Beloved of Christ, I warmly greet you on Christmas, celebrating the Nativity of the Lord Jesus Christ!  "I bring you good news of great joy that will be for all the people, for today in the city of David a Savior has been born to you, who is Christ the Lord [1].” 

This is what the angels say to the shepherds in the fields of Bethlehem. Pay attention - they say "for all the people." For humanity, the birth of Christ is as great an event as the world's creation and as our birth is for each of us. On our birthday, we light candles on a cake – ten, thirty, fifty, seventy, if someone is strong, then eighty or ninety [2].

During the celebration of the birth of Christ, millions of candles and lamps are lit around the world, but they do not count the years. They aim to help us see the baby Jesus in the true light. In a beautiful, joyful, warm, glowing and heavenly light. There is much more in him than meets the eye. In him dwells all the fullness of God [3]. With him came the Way, the Truth and the Life [4].

Many of Jesus’ contemporaries could not understand who Jesus was. They saw just a child growing up before their eyes. They saw a young man who lived in their city. When Jesus began to say extraordinary things about himself, they could not believe it. Sometimes they even got angry. To this day, many view Jesus that way.

Right here in Dome Square, hundreds of people walked through the market during Advent, feasted on delicacies, listened to music, drank mulled wine, and participated in a charity marathon. Many probably saw a scene of Bethlehem somewhere, the kind that churches usually display at Christmas, and looked at the figure of the baby Jesus – a child as a child. But each candle in the Christmas tree shows light so that one can see – there, in the stable of Bethlehem, your heaven was born. There, in the manger, your paradise rests.

As Ukraine is torn apart by war, the joy of Christmas seems fragile to many. This is reinforced by the news from Germany of an attack on an Advent market. It seems that it takes so little for the miracle of Christmas to fade like a flash or an illusion.

But let us listen more carefully to the angel’s message: The joy and wonder of Christmas is that “ to you, a Savior has been born today.”  A saviour is not needed in carefree moments of joy with mulled wine and gingerbread. Rescuers go to places where there is collapse, misfortune, catastrophe. Where people are buried under rubble. No one is expected there as much as rescuers. Nothing is more joyful than the arrival of rescuers. The selflessness and courage of rescuers to go into the ruins, risking their own lives and saving someone else, is like the miracle that is celebrated at Christmas. No one has greater love than this when someone lays down their life for their friends [5].

But the real miracle of Christmas is a selfless and courageous God who comes as a saviour to give his life for you and to save you from every collapse. This is not a fragile joy. This is the only joy that remains when the world is in ruins. We need to see Christmas in its true light. Christ is born.

The Delfi news portal had some interesting numbers to read. 70% of Latvians think that Christmas is too commercialised. In Latvian, this means that the event of Christ's birth is mostly used for profit. The baby Jesus is buried under gift boxes. Bells jingle everywhere, bells jingle so loudly that the angel's message can no longer be heard.

Commercialisation did not happen by itself. For decades, both during the occupation and in free Latvia, there have been targeted efforts to purge public life of the presence of Christ – from Christian teaching in schools, from symbols in public places, reducing the time of Christian programs in the media, and talking about Christian versus Latvian Christmas – as if the participants in the Christmas Eve services were not Latvians.

It reminds me of Yellowstone, the world's first national park. In the first decades of the twentieth century, a disaster began to brew there. Nature was depleted, rivers washed away their banks, and many species of living creatures disappeared. This was caused by deer - relatives of Santa Claus's sleigh reindeer - which had multiplied and gnawed all the bushes and trees in the valleys and along the river banks.

In an attempt to save the park, scientists released fourteen Canadian wolves, which had previously been eradicated from almost all of America, into it. The incredible happened. The wolves did what hunters could not – they changed the behaviour of the deer. They began to avoid the valleys and could no longer carelessly graze on the riverbanks. Trees began to grow there again and songbirds returned to them. The rivers no longer washed away their banks and became clearer.

The beavers returned. They restored the wetlands, where frogs, fish, insects, birds – all kinds of life – began to live. Even bears returned because the berry bushes grew abundantly again. There were fewer coyotes now, which gave a chance for mice and other small animals – and therefore also falcons, owls, foxes, and weasels.

As coastal erosion decreased, fewer bridges and roads needed to be repaired. Even farmers who had opposed the return of wolves recognized that their pastures had improved and learned to profit from wolf watchers. The economic benefits are estimated at close to a hundred billion dollars—not bad for fourteen wolves that no one wanted. It turned out that they even affected the Yellowstone supervolcano. The roots of the new trees were eroding the soil that had been compacted by deer, which affected the distribution of heat underground. And notice that people didn’t try to put a protective screen on every tree, which would be impossible. They put back into the mosaic the missing piece that they had removed before.

Of course, the wolf is not a common Christmas figure. Christ is not a wolf. Christ is the Lamb of God. But we must be careful not to try to remove him from our mosaic. Just think – if a dozen wolves could influence even a volcano underground, how deeply and comprehensively does the Son of God influence our lives?! The Apostle John writes:

“God has given us eternal life, and this life is in his Son. He who has the Son has life, and he who does not have the Son of God does not have life.”[6]

What a radical difference – is the baby Jesus present at our Christmas or not? Is Christ present in the fabric of our daily lives or not? How profound are the consequences and how many different areas of our lives his presence or his absence reaches! So that the miracle of Christmas does not fade away like a beautiful illusion, the Christ born in Bethlehem must have his place in our lives. Without him, we cannot succeed. Without him, the joy and peace that surpasses the world do not dwell within us [7].

At Christmas, so many candles and lights are lit so that we can see God in his true light. If we think of God as a fierce and vengeful tyrant who is just looking for a reason to throw sinners into hell, then we are not seeing him rightly. We see God rightly when we look at the baby Jesus and see the kind heart of a loving Father.

As we sing the beautiful “Silent Night, Holy Night,” let’s pay attention to the line: “Christ the Savior is come!” What does this mean?

