Intervija ar Romānu Meļņiku, Diena, 2016

Izskatās, ka Eiropā dažādu multikulturālisma un sekulārisma ideju dēļ iestājusies tāda kā identitātes krīze. Ja imigranti, kas pēdējā laikā ieceļo milzīgā skaitā, ir ar savu stingru vērtību un tradīciju sistēmu, no tās negrasās atteikties, tad eiropiešu galvenā vērtība nu ir, ka katram var būt savas vērtības un tradīcijas, bet skaidrs, ka tas nevar kalpot par pamatu integrācijai, drīzāk pretēji – dezintegrācijai. Kā jūs uz to raugāties?

Jūs precīzi aprakstījāt situāciju. Postmodernā domāšana neatzīst patiesības, kas derētu visiem. Tā balstās uz cilvēka personīgo izvēli un indivīda brīvību. Ir jumta jēdzieni kā politkorektums un tolerance, taču tie tikai apsedz reālo sadrumstalotību. Dzīve tādos brīvības apstākļos nav nepatīkama – kamēr vien politkorektums nekļūst represīvs. Taču sadrumstalota sabiedrība ir ievainojama. Tā izdzīvo drošos, labklājīgos apstākļos, kad nevajag kopā saucēja. Bet kopsaucēja mums īsti vairs nav. Mēs ne tikai zaudējam kopējo bildi, pēc kuras salikt sabiedrības puzli, bet mūsu kārbiņā ir gabaliņi no dažādām puzlēm. Komfortablajā, drošajā Eiropā tas var būt dzīvotspējīgs modelis, taču dzīve mainās.

Masveida imigrācija Eiropā piedzīvota arī iepriekš. Zinām, piemēram, turku blīvi apdzīvotas teritorijas Vācijā, kas pastāv teju vai kā valstis valstī. Vai nemācamies no pieredzes?

Tas ir dabiski. Mēs, latvieši, lepojamies, ka aizbraukušie vairākās paaudzēs saglabājuši savu latvietību, ka pasaulē ir latviešu skolas. Latviešu emigranti piederēja Rietumu civilizācijai un pēc dabas bija viensētnieki, tomēr gribēja turēties kopā, nezaudēt identitāti. Vēl vairāk to vēlas iebraucēji no Tuvajiem austrumiem, kur ir spēcīga ģimeņu un klanu sistēma. Vide tiem ir svešāka, nekā latviešiem, izceļojot uz Vāciju vai Ameriku. Tādēļ viņi turas kopā, veido anklāvus ar savu subkultūru.

Valstu, kuras uzņem iebraucējus, interesēs taču būtu, lai šie cilvēki iekļaujas vietējā sabiedrībā. Un tas ir ne tikai drošības jautājums, par ko terorisma kontekstā pēdējā laikā daudz runājam.

Tāpēc jau būtu valstiski gudri censties uzņemt bēgļus, kam ar mums ir vairāk kopīga, jo viņi vieglāk iekļausies. Kristiešu integrācija būtu daudz vienkāršāka. Daudzi mūsu sadzīves principi ir cēlušies no kristīgās idejas, pat ja ikdienā tiem nemeklējam reliģisku pamatojumu. Vienlīdzība, kas ir mūsdienu cilvēktiesību pamatā, nāk no judeokristīgās pārliecības par cilvēka līdzību Dievam un par to, ka ikvienā cilvēkā meklējams Kristus atspulgs, tāpēc viņš ir vērtība. Lieldienās sarīkotiais kristiešu slaktiņš Pakistānā liecina, ka Tuvajos austrumos, Ziemeļāfrikā un citur notiek kristiešu genocīds. Viņiem reāli nav citur kur glābties kā tikai Eiropā. Diemžēl sarunā Saeimas komisijā mudinājumu pēc iespējas uzņemt kristiešus bez lielām runām noslaucīja no galda, jo Latvijas valsts nevarot šķirot cilvēkus. Rīkoties saprātīgi un rīkoties politkorekti bieži nav savienojamas lietas.

Bet veidojas tāda kā nemitīga kauja pašu mājās starp pilnīgiem kristietības noliedzējiem, kas iestājas arī pret Lieldienu un Ziemassvētku svinēšanu, un kristīgās tradīcijas aizstāvjiem. Rezultātā mēs vēl vairāk sevi novājinām.

