģini, varbūt palīdzēs arī tev. Pat ja tu domā, ka tā ir fikcija – ir tādas fikcijas, kurām sekojot, cilvēkam klājas labāk nekā nesekojot. Bet ja gribat paši piedzīvot, skatieties uz Kristu! Lasiet evaņģēliju un raugieties uz Viņa personību. Tādā vērošanā uzdīgst mīlestības asni. Tie dara cilvēku stipru. 

Šis ir laiks, kad daudzi, līdzīgi kā jūs savulaik, pieredz kāda tuva cilvēka zaudējumu. Viens ir cipars statistikā, pavisam kas cits, ja tas ir tavs cilvēks. 

Protams! Gan attiecībā uz dēlu, gan vecākiem man bija svarīgi, ka viņi bija izlīdzinājušies ar Dievu. Gan māmiņa, gan tētis pirms beigām izsūdzēja grēkus un saņēma sakramentu. Arī mūsu dēls Krists pirms nāves bija pastiprināti pievērsies baznīctēvu lasīšanai. Bet zaudējums un sēras jau nepazūd, tepat tās ir. Laiks kaut ko dziedē, bet ne pilnībā. Joprojām gribas vecākiem piezvanīt. Ģimenes kapu ierīkošana piešķir dzīvei jaunu krāsu tāpat kā rudens druvām un mežiem. Kasparam Dimiteram ir tāda dzejas rinda: «Cik aprēķināta dzīve ir slima, cik neiemīlēta nāve ir baiga». Iemīlēt nāvi nozīmē atrast savas mirstības nozīmi un nozīme ļauj pacelties pāri. Atkal jācitē Dimiters – dzīvība ir krātiņš, nāve – izspertas durvis… Lieldienām un Kristus augšāmcelšanās vēstījumam ir simboliska un psiholoģiska vērtība, taču tas ir arī vēsturisks notikums, kurā Dievs salauza nāves varu un atvēra cilvēkam mūžīgās dzīvības durvis.

Mēdz teikt – kad kāds aiziet, mēs raudam par sevi. Bet, manuprāt, tā īsti nav. Vecāki ir tie, kas bija pirms mums, un bērni ir tie, kam būtu jāpaliek pēc mums. 

Jā, mēs raudam par sevi, ja nāve ir bijusi tik dabiska un secīga, kā teicāt. Trūkst attiecību ar aizgājēju un grauž sirdsapziņa, ka nepateicām vai neizdarījām tā, kā vajadzēja. Par mirušajiem raudam, ja nāve ir bijusi pāragra, vardarbīga. Tad sāp viņu nenodzīvotie gadi, un piedzīvotās mokas. Gan tēvam, gan brālim bija nāves tuvuma pieredze, un abi teica vienu un to pašu – ja tāda ir tā miršana, tur nav ko baidīties. Pieņemu, ka neticīgs cilvēs mūža otrā pusē pret nāvi attieksies pat mierīgāk, domājot, ka aiz tās nekā nav. Kā aizmiegot anestēzijā uz operāciju galda. Pat nepamanīsi kā neatmodīsies. Tas arī iedvesmo vēlmi pēc eitanāzijas – cilvēki no miršanas procesa baidās vairāk nekā no pašas nāves. 

Ticīgam cilvēkam tas ir citādi? 

Ir tāda filma Sala, kurā tēvam Anatolijam jautā – vai nav bail mirt? Viņš atbildēja: Mirt nav bail. Bail būs stāvēt Dieva priekšā. Ticīgs cilvēks uz nāvi raugās mūžīgās dzīvības cerībā, taču arī apzinoties, ka būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi. Tāpēc mums vajadzīgs Pestītājs, kurš beznosacījumu mīlestībā ir izpircis un piedevis visu, par ko dvēsele ir nemierīga. Svēto, bezvainīgo dzīvi viņš nodzīvoja mūsu vietā un ietērpj tajā savējos, lai būtu ar ko stāvēt Dieva priekšā.

 

Kāda ir jūsu nostāja par eitanāziju? 