In the movie “Luther,” which I recommend watching at the end of the year, Martin Luther says something like this: “When the devil throws your sins in your face and says that you deserve death and hell, then answer him: “I admit that I deserve it. But I know one who lived a holy life in my place and atoned for my sins on the cross. I know my Savior Jesus Christ. Where he is, there I will be also.”

Looking at Jesus with eyes of faith, we see that there is much more than “a child as a child.” My Savior! The great, unfading joy. The joy of angels. The joy of men. The blessed balance, when Glory to God in the highest and on earth peace to people with whom he is pleased [8]. In Him we see the light of the world, following which we will not walk in darkness, but will have the light of life [9].

After we have seen Christmas and God in the right light, look at yourself in the same way! There is much more in you than you think. There is something so important in you, something so precious and wonderful, that God was born into the world and took on the difficulties of earthly life - just to find you and to save the treasure that is in you. Do you know what it is? Do you embrace it? Does it seem as valuable to you as it does to God? What path will you take to save it, protect it, purify it and perfect it? Christmas is a reminder of the future – you don't have to be a prisoner of your past because Christ, the Saviour, is here!

When times of danger bring worries, when life seems out of balance, when bad things happen when attachment to destructive things is tormenting, when joy and peace of mind are lacking at home – before trying to solve each tangle, we must first look at the root. Have I not removed the most important piece from my puzzle – the presence of the living Son of God? He was born for us and we must seek him – in the Holy Scriptures, in the sacraments, in prayer, in the church, in festivals and our daily experiences.

This year, during the Christmas charity marathon “Give Five,” people made an especially large donation to their fellow humans afflicted with illnesses. There is great joy in heaven and on earth for this. It is easy to be generous at Christmas. To give and not ask for anything in return. Because God is generous at Christmas. He gives himself even to those who do not ask or seek. Even to those who do not dig deep and are happy only with a Christmas tree, mulled wine, and gingerbread. He gives himself to the whole world. Maybe someone behind the Christmas trees and gifts will see that the Saviour has been born. And maybe… maybe some of them will suddenly realise how much their own life differs from the way Jesus lived. Maybe they will seek to be more like Christ and find the path to truth and life. That is why God gives generously and without reproach at Christmas.[10]

As we light our Christmas lights, let us remember that they shine so that we may see God and ourselves in the true light. In the light of faith.

Amen!

 

 

---

[1] Luke 2:10

[2] Psalm 90:10

[3] Col 1:9

[4] John 14:6

[5] John 15:13

[6]1 John 5:11

[7] John 14:27

[8] Luke 2:14

[9] John 8:12

[10]  James 1:5

lasīt tālāk

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sprediķis par 2.Moz 3:1-10 Rīgas Domā

 

Priecīgi ziemassvētki klāt!

Prieka zvans sāk gaisu tricināt.

Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis -

Priecājies, priecājies, draudze!

 

Mīļās un pazīstamās ziemsvētku dziesmas! Ziemsvētki vispirms saistās ar prieku. “Priecīgus Ziemsvētkus!”, mēs sakām draugiem un pat svešiem cilvēkiem.

 

Mīļie gani, sakiet mums,

Kas šī prieka nosēpums?

 

Izrādās, ka priekam ir noslēpums! Noslēpumus vienmēr gribas izdibināt. Pavedienu var dot eglīte, ko greznojam baznīcās pilsētu laukumos un savās istabās. Mēs saliekam tajās gaismiņas, lai skaisti mirdz klusajā, svētajā naktī. Liesmiņās mirdzošai eglītei ir iespaidīgs pirmtēls Bībelē. Iedams pa tuksnesi, Mozus ierauga ērkšķu krūmu, kas deg, bet nesadeg. Tas viņu pārsteidz. Mozus zina, ka malka deg un sadeg. Katra degviela sadeg. Šis krūms nesadeg. Kas tas ir? Tā ir zīme. Ko tā var pateikt mums?

 

Ja kāds jautātu: “Kas ir Dievs”, ko jūs teiktu? Visparastākā atbilde būtu – Dievs ir augstākā būtne. Priecīgi no tā nekļūst. Dievs ir kaut kur augstu, līdz kurienei ir tāls un grūts ceļš. Antīkajā pasaulē domāja, ka  tas ir aiz mākoņiem Olimpa kalnā. Pirmie padomju kosmonauti lūkoja pēc Dieva kosmosā un ziņoja, ka neesot viņu redzējuši. Zondes ar informāciju par zemi un cilvēkiem ceļo ārpus Saules sistēmas robežām, bet nav ziņu ka tās būtu sasniegušas Dievu. Tad varbūt Dieva nemaz nav?

 

Tas var dot atvieglojuma sajūtu. Katra būtne pasaulē ieņem savu vietu barības ķēdē. Ja Dievs ir Augstākā būtne, tad mums ir maz izredžu tādā konkurencē. Franču filozofs Žans Pols Sartrs sprieda: “Ja Dievs ir, tad es neesmu brīvs. Bet es esmu brīvs, tātad Dieva nav.” Var iebilst, ka nez cik nu cilvēks ir brīvs kaut vai no savām tieksmēm, kas pašam nepatīk. Taču galvenā Sartra kļūda ir tā, ka viņš nav kā Mozus ievērojis, ka ērkšķu krūms nesadeg. Dievam nevajag degvielas. Dievs nav no pasaules. Viņš nav “augstākā būtne” barības ķēdē. Viņš vispār nav būtne. Dievs ir pats esmes akts, tās avots, kurā mēs visi dzīvojam, rosāmies un esam. Lai uz to norādītu, baznīcā svin Ziemsvētku oktāvu, jeb astoņas dienas. Septiņas nedēļas dienas ir no pasaules. Astoņas norāda uz pārpasaulīgo.

