Lielā dāvana

Nupat atzīmēju savu 55. dzimšanas dienu un kāds žurnāls interesējās, kas ir labākā dāvana, ko jebkad esmu saņēmis. Sāku domāt… Šoreiz man dzimšanas dienā uzdāvināja divu šķirņu tēju: “Birthday Special” un “Celebration”. Un piparu stādiņu “Royal black”, ko audzēt uz palodzes. Vēl arī ar roku rakstītu Sv.Augustīna lūgšanu ikdienas lietošanai un citas līdzīgas, mīļas lietas. Visoriģinālāko dāvanu tomēr saņēmu no Rīgas Domes – kurvīti ar Getliņu tomātiem. Īstus tomātus, kādus atceros tikai no pirmsglobalizācijas bērnības, kad pēc garās ziemas pirmie tomāti bija aromātisks brīnums. Vienīgi šie nebija sarkani - kā jau brīvā Latvijā.

Ja man jautā par visu laiku labāko dāvanu – būtu grūti nosaukt kaut ko vienu, bet…  Es atkal un atkal apstājos pie radio mājas, paskatos pāri Doma laukumam un domāju, ka nekad savos 55 gados savu katedrāli neesmu redzējis tik skaistu. Rīgas Doms 55 un varbūt pat 110 gadu laikā arī nekad nav bijis tik skaists kā tagad. Gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Skatieties paši: jauns jumta klājums, atjaunotas vitrāžas, restaurēta fasāde, kuras šķirbās nesen varēja roku līdz elkonim iebāzt. Vai pirms remonta bijāt ievērojuši zaļos tīkliņus irstošo ķieģeļu lausku uztveršanai? Prieku vēl dziļāku dara tas,  ko jūs varbūt pat neesat redzējuši – salabotās jumta konstrukcijas, atraktie pamati, kuros vairs nesūksies ūdens un sāļi, restaurēta senā Kapitula zāle un daudz kas cits, kas nav uzreiz redzams, taču ir ļoti svarīgs. Prieks, ka tā ir dāvana visiem – luteriskajai baznīcai, ekumeniskajai saimei, rīdziniekiem, Latvijas iedzīvotājiem un mūsu valsts viesiem. Tā ir labi, tā piederas un ir taisnīgi, ka apdāvinātais jubilārs pasaka paldies. To ar pāris dienu novēlošanos gribu darīt.

Rīgas Domam daudzi vēl labklājību un ilgu mūžu, taču restaurācija nenotiek bez naudas. Tādēļ pirmā pateicība pienākas Rīgas Domei. Doms šodien nebūtu tik skaists, bet (nepārspīlējot) varbūt stāvētu ar iebrukušu jumtu, ja Rīgas Dome nebūtu iedegusies un nākusi baznīcai palīgā ar 2 miljonu latu dotāciju, kas ļāva mums pieteikties konkursam uz Eiropas finansējumu. Tieši iedegusies, jo no mēra Nila Ušakova un vicemēra Andra Amerika puses vienmēr piedzīvojām aktīvu interesi par to, kā risinās Doma atjaunošanas darbi. Lielum lielais paldies viņiem un visiem Rīgas domniekiem, kas atbalstīja līdzekļu piešķiršanu.

Otra puse līdzekļu nāca no Eiropas Reģionālās Attīstības fonda (ERAF). Par to, ka Doms šo finansējumu saņēma, ir jāsaka liela pateicība Kultūras ministrijai - gan par atbalstu Doma projektam, gan par palīdzību finansējuma piesaistē, plānošanā un pārraudzībā. Projektu uzsākām kopā ar ministri Helēnu Demakovu, un to pozitīvi novērtēja gan Sarmīte Ēlerte, gan Ints Dālderis, gan Žaneta Jaunzeme – Grende. Kompetentās un palīdzēt gatavās darbinieces Sanita Rancāne-Delekolē, Sigita Šīre-Vismanta un Solvita Dokāne sniedza patiesi neatsveramu atbalstu.

No visiem cilvēkiem, ar ko iznāca sadarboties, glābjot Domu, vienu gribu pieminēt pavisam īpaši. Tas ir Mārtiņš Greste, kurš bija tāds kā procesa motors, organizēja tikšanās, nāca palīgā ar padomu, gādāja, lai termiņi tiktu ievēroti, dokumenti iesniegti un projekta laiva  izvadīta cauri visām krācēm. Nevaru pat saskaitīt, cik stundu viņš tam pilnīgi brīvprātīgi veltīja. Šeit varat palasīt viņa paša atmiņas.

Projekta laikā neiztika bez skaidrošanās ar Eiropas sponsoriem, kur ar savu kompetenci talkā nāca Finanšu Ministrijas speciālisti. Ministram Andrim Vilkam gribu pateikties par izpratni un pretimnākšanu. Tāpat pateicība Centrālās finanšu un līgumu aģentūras direktorei Anitai Krūmiņai un Didzim Miķēnam.

Restaurācijas darbu norisē svarīga loma bija Valsts Kultūras Pieminekļu aizsardzības inspekcijai, par ko paldies direktoram Jurim Dambim, bet īpaši Dacei Čolderei un Jānim Asarim, kas piedalījas daudzu svarīgu lēmumu pieņemšanā. Darbus lietpratīgi izpildīja uzņēmums RE&RE, par ko sirsnīga pateicība ģenerāldirektoram Didzim Putniņam - un viņa "konstruktīvajai opozīcijai", būvuzraugam Agrim Ķuzim, kas uzmanīgi sekoja līdzi darbu kvalitātei.

Pēdējos parasti atceras savējos un tie ir Elijs Godiņš, Kaspars Upītis, Ronalds Lūsis un Lana Pelse  no Rīgas Doma Pārvaldes, bez kuru darba un entuziasma nekas uz priekšu nevirzītos. Ja īpaši nepieminu uzņēmēju Māri Milleru, tad tikai tādēļ, ka viņš parasti izvēlas pieticīgi palikt ēnā un arī tādēļ, ka viņam kā Doma draudzes loceklim rūpēties par savas draudzes baznīcu ir tāda kā dabiska lieta.

Paldies visiem, ko šoreiz vārdā nenosaucu, bet zinu un augstu vērtēju jūsu pienesumu. Mēs visi kopā esam ne tikai padarījuši labu darbu, bet arī devuši labu priekšzīmi baznīcas, pašvaldības un valsts institūciju sadarbībai.

Restaurācijas pirmā kārta ir noslēgusies. Priekšā vēl stāv torņa remonts, lai apturētu tā svēršanos un ar plānoto 11 zvanu iekārtu atdotu Vecrīgai balsi. Gribas torni aprīkot arī ar liftu un darīt to pieejamu visiem cilvēkiem. Baznīcai jānostiprina pamati,  jāremontē iekštelpas. Lieli darbi, taču “concordia parvae res crescunt” jeb “vienprātībā mazās lietas aug lielas”. Cerēsim ka Baltijas izcilākā celtne un svētvieta, Rīgas Doms mums arī uz priekšu būs pietiekams iedvesmojums lielu mērķu sasniegšanai vienprātībā!

Kaut ko no padarītā, iecerēm un sapņiem jau var aplūkot šeit!