Tas ir sarežģīts jautājums. Luters pašnāvnieku uzlūkoja par cilvēku, kuru pārmācis un nokāvis velns. Vai tāds ir vairāk vainīgs par kādu, ko mežā nokāvis laupītājs? Dvēseli pazudina neticība nevis tas, ka neesi izsūdzējis visus grēkus. Visus tu tāpat nekad neatceries un neapzinies. No otras puses kristīgā baznīca cilvēkus vienmēr ir centusies atturēt no pašnāvības. Tam ir daudz iemeslu – kaut vai novērojumi, cik vērtīgi var būt grūto beigu mirkļi. Atceros mūsu izcilo mācītāju Robertu Feldmani. Padomju laikā viņš bija kā no citas planētas – veco laiku džentlmenis ar smalku valodu un manierēm. Ļoti zinošs, sirsnīgs, bet dažbrīd ironisks un ciets. Mūža beigās viņš zaudēja redzi un labu daļu no realitātes uztveres. Nespēja karoti trāpīt mutē. Kāds man taisni jautāja, vai viņam nebūtu labāk aiziet? Kādēļ Dievs pieļauj tādu sabrukumu? Taču, apmeklējot profesoru dažas dienas pirms nāves, es redzēju pārvērtību. Viņš bija norimis, gaišs un maigs, izlīdzinājies ar visu, pret ko bija turējis rūgtumu. Beidzot gatavs doties. Tikai Dievs zina īsto laiku – tāda būtu kristieša attieksme. Cits jautājums, vai no tās jāvadās likumdevējiem? Lai taču ticīgie dara kā grib, un ļauj neticīgjiem darīt tā, kā viņi grib? Viņu mūžības liktenis taču no tā vienalga nemainās? Tam es pat varu piekrist. Tomēr arī bez reliģiskajiem apsvērumiem ir virkne ētisku problēmu. Vai ārstam var uzlikt pienākumu nogalināt? Vai tas nav vienkāršs veids kā nerūpēties par paliatīvo aprūpi? Vai eitanāzija vienmēr būs brīvprātīga, pie pilnas apziņas? Vai uz vecajiem cilvēkiem netiks izdarīts spiediens, lai beidz sēdēt uz kakla un “pieņem šprici”? Vai eitanāzija nekļūs par biznesu, kas turklāt saistīts ar orgānu transplantāciju? Vesela slidena nogāze. Man šķiet pareizi, ka Saeima strauji nelēma šo jautājumu. Tas prasa dziļu un rūpīgu diskusiju.

 

Kad tuvs cilvēks aiziet, bieži ir sajūta – nepaspēju, nepaguvu. Kā paspēt? 

Diez vai var nodzīvot un šķirties tik ideāli,  ka nekas nekremt. Taču uz to var tiekties, ļaujot sevi veidot Dieva Garam, kura augļi ir mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Ar gribasspēku mēs spējam pieklājīgi uzvesties līdz kārtējam klupienam, bet īstas, iekšējas pārmaiņas spēj izraisīt tikai Dievs.

Ko teiktu jūsu tuvinieki - gara augļi jūsos jau iesakņojušies vai tomēr tas ir mūža darbs? 

Kaut kur jau tie ir (smejas). Garīgajos vingrinājumos, šķiet, ieguvu pavisam citu dzīves uztveri. Tā man pašam liekas, tā ir teikuši citi un arī attiecības pēc tam veidojās citādi. Ja atskatos, kā es pirms tam uzvedos un rīkojos… Es gan arī biju jaunāks, un jauniem cilvēkiem daudz kas ir citādi (smaida). Taču svēttapšana ir ceļš, kas jāiet visu mūžu. Palaižoties var notikt regress un beigas būs sliktākas nekā sākums. 

 

Šis laiks liedzis arī jūsu prieku – ceļošanu. Kā bez tās dzīvojat? 

Nedrīkstu žēloties, esmu priviliģētā situācijā. Dzīvoju mājā ar dārzu Rīgas nomalē, kur var staigāt gar Mārupīti. Man ir arī baznīca, kurp varu aiziet. Iztēles kontemplācijā varu staigāt pa Svēto zemi. Daudz smagāk ir ģimenei daudzdzīvokļu mājas vienā vai divās istabās. Protams, ceļojumi vilina. Agrāk priecājos par iespēju nokļūt eksotiskās zemēs, taču tagad gribētu vairāk apskatīt Eiropu, kamēr mums tā vēl ir.