 

Dievam no pasaules neko nevajag. Dievam neko nevajag no tevis. Tu vari paturēt savu brīvību, viņš negrib tev to atņemt. Ja nu vienīgi tu pats atzīsi, ka uzticēt savu brīvību Dievam ir labākais lēmums, labākais dzīves scenārijs un pats viņam to piedāvāsi, tad viņš savā bezcēloņa laipnībā to pieņems. Taču, ja Dievs nav no pasaules un viņu neaizsniegs pat vistālākā kosmosa zonde, tad viņu nesasniegs arī ceļa gājējs, meklētājs. Neizklausās priecīgi. Dievam neko no manis nevajag? Tas drīzāk uzvēdī skumjas. Kas ir prieka noslēpums?

 

Kristus mīļotie, ļoti labi, ka Dievam no mums neko nevajag! Priecāsimies un līksmosim par to! Tas nozīmē, ka viņš negrib ar mums manipulēt. Viņam no tā nav nekāda labuma. Dievs mīl nesavtīgi. No tīras mīlestības nāca Ziemsvētki. Dievs Betlēmē piedzima kā cilvēks, lai tuvotos un sevi mums dāvinātu. Dievs nav sniegota virsotne aiz mākoņiem, kura jāsasniedz ar pūlēm un briesmām. Dievs ir helikoptera pilots, kurš meklē vietu, kur nolaisties tavā dvēselē un tavā dzīvē. Viņš jau ir tepat. To Ziemsvētkos jūtam ar katru šūnu. Prieka noslēpums ir Dieva tuvošanās. Ja esi kristīts, tad nosēšanās laukums ir jau izveidots. Tad tikai vajag to attīrīt no lūžņiem un drazām, lai Dievs varētu piezemēties.

 

Mūsu senči rīkoja mēslu talkas. Viņi no pieredzes zināja, ka kopīgiem spēkiem ir vieglāk dabūt mēslu čupas no kūts laukā. Tā arī mēs ziemsvētku vakarā sanākam kopā, lai lai attīrītu dvēseles un sagatavotu vietu Kristum, cits citu atbalstot ar dziesmām un lūgšanām. Kopīga lūgšana un dziesma ļoti palīdz. Baznīca ir tur, kur Dieva ļaudis cits citam palīdz turēt sirdi tīru Dievam. Ja sirds ir tīra Dievam, tajā ienāk debesu prieks. Baznīca ir prieka vieta.

 

Ziemsvētki ir ļoti, ļoti skaisti. Lai to izceltu, mēs rotājam ielas un mājas, iededzam eglītes. Mani pie Kristus vispirms aizveda skaistums. Baznīca parasti ir skaistākā celtne pilsētā vai ciemā. Mani piesaistīja baznīcā tapusī mūzika un mākslas darbi. Dievkalpojuma liturģija kā pieskāriens no debesīm vairoja manī dzīvību. Taču visvairāk valdzināja Kristus personība un viņa Labā vēsts. Pamazām atklāju, ka tā šajā zemē caurstrāvo visu  – kultūru, dzīves uztveri, attiecības un tikumus. Un ļāvos skaistajai Kristus vēstij, lai tā mani veido. Necilam ērkšķu krūmam, uz kuru ceļinieks pat nepaskatās, Dieva klātbūtne lika skaisti iemirdzēties pārpasaulīgās liesmās. Parastas, adatainas eglītes Ziemsvētkos iedegas, aicinot pamanīt brīnumu un doties tuvāk. Lai tevī, parastā cilvēkā, skaisti iemirdzas debešķīga gaisma.

 

Ziemsvētku tirdziņš Doma laukumā ir ierindots starp skaistākajiem Eiropā. Krāšņie skuju vārti, krāsainie tirgotavu jumti, gardās smaržas gaisā, ziemsvētku dziesmas, mirdzošā egle un fonā majestātiskais Doms. Cilvēki sarunājas, fotografējas, mielojas un acīmredzami izbauda skaisto vidi. Pilnīga Ziemsvēku ainava. Kristus dzimšana nāk ar skaistumu. Arī tā ir Dieva tīrās mīlestības izpausme. Droši vien būtu citādi, ja tā uzreiz nāktu, piemēram, ar to, kas ir patiess. Daudzi tūlīt saspurotos: “Es pats zināšu, kas ir patiess. Tev ir sava patiesība, man sava.” Vēl grūtāk, ja Dieva piedzimšana nāktu ar to, kas labs: “Vai tu saki, ka es esmu slikts? Kas tu tāds, lai man teiktu, ka es daru nepareizi?!”

 

Skaistums veido saudzīgi un neko nepārmezdams. Skaistums nevienu neapdraud. Tas izgaismo, bet nesadedzina. Ziemsvētki neko nepavēl un neko neaizliedz. Tie dāvina – bez nopelna, bez nosacījumiem vai manipulācijām. Tie nav vardarbīgi. Tie izlej savu skaistumu pār labiem un ļauniem, pār taisniem un netaisniem. Kādu tas savaldzinās. Kāds atsauksies un pievērsīsies skaistuma avotam, lai tuvāk to aplūkotu. Mēģinot attīrīt skatu, viņš nonāks arī pie tā, kas ir patiess un labs. Skaistums spēj dauz vairāk nekā likt kavēties Ziemsvētku tirdziņā. Kad Mozus tuvojās skaisti liesmojošajam krūmam, Dievs viņu apturēja, nosauca vārdā un sūtīja izvest tautu no verdzības. Līdz tam Mozus vienkārši dzina aitu baru pāri tuksnesim. Tālāk viņš devās kā vadonis, kas izraudzīts, lai izvestu savu tautu no verdzības uz apsolīto zemi. Viņa vārds uz mūžiem ir ierakstīts cilvēces vēsturē.

 

Betlēmes laukos gani dzirdēja eņģeļu dziesmu: “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes cilvēkiem, uz ko Dievam labs prāts.” Otrā gadsimta Baznīcas skolotājs Lionas Irenējs izteica pārsteidzošu atziņu: “Dieva gods ir pilnīgi dzīvs cilvēks.” Mēs kļūstam pilnīgi dzīvi, kad Kristus skaistums mūs apstādina, sauc vārdā, izredz un sūta ar uzdevumu pasaulē. Tā ir Ziemsvētku dāvinātā iespēja, kas dzīvi dara pilnīgu un nāvi – jēgpilnu.

