otrdiena, 2020. gada 4. februāris

No bezdibeņa ieraudzīt

LR Svētrīts  05.02.20 



Jēzus lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri
 uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”     (Mt. 14:22-33)   



Pēteris kaut ko saprata no laivām un vēja.  Varbūt viņam jau bija nelāga nojauta, ka šis nav īstais brīdis doties jūrā. Bet cik reižu nav tā, ka mēs neklausām iekšējiem brīdinājumiem? Neklausām arī saprāta balsij, kas saka, un pieredzei, kas atgādina – ja tu to darīsi, nebūs labi! Bet mēs darām atkal un zinām, ka darīsim vēl. Un te nu tas sākās. Viļņi mētāja laivu kā skaidiņu, pretvējam pūšot. Tumsa un briesmas. Labi, ka viņi bija zvejnieki, ne pirmo reizi uz jūras. Parasti ekskursanti būtu apgāzušies un noslīkuši, bet mācekļiem turēties virs ūdens ļāva no paaudzes paaudzē mantotās jūrniecības prasmes, kurās viņi bija pamatīgi vingrinājušies. 

Ievingrinātas vērtības, kurās iepriekšējās paaudzes ir iekodējušas labāko izdzīvošanas stratēģiju tiešām palīdz nenoslīkt haosa stundā, kad dzīves laivu mētā bīstama stihija. Mūsdienās netrūkst mēģinājumu tradicionālos vēstījumus nojaukt. Jaunā paaudze tiem aizrautīgi pievienojas apņēmībā celt labāku, progresīvāku pasauli. Taču jaunībai vēl nav pieredzes, kura atgādinātu, ka pasaule nav ne vienkārša, ne miermīlīga, ne droša vieta un ka doties tajā bez paaudžu gudrības ir kā neprašam tūristam laisties jūrā. Tik sarežģītu sistēmu kā pasaule vai sabiedrība uzlabot ir ļoti grūti, bet padarīt ļaunāku – pavisam viegli.

Ne reizi vien kāds man ir teicis: “Es neticu Dievam, bet ticu dabai!” Vismaz vienā ziņā dabai tiešām var ticēt – tā cenšas mūs nogalināt visbrutālākajos viedos. Kā tos mācekļus laivā. Ar jauno Ķīnas vīrusu viņa nu mēģina tikt klāt mums. Un galu galā dabai tas izdosies, par to varam būt droši. Bet šajā notikumā Jēzus parāda, ka ir uzticams. Viņš lika mācekļiem doties jūrā un vētras brīdī nāk pie viņiem, kaut arī būtu visu ceļu ar kājām pa ūdens virsu jānoiet. Tikpat droši kā dabas māte visus nogalinās, mēs varam paļauties, ka savus mācekļus Kristus izglābs.

Bet Pēteris tiešām pārsteidz! Jau tāpat laiva ir apdraudēta lielajos viļņos, bet viņš vēl kāpj no tās laukā! Kādēļ? Nu kā – kādēļ? Pēteris gribēja pie Jēzus. Vai tas ir tik nesaprotami? Nē, taču arī nav tik vienkārši. Pēterim būtu vajadzējis tikai mirkli pagaidīt. Jēzus būtu iekāpis laivā un apsēdies blakus – tik ierasti un pazīstami! Viss būtu kā vienmēr un nekas pat nebūtu jādara! Kādēļ doties pie Jēzus tik ekstrēmā veidā – kāpjot taisni tumšā bezdibenī? Pirmajā brīdī gribas teikt – neprātīgs solis! Taču, padomājot nopietnāk nākas atzīt, ka tas bija dziļš solis un ne tikai burtiskā nozīmē.

Ir tāda sena alķīmiķu gudrība: “Tas, kas tev visvairāk vajadzīgs, ir atrodams tur, kur tu vismazāk gribi ielūkoties.” Patiešām – ja viss, ko tu meklē, atrastos vieglajās un pazīstamajās vietās, tu jau sen būtu visu atradis. Pēteris pazina laivu kā savu kabatu. Ne reizi vien viņš bija laivā atradies kopā ar Jēzu. Viņi pat iepazinās laivā. Taču piepeši Pēteris ieraudzīja Jēzu, no kura šķir bezdibenis. Jēzu, pie kura jādodas pāri vai cauri dzelmei. Un māceklim par godu jāsaka – viņš nevilcinājās.