Tverot plašāk, tā ir pretruna starp konservatīvi domājošo sabiedrības daļu un, teiksim, progresistiem. Ne vieni, ne otri nedomā ļaunu. Tie ir divi pasaules redzējumi. Konservatīvie cenšas saglabāt to, kas pagātnē nesis svētību. Tās ir vērtības, ko pieskaita kristīgajām taču arī tādas, kā piemēram, tauta, nacionāla valsts. Progresisti ir ieraudzījuši pilnīgi jaunu modeli nākotnes sabiedrībai un aizrautīgi to būvē. Es kā konservatīvs pilsonis viņiem liekos reakcionārs sprungulis progresa spieķos, bet man viņu modelis šķiet izdomāta konstrukcija, kas nevadās no pieredzes, realitātes un veselā saprāta. Fronte tēva pagalmā nāciju, protams, dara ievainojamāku sadursmē ar citādu civilizāciju.

Tas izskatās pēc totāla savas sabiedrības iznīcināšanas ceļa, jo īpaši situācijā, ja masveidā ieceļo cilvēki, kuri stingri respektē tradīcijas, dzimumu atšķirības. Tas ir ceļš uz to, lai pēc gadiem 50 šeit būtu islāma valsts, kā teica Roberts Klimovičs.

Atšķirība starp sabiedrības modeli, kādu imigranti pazina pirms ierašanās, un to, ko viņi atrod Rietumeiropā un Ziemeļvalstīs, ir milzīga. Pat daudzi rietumnieki vairs nesaprot, kurp viņu sabiedrība dodas. Piemēram, ASV skola pēc skolas, pašvaldība pēc pašvaldības izdod noteikumus, ka ir jādod brīva pieeja meiteņu tualetēm un dušām puišiem, kuri vienkārši pasaka, ka viņi ir meitenes. Atsevišķas labierīcības nedrīkst ierādīt. Pat aizkaru nedrīkst pielikt. Kādreiz feministes teica, ka par meiteni piedzimst, bet par sievieti kļūst, jo sabiedrība viņai uzspiež dzimuma lomu. Tagad vairs nepiedzimst, tagad arī bioloģija vairs neskaitās. Prominentas feministes nu netoleranti protestē, ka nepietiek vīrietim nogriezt orgānus un uzlikt parūku, lai viņš būtu sieviete. Taču viņās neklausās, viņas ir pagātne. Karavāna dodas tālāk un nepaliks Amerikā, bet būs pie mums ātrāk, nekā domājam. Pirmie kamieļi ar Kārļu un Karlīnu grāmatiņām jau ir ieradušies. Ja paši rietumnieki to nespēj sagremot, ko var prasīt no ieceļotājiem?  Vērtību sadursme ir neizbēgama un varam sev pajautāt, vai šīs vērtības tā iedvesmo, lai par tām cīnītos?  Turklāt, vai Rietumu sabiedrība zina, kā cīnīties? Kad Ķelnē imigrantu pūlis uzmācās sievietēm, Nīderlandē vīrieši uzvilka minisvārkus un izgāja atbalsta demonstrācijā.

To varēja saprast un tas varēja ietekmēt tikai vietējos, nevis iebraucējus.

Kāda žurnāliste komentēja, ka vīrieši tur rīkojās kā sievietes. Atklājās viņu apjukums identitātē un dzimumu lomās. Sievietes sāk atskārst, ka jaunajos apstākļos viņu vīrieši nepratīs viņas aizstāvēt. Gadu desmitiem ilgā postmodernisma un feminisma cīņa pret vīrietību nav bijusi bez panākumiem.

Pārmaiņas virza ideoloģija, kas 60., 70. gados attīstījās intelektuāļu vidē, tai skaitā universitātēs, kur mācījās topošie žurnālisti. Tādēļ virzība ir neticami strauja. Medijos ir daudz progresistu, bet mediji ir spēcīgs pārliecināšanas instruments. Ja kāds pauž pretējas idejas, tam jārēķinās ar uzbrukumiem, kas bieži ir vienkārši melnais PR, apsaukāšana un iebiedēšana.

Tad, atvainojiet, vienīgais, kas var vest pie prāta, ir terora akti?