 

Visbeidzot, Ziemsvētki ir latviski. Patiešām! Gadu no gada esmu gaidījis, vai beidzot nemitēsimies mocīt un mežģīt latviešu valodu ar runām par kristīgajiem ziemsvētkiem un latviskajiem ziemsvētkiem. Vai meklējat latviskos ziemsvētkus? Lūk, te tie ir – tepat, Rīgas Domā! Tā tos svinēja mūsu vecvecāki, vec-vec-vecāki, un cik tālu jūs vien spējat izsekot saviem radurakstiem. Latviskāku Ziemsvētku par šiem nekur nav. Latviskuma saknes sniedzas dziļi Kristus dzimšanas notikumā un ir uzņēmušas sevī to, kas tajā skaists, patiess un labs. Sviniet, baudiet un neraizējieties! Klausieties Dieva balsi, lai jūsu vārdi uz mūžiem ir ierakstīti dzīvības grāmatā!

lasīt tālāk

 

“Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.” (Jņ 3:16-17) 

Jēzus Kristus mīļotie, es sveicu Jūs Kristus dzimšanas svētkos! Visiem ļaudīm, bet īpaši viņa draudzei Ziemsvētki  ir visskaistākie svētki gadā! Kādēļ tā? Viena no svarīgākajām prasmēm ir pamanīt Dieva pieskārienus savā ikdienā. Tie var būt pavisam parasti notikumi, kuriem uzreiz nepiešķiram reliģisku nozīmi, taču tos var pazīt pēc dzīvības “smaržas”. Jēzus teica – es nācu, lai jums būtu dzīvība un būtu pārpilnībā. Pamanot mirkļus, kuri iedvesmo, ceļ, dod spēku un vairo dzīvību, varam zināt – lūk, manai dzīvei, manai ikdienai pieskārās Dievs.

 

Ziemsvētki ir skaisti ar to, ka visapkārt ir tik daudz lietu un notikumu, kuros dvēselei pieskaras Dievs. Mirdzošas eglītes, piparkūku smarža gaisā Gluži vai debesis lāso no augšienes priecīgās priekšnojautās. Gods dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! Cik skaistas ir Ziemsvētku dziesmas! Es skaistu rozīt’ zinu, Jūs bērniņi nāciet, Klusa nakts, svēta nakts… Tās nevar sajaukt ne ar ko citu. 

 

Tomēr šogad Ziemsvētku brīnumu es visvairāk sajutu senā balādē par Skārboro gadatirgu. Dziesmā par nepiepildītu mīlestību. Daudzi to droši vien atceras Saimona un Garfunkela izpildījumā: “Are you going to Scarborough fair?” Skaisti, taču viņi ir ļoti saīsinājuši vārdus. Īstenībā balāde ir daudz garāka un ar dziļāku jēgu.

 

Puisis liek sacīt meitenei: lai viņa bez adatas uzšuj man kreklu bez vīlēm. Lai viņa to izmazgā sausā akā, kur nekad nav bijis ūdens, nedz lijis lietus. Lai viņa to izžāvē krūmā, kāds nav ziedējis kopš Ādama radīšanas – tad viņa būs mana patiesā mīlestība. 

 

Meitene atbild: lai viņš atrod tīrumu starp jūras ūdeni un krasta smiltīm. Lai viņš to uzar ar jēriņa ragu. Lai apsēj to visu ar vienu graudu. Lai nopļauj ar sirpi, kas taisīts no ādas, un sasien ar virvi, kas vīta no viršiem. Tad lai nāk pēc sava krekla. Tad viņš būs mana patiesā mīlestība.

 

“Ai, saki man, ka tu vismaz mēģināsi, jo citādi tu nekad nebūsi mana patiesā mīlestība.”

 

Ja viņiem jautātu, kādēļ viņi prasa no otra neiespējamas lietas, viņi atbildētu – man taču kaut kā ir jāzina, vai es esmu viņa (vai viņas) patiesā mīlestība! Ak, jaunieši… Katrs cilvēks ar dzīves pieredzi zina, ka nereālas gaidas nes vilšanos. Prasīt pierādīt mīlestību ar varoņdarbiem ir savtīgi un cietsirdīgi. Nekļūt viņiem par ģimeni. Nav brīnums, ka dziesmā par mīlestību dziedāts kā atmiņās par kaut ko pagātnē.   Būtu brīnums, ja viņiem šādi kaut kas izdotos. 

 

Tad kādēļ šī dziesma mani uzrunāja Kristus dzimšanas svētkos? Tādēļ, ka Dievs paveica patiešām neiespējamas lietas. Salīdzinot ar tām, krekls bez adatas vai sirpis no ādas ir nieks. Cilvēkiem tas būtu neiespējami, bet ne Dievam. Visuma Radītājs pats cēlās no troņa, ienāca pasaulē, piedzima no jaunavas, atklāja cilvēkiem Dieva patieso Tēva sirdi, nodzīvoja mūsu vietā nevainojami svētu dzīvi, uzvarēja mūžseno ienaidnieku, augšāmcēlās no kapa un atprasīja nāvei mūsu dzīvības. Ar divpadsmit vienkāršiem vīriem viņš iesāka izcilāko kultūru pasaules vēsturē. 

 

Ja mēs jautātu, kādēļ Tu, Kungs, to visu darīji, viņš varētu atbildēt: “Tādēļ, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība.” Tas ir īsts Ziemsvētku brīnums. Ielūkosimies sevī, kad Dievs saka: “Es to darīju tādēļ, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība. Lai TU zinātu, ka esi mana patiesā mīlestība.” Kā tas liek man justies? Kas manī notiek, to dzirdot? Kādi tad man ir Ziemsvētki, Kristus dzimšanas svētki?

 

Deus Dixit. Dievs ir runājis. Tagad “bumba” ir mūsu laukuma pusē. Kā viņam atsauksimies? Vai mums ar viņu izdosies? Vai būsim viņam ģimene? Vai esam viņa bērni? Ziemsvēki pirmkārt un galvenokārt ir ģimenes svētki tieši šajā nozīmē. Dieva ģimenes nozīmē.  Kas priekš tā ir vajadzīgs? 