 

Ko jūs gribat teikt ar vārdiem – kamēr vēl ir Eiropa? 

Eiropa strauji mainās. No vienas puses masu imigrācija un multikulturālisma eksperiments, kurš ienācējiem neprasa pielāgoties vietējiem tikumiem un kultūrai, bet drīzāk mudina palikt pie savām tradīcijām. Man liekas iracionāli savest vienuviet lielas cilvēku grupas bez vienojoša vēstījuma, un cerēt, ka viņi dzīvos mierā un saskaņā. Iepretī tam Eiropa ir apmulsusi pati savā identitātē. Neticība objektīvai patiesībai, skepse pret lielajiem vēstījumiem, tāda kā kaunēšanās no savām nacionālajām un reliģiskajām vērtībām… Tas nevieno cilvēkus un nedod nācijai mugurkaulu. Šādā izkārtojumā civilizāciju sadursme neatrisināsies par labu eiropiešiem un viņu kultūrai. Mēs vēl neesam gluži tur, kur “vecā Eiropa”, taču būsim, ja centīsimies to visā atdarināt.

 

Kuras ir tās kļūdas, kas mums jāņem vērā?

Eiropa šķiet pazaudējusi ideju, kura savulaik to padarīja tik izcilu. Viens no pamatelementiem tajā bija kristīgā vēsts. Mēs mēģinām ņemt atziņas, kas ir kristīgās idejas auglis, un likt tās jaunas morāles pamatos, nocērtot koku, kurš augļus ir nesis. Taču to zināja jau Nīče, ka, zaudējot kristīgo ticību, mēs nevarēsim paturēt vērtības, kas no tās ir izaugušas. Un paredzēja kreiso totalitārismu. Būsim pateicīgi pūļa imunitātei, kas padomju laika dēļ mums vēl ir pret marksisma atdzimšanu. Rietumos tā ir reāla problēma, kas atbalsojas arī šeit. Mums vēl nav vardarbīgu nemieru un pieminekļu demolēšanas, bet cenzūru sociālajos tīklos un izslēgšanas kultūras aizmetņus jau sākam novērot.

 

Atgriežoties pie ceļošanas – ko tā jums dod?

Ceļošanā es meklēju sastapšanos ar skaisto. Īpašs vaļasprieks man ir niršana zemūdens alās. Sevišķi krāšņas tās ir Meksikā. Desmitiem un simtiem kilometru gari labirinti, kam šur un tur ir iegruvuši griesti, izveidojot senotes jeb akas. Pa tām var iekļūt ar akvalangu, tur ir ļoti skaisti. Pats process rosina domāt, saprast un secināt.

 

Kā tas notiek? 

Reiz redzēju bīstamāko sporta veida sarakstu, kur alu niršana bija pirmajā vietā. Jā, alās ir gājuši bojā daudzi nirēji, bet pārsvarā tāpēc, ka devās tur bez apmācības un pienācīga aprīkojuma. Ievērojot protokolu, ieniršana alā var būt valdzinošs un relaksēts ceļojums. Galvenais ir neapmaldīties un zināt brīdi, kad jāgriežas atpakaļ. Gaiss balonos ir tavs atlikušais dzīves laiks. Trešdaļa peldēšanai iekšā, trešdaļa atceļam un trešdaļa rezervei, ja tev vai partnerim gadās kas neparedzēts. Nirēji, kas alu atklāja un izpētīja, tur novilka “zelta auklu”. Simbolisks nosaukums, lai gan iemesls tam ir praktisks – dzeltenā aukla savulaik bija vislētākā. Uz tās nirējs katrā krustojumā atstāj ceļa zīmes kā Ansītis un Grietiņa drupačiņas, lai vienmēr zinātu, ceļu atpakaļ. Ar zelta auklu ne uz mirkli nedrīkst zaudēt kontaktu. Man tas liekas līdzīgi garīgajai dzīvei. Arī tās mērķis ir ceļot tā, lai atrastu izeju, kur saules gaisma un bezgalīgi daudz dzīvības, ko elpot. Cilvēki saka – man nepatīk, ka baznīcā ir dogmas un skaidri nospraustas  mācības. Kur paliek mana izvēle, mana brīvība, mans radošums? Tas tev ir, taču savos meklējumos jāpaliek kontaktā ar zelta auklu. Dodoties kādā neizpētītā ejā, ir ir jāpiesien auklai sava spole, lai nekļūdīgi atgrieztos. Tā sauktās dogmas jeb baznīctēvu un iepriekšējo paaudžu pārbaudītie Dieva vārda skaidrojumi ir šī zelta aukla. Nav gudri nievāt to, kas rāda ceļu uz dzīvību.

