Kā ar sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā?

Pēc tam, kad 9. februārī archibīskaps Elmārs E. Rozītis Rīgā ordinēja mācītājas amatā Ievu Puriņu, esmu saņēmis gan mutiskus, gan rakstītus jautājumus, kādēļ patiešām sievietes nevarētu ordinēt? Kad otrdienas vakara raidījumā „Monopola viesis“ man šo jautājumu uzdeva ar radio starpniecību, sapratu, ka man ir pienākums jautātājiem atbildēt.

Nopietniem interesentiem parasti iesaku izlasīt Manfrēda Haukes disertāciju „Die Problematik um das Frauenpriestertum vor dem Hintergrund der Schöpfungs- und Erlösungsordnung“, kas angļu valodā izdota ar nosaukumu „Women In The Priesthood“.  Vienā īsā rakstā nevar sniegt izsmeļošu paskaidrojumu par visai plašo tematu. Tomēr šoreiz gribu tādu piedāvāt. To ir sagatavojis agrākais Misūri Sinodes Luterāņu Baznīcas prezidents Alvins L. Barijs. Misūri Sinode ir pazīstama ne tikai ar savu stingro turēšanos pie Bībeles, bet arī ar nelokāmo uzticību luteriskajai mācībai.  Tā ir viena no daudzmiljonu luterāņu baznīcām, kas nav ielaidusies viena dzimuma pāru laulāšanā un tamlīdzīgās mūsdienu negantībās. Tādēļ tieši luterāņiem ir visvairāk vērts tajā ieklausīties.

Sveicieni jums mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā! Daudzas denominācijas ordinē sievietes mācītāja amatam, pat dažas luterāņu baznīcas. Ir svarīgi, lai luterāņi spētu sniegt laipnu atbildi tiem, kas varētu uzdot jautājumus par mūsu nostāju. Mums ir iespēja runāt patiesību mīlestībā.

Ko Dievs saka par sievietēm, kas kalpo mācītāja amatā?

Kungs mums caur savu vārdu māca, ka sievietēm nav uzdota atbildība kalpot baznīcā par mācītājām. Mēs to lasām sekojošos paziņojumos:

„Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts.“ (1.Kor 14:33-34,37)

„Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām. Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.“ (1.Tim 2:8,11-12)

„Bīskapam ir jābūt bez vainas, vienas sievas vīram...“ (1.Tim 3:2)

„Es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu atlikušās lietas un ik pilsētā ieceltu presbiterus – kā es tev to pavēlēju – tam jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram...“  (Tit 1:5-6)

Dievs savai Baznīcai ir devis daudz dāvanu. Starp tām ir publiskas, pastorālas kalpošanas amata dāvana. Mēs pieņemam to, ko Dievs dod un tā, kā Viņš to ir devis. Mēs nesakām Dievam, ka viņa dāvana mums nav pietiekami laba, vai ka mums nepatīk forma, kādā viņš to mums ir devis. Mēs ar pateicību pieņemam Dieva dāvanas tā, kā Viņš tās dod. Mēs priecājamies par iespējām, ko Dievs mums ir devis, kā viņš ir atbrīvojis cilvēkus Viņam kalpot baznīcā un ikdienas dzīvē. Baznīca, kas grib būt uzticīga Dieva vārdam, nevar pieļaut sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā.

Bībele saka, ka mēs visi esam viens Kristū. Vai šie vārdi  nenozīmē, ka sievietes var kalpot par mācītājām?

Ir tādas baznīcas, kas domā, ka Sv. Pāvila vārdi vēstulē Galatiešiem 3:28 pilnvaro sievietes būt par mācītājām: „Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.“ Taču šis pants nemāca, ka starp šīm dažādajām grupām nav atšķirības. Tas māca vienlīdzību pestīšanā, kas visiem kristiešiem ir Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Pāvils grib, lai mēs zinātu, ka visi cilvēki ir vienlīdz grēcīgi un vienlīdz izglābti ar Dieva darbu Jēzū Kristū. Gal 3:28 nav pretrunā un neapgāž Pāvila teikto citās vietās. Šī Rakstu vieta nerunā par sieviešu ordinācijas jautājumu. Tā runā par vienlīdzību pestīšanā Kristū, par ko mēs slavējam Trīsvienīgo Dievu, bet tā pilnīgi noteikti nenozīmē, ka visi var kalpot par mācītājiem.

Ja vīriešiem un sievietēm ir vienādas tiesības, kādēļ sievietes nevar būt mācītājas?

Sieviešu ordinācija nav „cilvēktiesību jautājums“ vai „baznīcas tradīcija“, vai cilvēku uzskati, vai paražas. Tāpat tas nav sieviešu diskriminācijas jautājums. Dažādi sabiedrības reformētāji mūsu kultūrā grib likt mums noticēt, ka vīrieši un sievietes ir pilnībā atvietojami savā starpā un ka viņu Dieva dotajām atšķirībām nav vietas mūsdienu sabiedrības dzīvē šai pasaulē. Tas ne tikai runā pretī skaidrajai dabas liecībai, tas runā pretī arī Bībelei. Bībele māca citādu skatījumu uz Dieva radību.

Raksti māca, ka gan vīrieši, gan sievietes ir radīti Dieva līdzībā, bet ir divi atšķirīgi un īpaši Dieva radījumi. Mēs slavējam Dievu par gudrību, ar kādu viņš cilvēku radīja par vīrieti un sievieti.  Mēs ticam, ka Dievs ir apdāvinājis vīriešus un sievietes ar dažādām atbildībām un pienākumiem. Piemēram, vīriešus Dievs ir apdāvinājis būt par vīriem un tēviem, bet sievietes būt par sievām un mātēm. Tā arī baznīcā Dievs vīriešus un sievietes ir apdāvinājis ar dažādām, savstarpēji papildinošām kalpošanas iespējām un atbildībām.