 

Evaņģēlijā teikts: “Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” Ikviens, kas viņam tic… Droši vien kāds nodomās, ka tas ir uzaicinājums būt naivam. Ticību bieži jauc ar lētticību un saka – ja esi ticīgs, tad tev nav kritiskās domāšanas. Tu nelieto prātu, tādēļ esi gatavs jebkam noticēt.  Nekas nav tālāk no tās ticibas, par kādu runā Jēzus un viņa draudze. 

 

Ticība, par kādu viņš runā, atrodas prāta apgabalam nevis tuvajā bet tālajā malā. Tur kur prāts savu jau ir padarījis. Tas ir rūpīgi pētījis un vērtējis, bet tad nāk tas Deus Dixit, jeb Dievs teica brīdis - kāds paziņojums, kāda atklāsme, kuru es nevaru pārbaudīt ne ar prātu, ne pētniecību, bet ir jāpieņem lēmums, vai es tam ticu.

 

Tas ir tāpat, kā ar kādu sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Jūs esat viņu redzējuši televīzijā, dzirdējuši radio, varbūt lasījuši kādas intervijas un biogrāfijas aprakstus. Jums ir zināšanu apjoms, kas dod pamatu kaut ko par viņu spriest. Taču tad viņš tieši jums pasaka par sevi kaut ko tādu, ko jūs nevarat nedz pārbaudīt ārējos avotos, nedz ar prātu izprātot. Viņpus tā visa, viņš jums atklāj sevi pats. Vai es viņam ticēšu? Arī ārpus reliģijas lauka cilvēkam tādus lēmumus nākas pieņemt ikdienā.

 

Droši vien mums reizēm iet tāpat kā slimā zēna tēvam no Marka evaņģēlija, kurš vērsās pie Jēzus: “Ja tu ko spēj, iežēlojies par mums!” Jēzus sacīja: “Ja spēj? Kas tic, tam viss ir iespējams.” Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu! Palīdzi manai neticībai!” 

 

Es ticu, palīdzi manai neticībai… Kas palīdzēs izšķirties un ieticēt? Meklēsim un salīdzināsim. Kad Jēzus saka – “Es nācu, lai neviens, kas man tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” – vai no viņa tas izklausās ticami? Vai tas saskan ar liecībām par viņu, kuras es varu atrast laikabiedru liecībās? Seno tekstu pētniecība ir nopietna zinātne. Kā tas saskan ar to, ko es par viņu zinu, varu noskaidrot, secināt, ja lietoju nevis aizspriedumus, bet prātu un sirdi? Meklējot, lasot, pārdomājot, kontemplējot jeb vērojot viņu lūgšanas apcerē. Lēmums atrodas prāta apgabalam tālajā, ne tuvajā malā. Lai gan – vienkāršie gani uz to tiešām nereti atrod īsāku ceļu nekā gudrie.

 

Deus Dixit. Ziemsvētkos Dievs runā Kristus dzimšanā: “Es to darīju, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība.” Tagad vārds mums.

 

Nenobīsimies, ka Dieva darbiem tagad jāliek pretī kaut kas līdzvērtīgs. Lūk, Caķejs – mazais, blēdīgais vīriņš, kurš gribēja redzēt Jēzu. Viņā nebija nekā varonīga. Varbūt vienkārši ziņkārības dzīts, viņš uzkāpa kokā. Tik vien. Taču ar šo mazo dirkstelīti pietika. Jēzus apstājās pie viņa, runāja ar viņu, nāca viņa namā un pilnīgi izmainīja viņa dzīvi. 

 

Mīlestības pierādījumu nasta guļ uz viņa, caur ko mums miers nāk. Viņš pats to uzņēmās mūsu labad. Esi sveicināts, Miera Ķēniņ, mans Kungs un mans Dievs!

 

No pirmās dzirkstelītes, ja to tīši neapslāpējam, bet glabājam un uzpūšam, iedegas interese, meklējumi, satikšanās, iepazīšana un ticība. 

 

Viena no dziļākajām ticības formām ir pateicība. Tā nozīmē, ka esmu ne tikai kaut ko sapratis un piekrītu, bet arī augstu vērtēju un atbilstoši rīkojos. Tādu ticību mūsos vēlas izraisīt un redzēt Dievs. Ja esmu ieticējis tam, ko Dievs runā Kristus dzimšanā – kā es varu pateikties? Ko es varu darīt?

 

Pieminēsim, ka arī Ukrainā cilvēki gaida un svin Ziemsvētkus. Ļoti, ļoti dauziem nav to ārējo dzīvību dodošo pieskārienu, kuri ir visapkārt mums. Nav gaismiņu, eglīšu, svecīšu, piparkūku un karstvīna, kas Ziemsvētkus dara tik krāšņus. Daudziem nav māju un nav vairs pat ģimenes. Taču Kristus arī priekš viņiem ir dzimis – kā dziesmā dzied – “dzestrumā, pie aukstās ziemas saules”, toties skaudri patiesi un būtiski. Neviens negaida Glābēju vairāk, kā viņi. Mēs, kas Ziemsvētkos bagātīgi saņemam dzīvinošos Dieva pieskārienus, varam tos padot tālāk viņiem.

 

Tādēļ līdz 6. janvārim, kad mums noslēdzas, bet lielākajai daļai ukraiņu sākas Ziemsvētku laiks, ziedosim siltu apģērbu, pārtiku, Ziemsvētku gardumus, siltas drēbes un citas noderīgas lietas. Ziedosim līdzekļus strāvas ģeneratoriem un visam, kas vēl vajadzīgs. Lai iemirdzas gaisma tumsībā. Lai no jauna iedegas spuldzes kādā dzemdību namā. Lai siltums ieplūst vēl kādā ģimenē. Ziedosim dāsni un ar prieku kā tādi, kas ir ieticējuši, ka Kristus par mums ir dzimis, lai mēs zinātu, ka esam Dieva patiesā mīlestība.