 

Pieredzējuši nirēji dodas sānu ejās. Jūs arī esat tas pieredzējušais? 

Esmu apguvis pilnu alu niršanas kursu un saņēmis sertifikātus. Pagaidām gan nirstu kopā ar kādu pieredzējušāku nirēju. 

 

Adrenalīns, vēlme iekarot ir tāda vīriešu lieta. Atceros, salīdzinoši nesen sacījāt – vīrieša loma, vieta ir nonivelēta. Vīrieši kļuvuši izlietojami un izmetami. Ko jūs ar to domājāt? 

Pēdējās desmitgadēs feminisms Rietumos ir radījis noskaņojumu, kurā vīriešu pienesums sabiedrībā tiek uztverts kā nenozīmīgs – tāpat kā viņi paši. No katastrofām vai terora aktiem ziņo, ka upuru vidū ir sievietes un bērni. Vīrieši neskaitās. Ir daudz publikāciju par to, kā pandēmija skar sievietes un ko tur vajadzētu darīt, bet ne par to, kas būtu jādara pret to, ka no kovida pārsvarā mirst vīrieši. Tiek klusējot pieņemts, ka vīrieši dosies novērst avārijas Černobiļā vai Fukušimā, darīs smagākos, bīstamākos darbus un atdos sievietei vietu glābšanas laivā. Tajā pat laikā feministes publicē uzsaukumus: Vīrieši, jums no mums nekas nepienākas! Feminisms stāsta par vīriešu privilēģijām, lai gan lielākā daļa kara un slepkavību upuru ir vīrieši. Lielākā daļa bezpajumtnieku un atkarīgo ir vīrieši. Lielākā daļa pašnāvnieku ir vīrieši. Zēni atpaliek mācībās, jo mācību materiālus pārsvarā gatavo sievietes priekš meitenēm. Vīrieši par tiem pašiem noziegumiem saņem smagākus sodus. Taču ieminēties par vīriešu problēmām? Daudzas lasītājas šo uztvers ar smaidu, ja ne ar izsmieklu. 

 

Kas jums ir pret feminismu, kāpēc to uzskatāt par neatbalstāmu? Cīņa taču ir par sieviešu tiesībām, piemēram, par vienu un to pašu darbu saņemt tādu pašu algu kā vīrietim. 

Feminismam ir dažādas pakāpes un izpausmes, taču kopumā tā ir aizvainojuma ideoloģija. No aizvainojuma neizaug nekas labs. Un aizvainojumu izraisa, lūk, šādi stāsti par algas starpību starp dzimumiem par vienu un to pašu darbu. Vai tiešām par vienu un to pašu? Skaitli iegūst, salīdzinot vīriešu un sieviešu vidējo izpeļņu, neņemot vērā būtiskus apstākļus, piemēram, profesiju, amatu vai darba apstākļus. Visu izskaidro ar seksismu. Taču sievietes bieži izvēlas mazāk atalgotas profesijas, jo negrib strādāt uz naftas platformām Ziemeļjūrā. Cilvēces vēsturi feminisms attēlo kā sieviešu apspiešanu, lai gan īstenībā vīrieši un sievietes ir sadarbojušies, lai izdzīvotu skarbajos apstākļos. Vīrieši bieži iznesa smagāko daļu zaldātos un ogļu šahtās. Pret feminismu man ir tas, ka šī ideoloģija dzimumu savstarpējību aizstāj ar aizvainojumu un bailēm. Rietumos mācītāji pastorālas sarunas laikā ar sievieti mēdz atstāt durvis atvērtas, jo baidās tikt apsūdzēti uzmācībā.