Terora akti ir vēl lielāks neprāts, kas ved tikai uz iznīcību. Es labāk izvēlos dzīvot Eiropā ar visām progresa utopijām nekā Daēš kalifātā. Taču vai tiešām izvēle ir tikai starp galējībām? Vai normāla, dzīve ar veselīgiem ideāliem ir kļuvusi nevajadzīga? Baznīcai pārmet, ka tā cenšas atgriezt viduslaikus vai tamlīdzīgi. Es teiktu, ka baznīca drīzāk cenšas saglabāt normālu dzīvi un normālas, dabiskas attiecības starp cilvēkiem. Es nevēlos nodarboties ar vispārēju kritiku, tikai jautāju, cik utopija ir gatava reālajai pasaulei? Terora akti pieder reālajai pasaulei tāpat kā masu migrācija. Tas liek pārbaudīt miera laikam derīgās idejas. Vēl pirms Briseles uzbrukumiem Mosulas arhibīskaps Amels Šimons Nona, kura bīskapiju iznīcināja Islāma valsts, rakstīja eiropiešiem atklātā vēstulē: “Arī jums jāapdomā Tuvo austrumu pieredze. Arī jūs esat briesmās. Jums jāpieņem cieti un drosmīgi lēmumi, kaut arī tas jums maksātu nonākt pretrunā ar saviem principiem.” Pagaidām Eiropa tam nav gatava.

Kāda var būt mūsu sabiedrības nākotne?

Varam paņemt kalkulatoru un parēķināt nākotnes izredzes – latviešu pasaulē ir kāds pusotrs miljons, Latvijā palicis aptuveni miljons. No tiem bērnu radīšanas vecumā ir ap 40%. Cik no tiem ir regulārie bāriņtiesu klienti, kas dzīvo no pabalstiem? Mūsu baznīca daudz strādā ar sociālā riska ģimenēm un realitāte ir labi redzama. Arī ja pieskaitām nelatviešu minoritāti, aina būtiski neizmainās. Turklāt Latvijā ir tāda neveselīga, nesadarbīga pretimstāvēšana starp latviešiem un nelatviešiem, kādu ne vieni, ne otri patiesībā nevaram atļauties.

Vēl viena iekšējā šķelšanās, kas novārdzina?

Tieši tā. Mēģināsim mazliet saprast mērogus. Uz pasaules fona Latvijā iedzīvotāju pietiek vienai kārtīgai pilsētai. Kādi divi miljoni. Ķīnā ir 60 miljoni pianistu. Ja mēs nespējam vienoties kopīgam darbam savas valsts labā, tas ir fatāli. Jā, mums ir bijusi smaga, traģiska pagātne, taču, uzturot konfrontāciju, gudri nerīkojas ne latvietis, ne nelatvietis.

Jāņem vērā arī tas, ka postmoderna Rietumu sabiedrība ir demogrāfijai nedraudzīga vide. Laulība dekonstruēta. Ģimene plūstoša. Aborts ir neaizskaramas cilvēktiesības. Karjera un pašrealizācija vairāk atbalstīta nekā bērnu audzināšana. Latvijā demogrāfija ir viena no bēdīgākajām Eiropā. Konservatīvais pilsonis par to uztraucas, bet progresists saka – nav liela nelaime, jo pasaule jau ir pārapdzīvota, tuvajos austrumos ģimenēs ir 8-10 bērni, bet tauta un nacionāla valsts ir novecojuši priekšstati. Lai stāvoklis Latvijā mainītos, būtu kaut kas jāmaina dzīvesveidā, domāšanā. Jāatgriežas pie kristīgās reliģijas, jāstiprina tradicionālas ģimenes, jāpievēršas bērnu radīšanai un audzināšanai. Taču daudziem tas nozīmētu nonākt pretrunā ar eiropeiskajiem progresa principiem, uz ko viņi nav gatavi. Un tā ir apzināta izvēle.

Esam lasījuši, ka virknē terora aktu, kas pēdējā laikā notikuši Rietumvalstīs, galvenie izpildītāji bijuši nevis no islāma valstīm ieceļojušie, bet gan vietējie, kas pieņēmuši ticību. Tā dēvētie konvertīti.