 

Mūsu Kunga dzimšanas svētkos es novēlu mums laimīgas ilgas redzēt Jēzu. Tā lūkoties, lai viņš pienāk tuvu, ienāk mūsu mājās un sirdīs. Neprasot neiespējamo, lai viņš pats dara sevi par mūsu patieso mīlestību! Svētītus, dzīvības un mīlestības pilnus Ziemsvētkus!

Āmen!

 

lasīt tālāk

 

Sprediķis Rīgas Domā, 2021. A.D.

(Noskatīties ierakstu Sākums  0:37:19)

 

Kristus mīļotie,  Ziemsvētkos bieži pieminam brīnumu. Mēs it kā jūtam, ka tepat visapkārt virmo noslēpums un ik brīdi var notikt kas neparasts. Patiesi, Kristus piedzimšana bija lielākais no brīnumiem. Visa dievišķā pilnība iemājoja bērniņā, kurš bija tik mazs un trausls, tomēr izmainīja visu pasauli. Tieši tā, kā senais pravietis Jesaja paredzēja – pēc septiņsimt verdzības gadiem grēkam un nāvei nāks Glābējs, kas atbrīvos cilvēci. “Redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.”

Vārdnīcā vārdu “brīnums” skaidro kā “ārkārtēju un apsveicamu notikumu, kas nav izskaidrojams ar dabas vai zinātnes likumiem un tāpēc tiek saistīts ar dievišķo darbību.” Kristus piedzimšana ir pilna ar neizskaidrojamiem notikumiem, kuros Dievs ne tikai darbojās, bet atklāja sevi. 

 
Ne jau bērns bez vīrieša līdzdalības te ir lielākais brīnums. Dzīvnieku pasaulē arī mūsdienu zinātne ir spējusi izraisīt kaut ko līdzīgu. Pa īstam pārsteidzošais ir tas, ka Dievs to vēlējās. Droši vien būsiet kaut kur redzējuši ainu, kur cilvēki spiežas tuvāk kādai slavenība, alkstot pieskarties vai vismaz ieraudzīt tuvumā, taču apsargi neļauj un stumj viņus atpakaļ – nenāciet par tuvu! Neapgrūtiniet! Neapdraudiet! Turpretī Dievs, pats meklēja tikšanos. Dievs pats gribēja pienākt klāt, ieraudzīt tuvumā un pieskarties. Dalīties ar mums dzīvē.
 
Lūk, labā vēsts visiem, kas savā dzīvē taujā dziļāk par - ko ēdīsim, ko dzersim, ar ko ģērbsimies? Tiem, kas jūt, kar ir kas vairāk. Tiem, kas meklē pilnību uz ko tiekties, ideālu, ar ko sevi mērot, jēgu, kas paceļ pāri grūtībām un pārbaudījumiem, svētumu, kura priekšā nodrebēt laimīgā bijībā. Tu pazīsti šīs ilgas. Lūk, Labā vēsts tiem, kas šīs ilgas jau nosaukuši vārdā – es meklēju Dievu! Lūk, labā vēsts –  Dievs meklē tevi un ir jau atradis! Dievs grib ieraudzīt tevi savā tuvumā, pieskarties tavai dzīvei. Tādēļ Betlēmē piedzima Kristus. Tādēļ viņš joprojām ir pasaulē.
 
Vēl lielāks brīnums ir tas, cik dziļi un pilnīgi viņš grib būt ar mums. Reiz man laimējās būt lielā misijas sanāksmē Filipīnās. Kāds misionārs mani aizveda uz posta vietu, kādu vēl nebiju redzējis. Izģinduši cilvēki tur dzīvoja vecās kastēs starp žurkām un atkritumiem.  To skatu es spilgti atceros pat pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Man bija ļoti žēl šo cilvēku, sevišķi bērnu. Taču es neapgūlos viņiem blakus starp žurkām. Es nedalījos ar viņiem dzīvē. Es neko nespēju palīdzēt. Es tikai kā tūrists uz mirkli atnācu, paskatījos un aizgāju. Jēzus neieradās pasaulē kā tūrists. Viņš atnāca, lai būtu viens no mums – līdz galam. Lai dalītos pilnīgi visā. Lai dotu mums pats sevi. “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.”
 
Pirms pāris nedēļām feisbukā pamanīju diskusiju par diviem attēliem ar Adventa sveicieniem. Vienā bija zeltā mirdzošs katedrāles altāris un skaists Adventa vainags ar tradicionālajām svecēm. Otrajā bija maza Betlēmes ainiņa, kur Jāzepu, Mariju un Jēzus bērniņu silītē kāds bija izlocījis no zili baltajām, ķirurģiskajām maskām. Cik augstākas ir debesis pār zemi, tik tālu šie attēli bija viens no otra. Taču abi vēstīja par vienu – par Kristus dzimšanu. Lielais kontrasts starp tiem rāda Ziemsvētku vērienu.
 
Reizēm baznīcām pārmet ārišķīgu greznību. Saka, ka zelts un izrotājumi nesader ar vienkāršību un pat nabadzību, kādā Jēzus pavadīja savus dzīves gadus. Diskusijā gan vairāk pārmetumu izpelnījās otrais attēls. Dažiem likās, ka maskas, kuras simbolizē visu pandēmijas atbaidošo slogu, ir slikts materiāls, lai attēlotu Kristus dzimšanu. Tik atšķirīgi attēli, taču, lai atklātu Ziemsvētku dziļumu un plašumu, viens nevar iztikt bez otra. Jo Betlēmē dzimušais ir reizē patiess cilvēks un patiess Dievs.
 