Kāda ir vīriešu un sieviešu loma baznīcā?

Vīrieši un sievietes kopā kalpo savam Kungam un Glābējam Jēzum Kristum. Vīriem ir dievišķais pienākums būt par baznīcas garīgajiem vadītājiem. Sievietes ir aicinātas palīdzēt vīriem šai kapacitātē. To, ko mēs baznīcā darām, vada kalpošanas attieksme, nevis prasība pēc „tiesībām“ vai dziņa valdīt vienam pār otru. Mums ir viens Kungs un Meistars – Jēzus Kristus. Mēs kalpojam Viņam tā, kā Viņš to vēlas.

Dievs ir uzdevis atbildību kalpot par mācītājiem tikai atsevišķiem kvalificētiem vīriem. Baznīca šos vīrus aicina mācītāja amatā kalpot par Jēzus Kristus, Dieva Dēla reprezentantiem. Sievietes nav aicinātas kalpot šādā veidā tādēļ, ka Dievs  nav uzdevis šo atbildību sievietēm.

Kādēļ Jēzus neaicināja sievietes par apustulēm? Kādēļ Viņš caur apustuli Pāvilu sievietēm aizliedz kalpot par mācītājām baznīcā? Mums jāatstāj atbildes Dievam. Mēs paliekam ar to, ko Dievs mums ir devis savā vārdā. Dievs baznīcai nav devis iespēju aicināt un ordinēt par mācītājām sievietes. Mēs godājam un respektējam Dieva gribu šajā jautājumā un slavējam Viņu par daudzajām dāvanām, kuras Viņš mums ir devis, ieskaitot brīnišķīgās iespējas viņam kalpot, ko viņš dod gan vīriešiem, gan sievietēm.

Tad kādēļ dažas baznīcas ordinē sievietes?

Kā daudzos citos jautājumos, arī šeit atšķirības starp baznīcām ceļas no to dažādās attieksmes pret Bībeli. Mūsu baznīca apliecina, ka Svētie Raksti ir Dieva pilnīgā un nekļūdīgā atklāsme mums. Mēs pieņemam to, ko Dievs mums savā vārdā ir devis. Mēs neesam brīvi neredzēt šo vārdu, ignorēt to, aizinterpretēt to projām vai citādi neievērot to, ko Kungs ir atklājis caur apustuli Pāvilu. Baznīcas, kas ordinē sievietes, ir izvēlējušās Pāvila rakstus uzskatīt par viņa personīgo viedokli. Tādu nostāju ir grūti aizstāvēt, jo Sv.Pāvils vairāk nekā vienreiz atkārto, ka viņa pozīcijašajā jautājumā nav vienkārši viņa uzskati, bet Kunga pavēle.

Kā uzticīgi luterāņi var atbildēt uz sieviešu ordināciju?

Pirmkārt, mums šajā jautājumā nekad nevajadzētu kļūt agresīviem vai antagoniskiem. Tā vietā mums vajag vienkārši runāt patiesību mīlestībā, liecinot par mūsu ticību un saredzot tajā vēl vienu iespēju teikt: „Tā mēs ticam, mācām, apliecinām un darām.“ Otrkārt, mums vajag būt mīlošiem un maigiem pret cilvēkiem, kuri pieder baznīcām, kuras ordinē sievietes. Daudzos gadījumos viņi vienkārši nezina, kādēļ tas tiek darīts. Viņiem ir sniegta nepareiza informācija un viņiem nav skaidra Svēto Rakstu pamata, lai saprastu, kādēļ sieviešu ordinācija ir pretrunā Dieva Vārdam. Mums viņiem šie jautājumi jāizskaidro mīlestībā, ar laipnību un līdzcietību. Treškārt, ir svarīgi paskaidrot, kā sievietes var kalpot baznīcā. (...) Mēs pateicamies Dievam par daudzajām svētībām un dāvanām, kas baznīcā ienāk caur sieviešu kalpošanu. Mums jāuzsver iespējas, kādas Dievs ir devis mums visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, kalpot Viņam un Viņa valstībai.

Cik nelaimīgi būtu, ja mēs atļautu sevi savaņģot egocentriskām prasībām pēc „tiesībām“ un tā novērstu savu skatu no Kunga aicinājuma kalpot! Prasīt no Dieva to, ko viņš nav devis, ir pretēji tam, ko nozīmē būt Dieva bērniem. Kad mūsu uzmanības centrā ir mīlestība un kalpošana cits citam, mēs aptveram, ka darāmā ir vairāk nekā pietiekami priekš visiem. Mēs kalpojam cits citam mīlestībā, pieskaņojot mūsu kalpošanu Dieva vārdam. Neviens baznīcā nav aicināts būt par kungu kādam citam. Mācītāji ir Kristus kalpi, kas rūpējas par Dieva tautu ar vārdu un sakramentiem. Kungs Kristus, paklausot Tēva gribai,  pazemīgā un uzupurēšanās pilnā kalpošanā šajās dāvanās mums pasniedz pats sevi mūsu pestīšanai. Mēs esam priviliģēti, ka varam sekot Kristus priekšzīmei ar pateicību sirdī – sevišķi par piedošanas, dzīvības un pestīšanas dāvanām. Lai Dievs svētī mūsu kalpošanu Viņam mūsu Kunga Kristus evaņģēlija labad.