Advents ciešanu laikā

Šīs pārdomas uzrakstīju mūsu baznīcas žurnālam "Svētdienas Rīts" neilgi pēc dievkalpojuma, kurā pavadījām mūžībā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekus, kuri zaudēja dzīvību, glābjot Zolitūdes katastrofā cietušos. Ja neesat starp SR lasītājiem, tad, noslēdzot Adventa laiku, ievietoju tās arī šeit jūsu uzmanībai.

+ + +

Advents ir laiks, kas sauc pēc glābēja. Tagad par to zinām vairāk. Daudz ļaužu pulcējās Domā, lai atvadītos no glābējiem, kas Zolitūdē atdeva dzīvību, meklējot zem drupām apraktos. Kad viņu kolēģim jautāja, vai tomēr nebija kļūda doties dzīvības briesmās, tas atbildēja: „Tur iekšā cilvēki sauca pēc palīdzības. Kādam bija jāiet.“ Viņi izlēma – es iešu. Tādēļ cilvēki sauc viņus par glābējiem. Mēs gribētu teikt īstos vārdus, kas remdētu visu bojā gājušo tuvinieku bēdas. Mēs ļoti gribējām dzirdēt vārdus, kas palīdzētu tikt pāri pašu ievainojumam. Taču nu mēs zinām - nav vārdu, kas to spētu.

Ko zinu par zaudējuma sāpēm, to neverētu izteikt patiesāk, kā  Mūžības svētdienas dievkalpojumā sacīja bīskaps Pēteris Sproģis. Patiešām, tāda mēroga sāpēm nevar pārkāpt pāri vai apiet apkārt. Nav vārdu, kas spētu anestezēt. Ja tās reiz dzīvē nākušas priekšā, nav cita ceļa kā iet tām cauri. Ļauties svētām skumjām. Doties kā tumsā, kā dvēseles tumšajā naktī. Kā neziņas mākonī, kā brīvā kritienā, nezinot, cik dziļš tas būs. Ļauties... svētām... skumjām... Tikai katrs pats var piedzīvot, ka tur, visdziļākajā punktā, vislielākajā tumsā Dievs iedegas kā gaisma. Līdzcietīgais Dievs, kas pats cieš līdzi mūsu sāpēm. Dievs, kas ir nokāpis tur, dziļumos, lai tur, kur esam mēs, būtu arī viņš. Mūsu Glābējs.

Ceļa vārdi šim gājumam naktī ir dārgākie no visiem, kas cilvēcei doti. „Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man! mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Es aizeju jums vietu sataisīt. Un, kad es būšu gājis un jums vietu sataisījis, tad es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur esmu es, būtu arī jūs. Kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā.“  To saka Kristus, drosmīgo glābēju Glābējs. Mūsu visu Glābējs.

Kad izejam no mājām, nezinām vai atgriezīsimies. Kad izvadām uz skolu bērnus, vai savus mīļos uz darbu, tad nezinām, vai viņus vēl redzēsim. Kā pazīstamajās rindās no Aleksandra Kočetkova dzejas:

С любимыми не расставайтесь!


Всей кровью прорастайте в них,

И каждый раз навек прощайтесь!


Когда уходите на миг!

Ik pēc brīža kaut kur pasaulē ar kādu tas notiek. Dažreiz tuvu blakus. Dažreiz ar mums pašiem. Advents ir sauciens pēc glābēja nedrošā pasaulē. Dievs dzirdēja un izlēma – es iešu! Viņš ienāca pasaulē, briesmu pilnā vietā, lai pie krusta atdotu dzīvību par dzīves drupās apraktajiem. Dievs pieņēma cilvēka veidu, lai mēs atjaunotos līdzībā Dievam. Viņš atdeva savu dzīvību, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi. Dievs uzņēmās sāpes, lai mums būtu mierinājums. Viņš mira vientulībā, lai mēs savā laikā varētu būt mūžīgā svētlaimē kopā ar Dievu. Jo tā Dievs ir mīlējis pasauli, ka devis tai savu vienpiedzimušo dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Mums nav anestēzijas vārdu, bet ir Vārds, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” Dievs ir ar mums tur, vistumšākajā neziņā. Viņa dziedinošo tuvumu varam lūgšanās vēlēt tiem piecdesmit četriem un viņu piederīgajiem.