Mēs nespēsim novērtēt, cik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ja neredzēsim, ka silē dusošajā bērnā iemiesojās Vārds, kurš bija Dievs un kurš visu pasauli no nebūtības izsauca esamībā. Logoss, kurš no pirmatnējā haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību. Viņš nosprauda ceļu zvaigznēm un robežas jūrām. Viņš piepildīja pasauli ar dzīvību un radīja mūs pēc savas līdzības. Viņa godu lāso debesis un viņa taisnību izdod zeme. Viņa slavu dzied eņģeļi un viņa priekšā lokās visi ceļi debesīs, zemes virsū un pazemē. Visi vārdi liekas par sīku un seklu tam, kurš no Jaunavas Marijas ienāca mūsu pasaulē. Tādēļ nepasakāmo cilvēki ir centušies izteikt ar krāšņumu un spožumu sakrālajā mākslā, mūzikā arhitektūrā. Tas piederas Ziemsvētkiem.
 
Taču Kristus dzimšanas patiesais lielums paliks apslēpts bez tā, par ko vēstīja otrais attēls – tas ar maskām. Maskas ir kā zīme visam, kas mūs šajā piemeklējuma laikā laikā moka, biedē, smacē un sanaido. Tās var uzlūkot kā zīmi visam degošajam un sūrstošajam katrā dzīves laikā. Cilvēks, kurš no tām izveidoja Betlēmes ainiņu, ģeniāli izteica neaptveramo: Kristus, dzīvais Vārds, dievišķais Logoss, kam veltītas krāšņās katedrāles, ienāca pasaulē, lai dalītos ar mums arī viszemākajās vietās un brīžos. Lai pilnīgi ieaustos un iekustu mūsu realitātē un ienestu ienestu tajā dievišķo. Lai pat biedējošais un sāpīgais kalpo par materiālu viņa klātbūtnei. Nav pārāk grūti nomanīt Dieva klātbūtni skaistās altārgleznās un izrotātos altāros. Grūtāk, taču ļoti vajadzīgi ir viņu meklēt un atrast baiļu, šaubu un pamestības brīžos, dzīves traģiskajos brīžos. Mūsu Kungs piedzima kūtī un apgūlās silē, jo nāca, lai mēs viņu atrastu pat tumšākajā un garākajā naktī. Lai dotu mums jaunu jēgu, kas palīdz izturēt un uzvarēt.  Lūk, labā ziemsvētku vēsts! Lielais prieks, ko eņgeļi pasludina visiem cilvēkiem.
 
Patiešām, Ziemsvētkos visapkārt ir daudz prieka. Ir grūti paskaidrot kādēļ. Priecājas pat cilvēki, kas par Jēzu necik daudz nedomā. Savādā kārtā Ziemsvētku korāļi šķiet iederīgi veikalos un slidotavās. No kurienes tāds prieks? 
 
Dāvids bija lielākais no Bībeles ķēniņiem. Viņa mūža darbs bija Jeruzaleme. Ienaidnieka cietoksni viņš izveidoja par savu krāšņo galvaspilsētu. Lai padarītu savu darbu pilnīgu, viņš tajā atveda lielāko svētumu - Derības šķirstu, kurš nozīmēja Dieva klātbūtni tautas vidū. Ievedot šķirstu pilsētā, Dāvids gāja tam pa priekšu un dejoja aiz laimes. Dejoja cik spēka Kunga priekšā. Daži bija pārsteigti, redzot ķēniņu lēkājam, apjozušos tikai ar lina drānu. Bet Dāvids teica: “Es atsedzos Kunga priekšā, kurš mani izredzējis un paaugstinājis.”
 
Tūkstoš gadus vēlāk Marija, dzirdējusi erceņgeļa Gabriēla vēsti un jāvārdu sacījusi, steidzās pie savas māsīcas Elizabetes, kura bija gaidībās ar Jāni Kristītāju. Zem savas sirds Marija nesa Dieva dēlu. Toreiz Marija bija pilnīgais, nevainojamais Derības šķirsts, kurā mājoja Dieva klātbūtne. Kā Dāvids ieveda Derības šķirstu savā galvaspilsētā, tā Dievs ieveda Mariju pasaulē. Tikko Elizabete izdzirda Marijas sveicienu, bērniņš viņas miesās līksmībā salēcās. Jānis Kristītājs, Kristus priekšgājējs tur izpildīja savu Dāvida dejas versiju. Cik neticami poētisks ir Bībeles vēstījums!
 
Un tagad, vēl divus gadu tūkstošus pēc tam Dieva derības šķirsts, kurš pasaulē uztur Dieva klātbūtni, ir viņa Dēla svētā Baznīca. Tur viņu var dzirdēt vārdā un saņemt svētajos sakramentos. Baznīca ir Kristus iemiesošanās turpinājums, ķermenis, kurā viņš dzīvo mūsdienu pasaulē, mūsu vidū. Un mēs gaidām uz viņa otro atnākšanu godībā.
 
Tas ļauj nojaust citādi grūti izprotamo Ziemsvētku prieka noslēpumu. Kāds nāk un pasaule līksmojas viņa priekšā. Tādēļ Ziemsvētki ir tik priecīgi svētki, bieži ar dejām, dziesmām, spēlēm un rotaļām. Varbūt tas reizēm izpaužas veidos, kas nešķiet pietiekami godbijīgi. Arī Dāvida dejošana šokēja viņa paša sievu. Adventa tirdziņos vai Ziemsvētku vecīšu rosībā ne vienmēr var nolasīt bijību pret Dieva Dēla dzimšanu. Pieēšanās pie svētku galda var kaitēt veselībai.  Taču apzināti vai ne, cilvēks atsaucas Kristus nākšanas priekam. Mēs līksmībā dejojam pie sava Kunga kājām, viņam ienākot. Mēs atsedzamies sava labā, skaistā Kunga priekšā. Lūk, dzirkstošā Ziemsvētku prieka avots. Lūk, mūsu himnas rinda: “Kungs, laid mums tur laimē diet!”
 
