(Audioierakstu var noklauslities šeit:  Radio Svētrīts, 05.01.2020) 

“Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva.”  

(Jņ 1:10-13)

Ir sācies mūsu Kunga žēlastības 2020. gads. Tāds apaļš skaitlis. Divdesmit divdesmit. Šogad iekrīt vēl citi apaļi gadaskaitļi. Piemēram, pirms 130 gadiem mūžībā tika aizsaukts itāļu rakstnieks, žurnālists un humorists Karlo Lorencīni, kuru labāk pazīst ar pseidonīmu Karlo Kolodi. Desmit gadus iepriekš, t.i., pirms 140 gadiem viņš sāka rakstīt stāstu bērniem Storia di un burattino jeb stāsts par marioneti, kuru pirms 55 gadiem latviešu bērni saņēma Alekseja Tolstoja pārstāstā.  Šogad aprit arī 80 gadu, kopš stāstu par koka zēnu Volta Disneja studija ekranizēja animācijas filmā  Pinokio – tā savas pasakas tēlu bija saucis arī Kolodi.

Sakarā ar šīm gadadienām es filmu atkal noskatījos un nobrīnījos, cik dziļu nospiedumu mūsu kultūrā ir atstājuši senie vēstījumi, ja tie spēj izpausties pat caur politiskas satīras autora spalvu un Disneja zīmējumiem! Viens no filmas galvenajiem motīviem izskan runājošā circenīša dziesmā:

Kad tu kaut ko vēlies, raugoties uz zvaigzni,

Kā zibens no skaidrām debesīm

Par tevi iestāsies Liktenis

Un pie tevis atnāks viss, ko alkst tava sirds.

Arī mēs mēdzam kaut ko vēlēties, kad redzam krītošu zvaigzni. Zvaigzni, kura no tālā izplatījuma krīt uz mūsu zemi. Tas ir tāds ikdienišķs rituāls, gluži kā māņticība. Taču tā ir simboliska darbība, kurā var nolasīt dziļas saknes. Raudzīties uz zvaigzni nozīmē pacelt acis pāri savam apvārsnim. Pievērsties gaismai, kura spīd tumsībā. Mūsos mīt ar prātu nedz pierādāma, nedz atspēkojama nojausma, ka sakopojot uzmanību uz transcendento, uz gaismu, kas spīd tumsībā, tā spēs mūs izmainīt uz labu. 

Rīt kristietības Rietumu tradīcijā mēs svinēsim Ziemsvētku divpadsmito dienu – Epifāniju jeb mūsu Kunga atspīdēšanu, ko tautā sauc arī par Zvaigznes dienu. Tanī dienā baznīcās lasa stāstu par trim gudrajiem ķēniņiem, Kasparu, Melhioru un Baltazāru, kuri, sekodami zvaigznei, no austrumu zemes nāk uz Bētlemi, lai pielūgtu jaundzimušo Jēzu. Īstenībā ne gluži tā. Evaņģēlijā nav teikts, ka tie bija ķēniņi. Tur ir vārds “màgoi”, kas var nozīmēt austrumzemju zinātniekus – astrologus, skolotājus, priesterus, dziedniekus, pareģus, sapņu tulkotājus un pat burvjus. 

Matejs nestāsta, cik viņu bija. Gudrie atnesa Jēzum zeltu, vīraku un mirres. Trīs dāvanas, tātad trīs dāvinātāji – tā varētu spriest. Tradīcija to tā ir pieņēmusi. Evaņģēlists nemin viņu vārdus. Sīriešu, Armēņu, etiopiešu kristieši viņus sauc dažādos vārdos, bet Rietumu tradīcijā kopš 6. gadsimta ir nostiprinājušies Kaspars, Melhiors un Baltazars – iespējams, ka pateicoties baznīcām, kuras imperators Justiniāns lika izrotāt un kur šie vārdi ir ierakstīti mozaīkās. Kas ar spalvu uzrakstīts, to ar cirvi neizcirst. Tā nu daudzi kristieši Zvaigznes dienā virs savām durvīm ar svētītu krītu raksta formulu, kas sastāv no gada skaitļa, krustiem un gudro ķēniņu iniciāļiem.

Visbeidzot, Matejs nestāsta, ka zvaigzne vadīja gudros vīrus visu ceļu. Ir rakstīts, ka viņi to vispirms ieraudzīja “austrumos” un pēc tam no jauna Betlēmē, par ko vareni nopriecājās.

Taču arī bez visām tradicionālajām detaļām šis stāsts pārsteidz. Austrumu gudrie ieraudzīja zvaigzni un devās ceļā. Tradīcija uzskata, ka viņi nāca no Persijas, no Etiopijas vai no abām vietām. Viņi nelidoja ar lidojošo paklāju.  No Persepoles Irānā vai no Etiopijas Meroē tagadējā Sudānā, ejot astoņas stundas dienā, līdz Bētlemei būtu jāceļo pusotru, divus mēnešus. Kādēļ viņi to darīja? Kādēļ tā nopūlēties gar attālas provinces jaundzimušu ķēniņu, kurš viņu dzīves laikā varbūt nemaz vēl nesēdīsies tronī? Savā zemē viņi bija cienījami pagānu civilizācijas gudrību adepti. Spriežot pēc atnestajām dāvanām, arī pārtikuši. Viņu dzīve bija izdevusies. Kas viņus dzina uz svešādo Jeruzalemi?