Tomēr viens no sirdsmiera stūrakmeņiem ir arī tas, ka prasmīgi un atbildīgi cilvēki katrs savā vietā ir nomodā un zina, ko darīt. Ir glābēji, kas nekavēsies, ja dzirdēs saucam palīgā. Šajā laikā ne viens vien jautāja, kur, pie velna, bija Dievs, kad tas notika? Vai viņš nevarēja paturēt to jumtu vēl pāris stundas līdz veikala slēgšanai? Es nezinu. Jautājiet Dievam, varbūt viņš jums atbildēs. Tomēr Dievs savu daļu uzticīgi paveica. Viņš deva cilvēkam prātu, lai nedara stulbības, un sirdsapziņu, lai rīkojas godprātīgi. Tādā zemē kā šodienas Latvija galvenais traģēdiju avots ir nevis taifūni un zemestrīces, bet cilvēki, kas nelieto prātu un sirdapziņu.

Tagad galvenais šķiet atrast un sodīt vainīgos. Tas tiešām ir tiesībsargājošo iestāžu uzdevums. Tiem, kas atbildīgi, jānes atbildība. Vainīgajiem jāpalīdz sajusties vainīgiem. Arī tas atvieglos katastrofas skarto nastas. Taču nemaldināsim sevi, ka tad viss būs padarīts. Zolitūdes traģēdija notika, jo kāds kaut kur ignorēja kādu noteikumu vai uzņēmās darīt to, ko īsti neprot. Kaut ko atļāva pa draugam, kaut ko saskaņoja par „nelielu, taisnīgu atlīdzību“ vai vienkārši neiedziļinoties. Darīja, paļaujoties, ka gan būs labi, gan jau nekas nenotiks. Nosodot viņus, atcerēsimies, ka paši – kā nu kurais – mēdzam darīt to pašu. Pārsniedzam ātrumu, braucam agresīvi un vēl runājam pa telefonu pie stūres. Strādājam bērnudārza ēdnīcā un nenomazgājam rokas. Parakstām papīrus, neizlasījuši. Mēģinām „motivēt“ amatpersonu rīkoties mūsu interesēs. Pārkāpjam bausli, jo ir attaisnojoši iemesli. Ieņemam amatu, ko neprotam pildīt. Gan jau nekas nenotiks, gan viss būs labi... Saucot pēc atmaksas, jāatceras, ka paši no Zolitūdes vaininiekiem atšķiramies tikai ar to, ka mūsu neprasme, nolaidība un grēks vēl nav radījuši tik acīmredzamas, traģiskas sekas. Bet varēja... Mūsu pienākums pret traģēdijas upuriem ir mainīt attieksmi pret nolaidību, pārgalvību un negodprātību, sākot ar sevi un beidzot ar valsti. Cilvēkiem nepatīk robežas, jo tās ierobežo, tomēr ir jēga ievērot noteikumus, tīšām nepārkāpt baušļus un strādāt to, ko tiešām proti. “Vainīgie jāsoda nevis jāsit krustā par mums visiem“. (Kr.Rozenvalds)

Reizēm svarīgāk par pašu krīzi ir tas, par ko mēs kļūstam, ejot tai cauri. Ļauties dusmām ir vieglāk, bet mainīties uz augšu - pareizāk. Neviens no krīzes neiziet tāds pats, kāds iegājis. Vai nu viņš aug, vai degradējas. Augs tas, kam ir iekšēji resursi. Nākotne parādīs, vai mums tādi ir. Zolitūdes traģēdija ir devusi dārgu mācību.  Ja viss paies, noplaks un paliks pa vecam, mēs degradēsimies vēl vairāk. Labā ziņa posta laikā bija cilvēku vienotība un solidaritāte, kas īpaši pārsteidza ārzemju vērotājus. Visi ieraudzījām, ka nopietnā brīdī latvieši un krievi, kristieši un agnostiķi, vienas vai citas partijas piekritēji var kopīgā izjūtā saliedēties kopīgam mērķim. Tagad jautājums ir, vai mums pietiks iekšēju resursu apzināties, ka dzīve vispār ir nopietns brīdis uz kuru vajag saliedēties izlīgumā un sadarbībā? Glābēju varoņdarbā redzējām, ka labāk ir mirt, glābjot citu dzīvības, nekā dzīvot ilgi un pārticīgi, darot to, kas citus ieved nāvē. Tagad jautājums, vai spēsim atklāt savus riskantos rīcības modeļus un labot dziļi iesakņotus, postošus paradumus? Ja spēsim, tad iziesim no krīzes pieauguši. Ja nespēsim...

Katrs, kas ir centies iet svēttapšanas ceļu, zina, cik tas ir grūti. Tādēļ Advents ir sauciens pēc Glābēja kā no dziļumiem, no ilūziju drupām par sevi.  „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.“ Viņam ir resursi, kas ļauj krīzēs augt. Viņš tos savai baznīcai ir dāvinājis garā un sarežģītā vēsturē un dāvina arī tagad. Taču ar to ir tāpat kā ar prātu un sirdsapziņu – lietot vai nelietot? Mūsu izvēle ikdienā.