Palūkosimies uz Jāzepu un Mariju. Arī viņu stāsts ir brīnums. Vai nav īsts brīnums, ka viņi no Nācaretes uz Betlēmi ceļoja kopā? Vai tas nav brīnums, ka viņi Jēzu sagaidīja un audzināja kopā? Iesākums taču bija tik sarežģīts. Eņģelis pavēstīja Marijai, ka viņai piedzims Dēls, kaut viņa bija jaunava. Jāzeps savu līgavu ieraudzīja gaidībās, kaut nebija bijis ar viņu kopā. Viņš gribēja Mariju atstāt. Tā bija īsta drāma. Ja viņi būtu raudzījušis tikai katrs uz savām interesēm, aizķērušies katrs savā sarūginājumā, viņi nepaliktu kopā. Ja tā būtu noticis, tad lai arī cik lieliskas mēbeles Jāzeps būtu gatavojis, mēs par viņu neko nezinātu. Ja Marija, bailēs par sevi būtu atteikusi eņģelim, tad varbūt būtu kļuvusi par labu māmiņu Jāzepa bērniem, bet mums viņa nebūtu nekas. Taču viņi neiestiga pašu sīkajās drāmās, bet atrada savu lomu lielajā Dieva drāmā. Tas ļāva viņiem palikt kopā un kopīgi piepildīt aicinājumu. Tādēļ mēs gadu no gada varam svinēt viņu dzīvi. Pieķeršanās tikai sev un saviem mērķiem cilvēkus atgrūž citu no cita. Atrodot savu vietu Dieva plānā, mēs tuvojamies gan viņam, gan cits citam. Tas mums jāmācās no Jāzepa un Marijas laikos, kas sašķeļ mūsu tautu un atsvešina cilvēkus.
 
Lai Kristus piedzimšanas svētku gaisma mums rāda, kā dzīvot tālāk. Daudzi ilgojas pēc iespējas drīz atgriezties bijušajā dzīvē. Taču vispirms būtu jāraugās uz priekšu un jāvaicā, ko mums no šī laika vajadzētu mācīties? Kas jāmaina dzīvesveidā, mērķos un gaidās, lai mūsu dzīve būtu labāk piemērota īstenībai, vairāk pagodinātu Dievu un kalpotu līdzcilvēkiem? Kas ir jādara citādi, vai, gluži otrādi, noteikti jāsaglabā, vai pat par jaunu jāatklāj? Kristus piedzimšanā Dievs rāda savu radikālo vēlmi tuvoties, ienākt mūsu dzīvē un kļūt par tās nozīmīgāko daļu. Ne tikai katra paša, bet mūsu  valsts nākotne var būt atkarīga no tā, vai paliksim iestrēguši savos ierakumos, vai atradīsim vietu Dieva vienojošajā plānā. 
 
Mūsu tautai un pat visai pasaulei šajos Ziemsvētkos es novēlētu īpašu dāvanu: vienu labu konspirācijas teoriju. Ne tādu par viltīgiem kombinatoriem, kas aizkulisēs diriģē pasauli uz visu ļaunu. Tās latviešu valodā būtu pareizāk saukt par sazvērestības teorijām. Vārds konspirācija ir cēlies no latīņu vārda respirare – elpot. Conspirare nozīmētu elpot kopā. Ja ievadīsim to Google tulkotājā, mēs latviski dabūsim sadarboties! Izlūgsimies no Dieva Ziemsvētku dāvanā labu konspirācijas – ne tikai teoriju, bet praksi! Būt vienā elpā. Senajā Bībeles valodā vārds ruah, dvaša nozīmē arī gars. Sadarboties, esot vienā garā!
 
Sākt varam ar kaut ko vienkāršu un personīgu. Pēdējo gadu pretrunas ir ļoti sadalījušas sabiedrību. Ir pateikti skarbi vārdi. Domas daudziem par daudziem ir mainījušās uz ļaunu. Ar lielo sērgu saistītie jautājumi ir atsvešinājuši kolēģus draugus, un pat ģimenes. Palūkosimies katrs – vai tā ir noticis arī manā lokā? Ja ir, tad lūgsim no Dieva svētu amnēziju jeb atmiņas zudumu, lai aizmirstu to, kas pandēmijas dēļ ir sarunāts vai nodomāts un ir atsvešinājis no drauga, no ģimenes locekļa, no mīļa cilvēka vai autoritātes. Mēģināsim atjaunot apziņā to cilvēku, kurš bija pirms visiem izteiktajiem vārdiem vai neizteiktajiem spriedumiem. Tas pats cilvēks joprojām ir, tikai brilles, caur kurām uz viņu raugāmies, ir dusmās aizsvīdušas. Lai izdzīvotu un spētu pastāvēt līdzās citām nācijām, mums vajag sadarbību vienā elpā un vienā garā! 
 
Slavenajā Jāņa evaņgēlija prologā (iesākumā bija vārds) ir teikts, ka Kristus nāca, lai tiem, kas viņu pieņem, dotu varu būt par Dieva bērniem.  Grieķu vārdam ἐξουσία, exousia, kurš te tulkots kā vara, ir vairākas nozīmes, kas cita citu papildina. Tas nozīmē mentālu un fizisku spēju. Tas nozīmē iespēju vai brīvību izvēlēties. Vēl tas nozīmē tiesības vai privilēģiju – būt Dieva bērniem, kas kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Izmantojot šo privilēģiju un topot par Dieva bērniem, mēs kļūstam par brāļiem un māsām. Pieņemot Betlēmē dzmušo Kristu, mēs varam iegūt mentālu spēku tā citam uz citu raudzīties. Attiekties kā pret brāļiem un māsām. Varbūt pat fizisku spēju tā citam pret citu izturēties. Sadarboties vienā elpā.
 
Tuvosimies Dievam, kā viņš Ziemsvētkos ir tuvojies Mums! Lai tas kļūst par īsto brīnumu, par ārkārtējo, apsveicamo notikumu un aizraujošo piedzīvojumu, kurā topam par to, kas patiesībā esam. Atradīsim savu vietu viņa plānā, savu lomu viņa drāmā! Vienā elpā. Vienā garā. Vienā tautā. Es novēlu visiem priecīgus Kristus piedzimšanas svētkus un mūsu labā Dieva svētību Jaunajā gadā! Āmen!

 

lasīt tālāk