Mēs mēdzam savu pasauli vienkāršot, izvēloties redzēt tikai to, ko gribas redzēt
  
“Tu esi OK tāds, kāds esi”, saka psihoterapeits.
“Dievs tevi pieņem tādu, kāds tu esi”, saka mācītājs. 

Taču tad mēs naktī pamostamies ar urdošu nojautu, ka tas nav viss. Un mēs taču nemostamies aukstos sviedros no savas pilnības izjūtas.

Pazīstamais psihologs Džordans Pītersons saka, ka apzināti atstāt savā pasaules ainā aklos punktus ir apmēram tāpat kā nolemt neticēt baltiem mikroautobusiem, kuri tuvojas no kreisās puses. Tā sakot, es visu atzīstu, bet neatzīstu, ka ir tādi autobusi. Tad agri vai vēlu es nokāpšu no ietves tādam priekšā. Atmostoties slimnīcā, es varbūt domāšu – kāda netaisna pasaule! Tā pārbrauca man pāri, un es taču nemaz nebiju vainīgs. Taču varbūt ar mani tā notiek tādēļ, ka es kaut ko nezinu vai atsakos zināt? 

Agri vai vēlu mums nākas saskarties ar visu pasauli. Agri vai vēlu nākas ielūkoties tur, kur visvairāk negribas. Kādēļ, es neesmu labs tēvs vai māte saviem bērniem? Kādēļ esmu naidā ar brāli, atsvešināts no draugiem? Kādēļ tik daudz dzeru, spēlēju spēlītes un internetā daru, ko nevajag? Kādēļ staigāju kreisus ceļus? Kādēļ man nav īsta mērķa dzīvē? Kādēļ mana garīgā dzīve ir tik šļaugana? Kādēļ es ne tuvu neesmu tāds, kādam man vajadzētu būt, un nedaru to, ko varētu un uz ko esmu pat aicināts? Tās ir lietas, kuras negribas redzēt, jo tad jāsajūtas kā Pēterim, kurš izbīstas un zaudē pamatu zem kājām. 

Pētera dziļais, neprātīgais solis sasaucas ar leģendām par Karali Artūru un apaļā galda bruņiniekiem. Kādā brīdī tie saņem aicinājumu meklēt Svēto Grālu. Grāls esot Kunga Jēzus biķeris, no pēdējām vakariņām: “Šīs ir manas jaunās derības asinis, kas tiek izlietas par daudziem.” Tajā pašā kausā Jāzeps no Arimatijas esot savācis Kristus asinis, kad viņš tika noņemts no krusta. Leģenda vēstī – kurš  no tā dzer, tas iegūst nemirstību un mūžīgu jaunību. Kristus vienmēr reprezentē ideālu. Tev jādzer no Grāla, tev jāuzņem sevī Kristus ideāls, lai tas tevi pārveidotu. Taču, kā lai to Grālu atrod? Katrs, kurš ir meklējis pazudušu cilvēku kaut vai tepat Rīgā, pazīst bezpalīdzības sajūtu, apjaušot, ka nezina pat virzienu. Kā lai atrod mazu biķeri veselā karaļvalstī?! Un te bruņinieki rīkojās ļoti simboliski. Viņi devās iekšā mežā – katrs tajā vietā, kur tas viņam šķita vistumšākais. Vistumšākajā biezoknī viņi meklē trauku ar substanci, kura spēj pārveidot.  “Tas, ko tev visvairāk vajag, ir atrodams tur, kur tu vismazāk gribi ielūkoties.” 

Katrs alu nirējs vēlas, lai viņa lukturis būtu uzticams, nevis tāds, kas kritiskā situācijā raustās un dziest. Tādam neviens neuzticētu savu dzīvību. Bet ar tādu, kurš nedziest, var doties nopietnā ekspedīcijā. Tā ir pilnīgi neintuitīva atklāsme, ka tur, kur ir vislielākā tumsa, tev ir arī cerība atrast patiesu gaismu. Jo tas, kas spēj būt tev gaisma pašos tumsas dziļumos, patiešām ir gaisma. Ar to var doties nopietnā dzīvē. Taču to, kāda kura gaisma ir, var pa īstam uzzināt tikai bezdibenī. No turienes tu pa īstam spēj novērtēt Jāņa liecību par Kristu: “Viņš bija patiesā gaisma, kas nāca pasaulē un spīd visiem cilvēkiem.”