Konvertītiem ir raksturīgi būt radikālākiem. Kad luteriskajai ticībai pievēršas kāds, kuram tā nav paaudzēs ģimenē praktizēta, viņam sava luteriskā identitāte jāmeklē pašam. Viņš ņem un lasa reformācijas dokumentus, kas tapa 16. gadsimtā, kad starp reformācijas piekritējiem un pretiniekiem notika pat kari. Katoļu baznīcai tur pa laikam veltīti ļoti asi izteikumi. Konvertīts to lasa kā svaigu tekstu un pārņem arī konfrontatīvo attieksmi, it kā simt gadu ekumeniskā dialoga nebūtu bijis.  Pieļauju, ka ar musulmaņu radikalizēšanos ir līdzīgi. Ekstrēmisti bieži nāk no imigrantiem otrajā, trešajā paaudzē. Iepriekš dzīvojuši pasaulīgu dzīvi, bet pievērsušies ticībai viņi iet pie pirmavotiem un pārnes uz mūsdienām attieksmes no 7. gadsimta Muhameda kariem, izlaižot iepriekšējo paaudžu eirointegrācijas procesu. Starp citu, tas parāda, cik riskanta ir vēlme izskaust kristīgo audzināšanu skolās, bet ģimenēs vecākiem sacīt – lai mans bērns pats izvēlas, kad izaugs. Vienmēr būs jaunieši, kas meklēs Dievu. Ja nebūs reliģiskās tradīcijas, viņi kļūs par konvertītiem.

Pirms šīs intervijas mēs abi piedalījāmies Latvijas Radio 4 raidījumā Darbojošās personas. Tur minējāt, ka migrācijas spiediens un pēdējā laika dramatiskie notikumi arī Eiropas līderiem tomēr likuši domāt par mūsu kopīgo kristīgo identitāti.

Jā, retorika ir nedaudz mainījusies. Politiķi sākuši runāt par kristīgo Eiropu, par savu valstu kristīgo identitāti. Citas vienojošas pozitīvās idejas jau nav. Deivids Kamerons televīzijas uzrunā teica, ka briti respektē piederību katrai vai nevienai reliģijai, taču Lielbritānija ir kristīga valsts. Pēc kristiešu slaktiņa Lahorā viņš aicināja visu ticību britus celties aizstāvēt kristīgās vērtības. Šajā ziņā svarīga bija mūsu Satversmes Preambulas pieņemšana, kur kristīgā ticība ir nosaukta par vienu no valsts identitātes avotiem. Vismaz kaut kā esam sevi definējuši.

Tas jo īpaši būtiski, ņemot vērā šābrīža jauno realitāti – masveida imigrāciju no Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfrikas.

Mēdz atgādināt, ka viens no kristietības principiem ir pieņemt svešinieku. Tā ir taisnība. Bībelē ir priekšraksti, kā attiekties pret svešinieku. Viņu nedrīkst aplaupīt, apspiest, darīt pāri. Nenopļaut tīruma stūrus, lai svešinieks varētu salsasīt vārpas. Parasti tie bija ceļinieki vai tirgotāji, kas apmetās starp israēliešiem.

Runa ir par atsevišķiem cilvēkiem, nevis, kā tiek lēsts, pat līdz simts miljoniem, kas gaida, kad varētu pārvietoties uz Eiropu.

Tās varēja būt arī lielākas grupas – ģimenes, saimes. Bībelē teikts, ka svešiniekiem, kas ieradās, nebija jāpāriet Mozus ticībā, taču viņi nedrīkstēja upurēt citiem dieviem un viņiem bija jāievēro sabats.  Mūsdienu valodā, iebraucējiem bija jāievēro vietējie likumi, dzīves kārtība, tradīcijas. Vajadzētu tikai pašiem būt skaidrībā, kādas tās mums ir.

Mēs mierinām sevi ar domu, ka uz tik aukstu un nabadzīgu valsti jau nebrauks, gluži kā paši gribēdami, lai Latvija vienmēr būtu tik atpalikusi.

Un tomēr mēs dzīvojam brīnišķīgā zemē, kas ir auglīga, bagāta ar resursiem, kaut ne ar naftu. Teritorija ir lielāka nekā Šveicei, Nīderlandei, Beļģijai vai Dānijai,

taču vienlaikus arī vismazāk apdzīvotā Eiropā,  – cik ilgi tā stāvēs tukša pārapdzīvotā pasaulē, kā jums šķiet?...