 

Bet jūs taču negribēsiet teikt, ka sievietes melo par seksuālu vai emocionālu uzmākšanos?!

Protams, ne katra sieviete to darīs, taču tādi gadījumi arī nav retums un ir pat atzīti tiesā. #MeToo kustība sākās kā visnotaļ atbalstāma pretošanās sodāmai seksuālaja vardarbībai. Tāda pastāv un ir stingri jāapkaro. Taču aktīvisti arī labas lietas samaitā, novedot līdz galējībām. Nemitīgi paplašinot vardarbības jēdzienu un prasot bez pierādījumiem ticēt katrai apsūdzībai, radikālie feministi faktiski prasa piešķirt sievietēm varu ar vienu vārdu sagraut jebkura vīrieša dzīvi un iemest viņu cietumā. Attaisnojošs spriedums tiek nosodīts kā uzbrukums sieviešu tiesībām. Tas sēj bailes un vēlmi distancēties. Jebkuras civilizācijas izdzīvošanai ir vajadzīga vīriešu un sieviešu savstarpējība un sadarbība. Daudz ilgtspējīgākas attiecības piedāvā apustulis Pāvils – vīri, mīliet sievas tāpat kā Kristus savu draudzi. Sievas, cieniet vīrus. Kopā priekos un bēdās, laimē un nelaimē, līdz nāve mūs šķirs.

 

 

Un kāpēc sievietes nav vēlamas luterāņu baznīcā mācītājas amatā? 

Kādēļ tieši luterāņu? Sievietes neordinē ne katoļu, ne pareizticīgo, ne baptistu baznīcā. Varbūt kādreiz vajag pajautāt Zbigņevam Stankēvičam vai metropolītam Aleksandram, nevis vienmēr man. Šeit saduras divas pieejas, kur katrai sava taisnība. Neordinēt sievietes šķiet pretrunā vienlīdzīgo iespēju principam, kurš laicīgajā dzīvē ir taisnīgs un atbalstāms. Taču baznīca ne vienmēr var sekot pasaules loģikai. Tai ir jāseko Kristus priekšzīmei, un viņš par apustuļiem aicināja vīriešus. Baznīcai ir jāizpilda Svētie Raksti, kur iespēja ordinēt sievietes ir noraidīta gana skaidri. Nevajag to mērīt ar laicīgām mērauklām. Tieši tādēļ baznīca ir šķirta no valsts, lai savas iekšējās lietas varētu veidot atbilstoši “zelta auklai”. Dažas baznīcas rīkojas citādi, bet mēs nolēmām turēties autentiskajās pozīcijās.

 

Tas nozīmē – kamēr esat amatā, luteriskajā baznīcā nebūs sievietes mācītājas? 

Es amatā vairs nebūšu pārāk ilgi - man jāiet pensijā un es netaisos kā Putins mainīt satversmi, lai pagarinātu savu kalpošanas laiku (smejas). Bet lēmumu par sieviešu neordinēšanu jau pieņēma sinode. Par to nobalsoja trīs ceturtdaļas sinodāļu, no kuriem gandrīz puse bija sievietes. Lai kāds no maniem pēctečiem ordinētu sievietes, būs atkal jāiegūst trīs ceturtdaļu vairākums. Ja tas notiks, tā jau būs pavisam citāda baznīca. 

Mūsu dzīve dažkārt ir kā jūsu pieminētā pazemes ala. Ar dažādām blakusejām, kurās iemaldāmies un nezinām, kā tikt laukā. Kā orientēties, ja striķa nav? 

Mums ir sirdsapziņa un ir Dieva vārds. K.S. Lūiss dzīvi salīdzināja ar koku, nevis alu, bet princips jau tas pats. Ja ejam pa koku, tad var gadīties noiet pa kādu sānu zaru. Labā ziņa ir tā, ka var atgriezties. Bet nav cerību, ka zars ar laiku kļūs par stumbru, ka ļaunais ceļš attīstīsies par labo. Ir jāatgriežas tur, kur izdarīji nepareizo lēmumu un tālāk jāiet pareizi. Bet, lai varētu laikus atgriezties, jāvērtē katra nodzīvotā diena.