No vienas puses magu ceļojumā var saskatīt dievišķu providenci. Viņi saprata, ka jāiet uz Jeruzalemi. Taču zvaigzne viņiem nenorādīja ceļu tieši pie Kristus. Viņiem nācās jautāt jūdu priesteriem un rakstu mācītājiem. Tikai tā viņi noskaidroja, kur meklēt jaundzimušo. Un tadviņi atkal ieraudzīja zvaigzni un atrada bērnu kopā ar Mariju, viņa māti. Viņi metās ceļos, pielūdza un pienesa dāvanas.

Savukārt Hēroda sasauktie rakstu mācītāji varēja pateikt kur Kristum jādzimst, bet nezināja, ka viņš jau ir dzimis. Viņiem tas bija jāuzzin no austrumzemju magiem. Katram bija sava loma.

Gudro ceļojums miniatūrā iezīmē daudz lielāku vēsturisku norisi:

·      Pagānu tautām, kuras viņi pārstāvēja, Kristus bija jāatrod saskaņā ar Vecās Derības Dieva tautai doto atklāsmi un Rakstiem. Visas tautas uzzināja par Mesiju no tās tautas, kura pirmā saņēma Dieva aicinājumu.

·      Taču pēc tam šīs citas tautas kļuva par Kristus  pielūdzējām un galvenajām lieciniecēm. Tās pieņēma viņa mācību, sargāja to un veidoja pēc tās savu dzīvi, liekot lietā visas savas dāvanas. 

·      Tāpat kā magi atrada Jēzu kopā ar viņa māti, tā visas tautas joprojām atrod Kristu kopār ar māti Baznīcu, kuru Marija attēlo.

Jā tiešām, austrumu gudro vīru ceļš ir simbolisks notikums, kurā ir nolasāma dziļa vēsturiska jēga. Taču man liekas, ka viņu gājums attēlo ne tikai to, bet arī atsevišķā cilvēka ceļu. Kas tieši viņiem lika doties ceļā?

Es mēģinu likt lietā savu iztēles dāvanu un iejusties tāda austrumu gudrā tēlā. Ja es būtu viens no viņiem, tad, veicot savus astrologa un zīmju tulka pienākumus, es būtu bieži lūkojies debesīs, cenšoties izprast to vēstījumus. Un kādā brīdī robežā, kas šķir Dieva valstību no pasaules pavērās sprauga. Caur to es ieraudzīju vienu Dieva prāta sinapsi, kura kvēloja kā zvaigzne. Tajā bija nolasāms vēstījums. Kaut kas vai kāds kā bāka, kā miglas taure cauri debesu sfērām raidīja savu aicinājumu: 

·      Es esmu pasaules gaisma. Kas pie manis nāk, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma. 

·      Kas pie manis nāk, to es patiesi neatstumšu.

Es vienmēr tiku meklējis apslēptu gudrību un atrodot juties laimīgs. Un te piepeši tāds vēstījums! Tajā ir jūtams debesu dziļums un autoritāte. Tas zaigo kā visdārgākā pērle visu līz šim atrasto vidū. Tas ir tik valdzinoši, ka es un mani brālības locekļi sākam pēc tā, pēc viņa ilgoties – un liels ir mūsu pārsteigums, kad no zīmēm saprotam, ka vēstījuma avots ir mazs bērns Jūdu zemē.

·      Nāciet pie manis visi, kas esat iztvīkuši un nopūlējušies, un es jūs atvieglināšu!

Mēs nākam. Kaut arī būtu kājām jāšķērso kalni un tuksneši. Mēs nespējam nenākt.

Nu, lūk - tā bija tikai neliela iztēles kontemplācija kas nepretendē būt par faktu, taču tā man ļāva personīgāk sajust, kas varēja pamudināt cienījamus gudros no pazīstamas lietu kārtības doties nezināmā ceļā pie bērna.

Tad es atceros pats sevi pusaudža gados – kas mani mudināja zem apģērba nēsāt krustiņu? Tas mani ievilka nepatikšanu virpulī, kad fizkultūras ģērbtuvē skolotāja to ieraudzīja. Kas mani mudināja glābt no makulatūras un nest mājās senas Bībeles? To dēļ es iekļuvu dažā labā strīdā ar vienaudžiem, kas mēģināja par tām pasmieties. Es taču neko nezināju ne par baušļiem, ne par evaņģēliju. Kādēļ tas man likās nepatikšanu vērts? Tas bija nenoformulēts, bet spēcīgs Jēzus personības valdzinājums. Mātes Baznīcas valdzinājums. Prātnieki par tādām lietām mēdz vīpsnāt – kur te saprāts un kāda gan te loģika?!