Kad esmu godīgi ielūkojies tur, kur nevēlos, un esmu nokāpis savās zemākajās vietās, es spēju novērtēt to, ka saule man joprojām spīd – tādam, kāds esmu. Putni man joprojām dzied, puķes joprojām man smaržo, un varbūt pat svētie kopā ar eņģeļiem debesīs par mani aizlūdz – par tādu, kāds esmu. Nevis tādēļ, ka esmu OK tāds kāds esmu, bet lai sniegtos pēc Kristus substances, kura pārveido.

Varbūt es šajā Pētera piedzīvojumā ielasu pārāk daudz, taču šīs domas ir vērts izdomāt līdz galam. 

Ar soli pāri laivas malai Pēteris sevi kaut kādā mērā padarīja par muļķi. Jau divtūkstoš gadus cilvēki piemin to, kā viņš nobijās un grima. Taču Karls Jungs reiz teica, ka muļķis ir pestītāja priekštecis. Lai kaut ko mācītos, cilvēkam jāatklāj sava nezināšna. Jāriskē padarīt sevi par iesācēju, tātad par muļķi. Padarot sevi no laivošanas eksperta par iesācēju un muļķi jūras staigāšanā, Pēteris paplašināja savu atziņu un ieguva vissvarīgāko mācību, kad no briesmu tumsas dzelmes sauca, nedomājot ne par izteiksmi, ne par daiļrunību, bet ieliekot kliedzienā visu savu dzīvotgribu: “Kungs, glāb mani!” Viņš atklāja citādu Jēzu – nevis ikdienišķo, bet to, pie kura nokļūst cauri dzelmes bezdibenim. To, kuru sasauc ar psalma vārdiem: “No dziļumiem es piesaucu, Kungs, tevi! Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!" Viņš iepazina no dziļumiem ieraugāmo Jēzu, kura dēļ Sv. Lojolas Ignācijs rakstīja: “Es labāk vēlos tikt uzskatīts par nevērtīgu un muļķi Kristus Jēzus dēļ nekā tikt cienīts kā gudrs un apdomīgs pasaules acīs.”

No šīs vietas jau trauksmainais stāsts virzās mierinājuma gultnē. Jēzus nāk pie mācekļiem ceturtajā nakts sardzē tāpat kā nāk pie mums četros evaņģēlijos. Viņš nāk cauri ūdeņiem tāpat kā pie mums svētās kristības sakramentā. Jēzus ņem mazticīgo Pēteri pie rokas un nogādā drošībā laivā. Tāpat kā viņš vēlas ņemt pie rokas visus savus mazticīgos un nogādāt drošībā - savā baznīcā. Tā ir laba vieta, kur atrasties gan vētrā, gan bezvējā. Jo Jēzus nāk pie saviem mācekļiem, kad viņi ir laivā. Pa jūras viļņiem izkaisītus, katru atsevišķi, pat Jēzum būtu bijis grūti uzlasīt. Trešā gadsimta svētais Kartāgas Kiprians tā arī teica: “Ārpus Baznīcas nav pestīšanas”. Jo baznīca ir vairāk nekā tikai Jēzus laiva. Tā ir Kristus līgava, no kuras caur kristāmtrauka klēpi dzimst bērni Dievam. Baznīca ir ķermenis, kurā Kristus ir iemiesots un dzīvo pasaulē mūsdienās. Ir labi būt baznīcā, garā un patiesībā, jo Jēzus nāk pie savējiem laivā – un mazticīgos no bezdibeņa dzelmes  ieved tās patvērumā.

Taisnība, arī pašu laivu cenšas apdraudēt pretvējš un tumsa. Taču Jāņa evaņģēlijā, kur ir aprakstīts šis pats notikums, mēs lasām, ka 

“Tie gribēja viņu uzņemt laivā, un laiva jau tūdaļ bija pie krasta, kurp tie devās.” Un Mateja evaņģēlija vēstījumā: “Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”       

Kad Kunga Jēzus mācekļi patiesi vēlas, lai viņu baznīcā būtu klāt dzīvais Kristus un kad tie pielūdz viņu, ticot un apliecinot: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”, tad nekāds pretvējš nespēj to apdraudēt. Tad baznīca ir pie krasta, kurp dodas. Patiesi, tad tā ir pie pašiem Paradīzes vārtiem.

Lūgsim: Kungs, mūsu Dievs, Tu, kas redzi mūs visās briesmās, kurās sava vājuma dēļ nevaram pastāvēt, mēs lūdzam Tevi: izglāb mūsu dvēseli un miesu, lai visu to, kas mums jāpacieš mūsu grēku dēļ, izturam ar Tavu palīdzību. To lūdzam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

0 komentāri:

Bloga veidne izstrādāta Clairvo