Tomēr šādiem dievišķiem pamudinājumiem ir vērts pievērst uzmanību. Tie nerodas tāpat vien. Vai esat novērojuši, ka, piemēram, klausoties kādu lekciju vai kaut vai šo pašu sprediķi, ir lietas, kuras vienkārši iet gar ausīm, bet tad pēkšķi kaut kas it kā noklikšķ un ieslēdzas uzmanība? Mēs nespējam interesi izraisīt ar piespiešanos. Mēs nespējam lietām vai idejām pavēlēt mūs valdzināt. Kā tad tas notiek?

Par to interesanti raksta pazīstamais psihologs Karls Jungs. Viņš runā par cilvēka īsto “es”, kas ir tāda kā pāri mums pašiem esoša realitāte. Cilvēka patiesais es ietver sevī ne tikai to, kas viņš bija un ir, bet arī to, kas viņš vēl būs – vai drīzāk to, par ko viņam jābūt. Kad tu saņem kā zīmi no debesīm, kas spēji savaldzina tavu interesi, tur tavs ārpus laika esošais “es” pieskaras mirklim, kurā tu dzīvo. Tur pie durvīm klauvē nākotne, par kuru tev jākļūst. 

Varbūt tā var izskaidrot gudro vīru došanos ceļā. Tā noteikti var izskaidrot aicinājumu, kas reiz mani pamudināja atstāt drošo un nenoliedzami vērtīgo skolotāja darbu, un doties garīdznieka ceļā. Padomju laikos tas bija solis no kārtības neparedzamā haosā. Taču šādā nozīmē haoss nav kaut kas ļauns. Tas ir nezināmais, kurā  kaut kas var tapt. Kā tukšais un neiztaisītais, uz ko Dievs saka: “Lai top”, un tas izveidojas par labu un apdzīvojamu pasauli. Nebaidīsimies spert gudro soli!

Taču gudro ceļš nebija akla mešanās tuksnesī. Gudrie bija saņēmuši zīmi no debesīm. Viņu tradīcija un līdzšinējās zināšanas ļāva to pareizi izskaidrot. Tādēļ viņu gājums bija mērķtiecīgs. Cilvēks nevar dzīvot pilnīgā nenoteiktībā, jo tad stress viņu sadedzinātu. Ir vajadzīga atskaites sistēma, kas palīdz noteikt virzienu. Raugoties pāri apvārsnim, ir vajadzīgs princips un pamats, uz kura stāvēt. 

Cilvēks arī nevar dzīvot tikai zināmo un izprasto lietu un kārtības laukā, jo tur dvēsele var pārkaļķoties un netop nekas jauns. Tur gaisma spīd tumsībā, bet cilvēks to negrib satvert. Katrs droši vien būs saticis tādus gudros, kuri visu ir redzējuši, visu zina un kam par visu ir skaidri formulēts viedoklis. Par to, kas tajā neierakstās, viņi pavīpsnā – un pat netaisās nekur doties. Zvaigznes dienas gudrie nav tādi. Viņi arvien pacēla acis pāri savam horizontam. Pievērsās gaismai, kura spīd tumsībā. To vajadzētu darīt arī mums.

Jaunajā Derībā var atrast izlobīt ieteikumu turēt pazīstamo un nezināmo, kārtību un potenciālu veselīgā līdzsvarā. Zināmo, kas ir nesis svētību, neatmest, un jauno, kas izaicina, tāpat vien nenoraidīt. Pārbaudīt visu un paturēt to, kas labs. Tas būtu gudrs veids, kā dzīvot pasaulē, kaut arī prasa piepūli un iedziļināšanos uz kuru ne katrs ir gatavs.

Protams, solis nezināmajā nav bez riska. Piemēram, Pinokio - viņš ir marionete, lelle, kuru aiz aukliņām vada kāds cits. Sākumā tas ir kokgriezējs Džepeto, kurš viņu izveidoja no koka. Taču, tikko Pinokio atdzīvojas un iegūst zināmu patstāvību, viņa aukliņas sāk raustīt dažādi blēdīgi tipi, kas viņu vedina kļūt te par meli, kas izliekas labāks nekā īstenībā, te par patērētāju un neirotisku upuri izpriecu salā, kur galu galā visi pārvēršas ēzeļos un vergo sālsraktuvēs. Kādā brīdī blēdīgie biedri paši pārbīstas, ieraugot baiso, ragaino būtni, kura savukārt rausta viņus. Gluži kā dzīvē, vai ne? Daudzi vecāki sapratīs, par ko ir runa.

Taču Pinokio glābj vairākas lietas. Pirmkārt, viņš pašā dzīves sākumā ir saņēmis ziņu, ka kļūs par īstu zēnu, ja būs drosmīgs, patiesīgs un nesavtīgs. Kaut arī viņš dara visu ko citu un nonāk nelāgās vietās, viņš tomēr ir dzirdējis un atceras bērnībā ielikto vēstījumu. Vēl svarīgāk – viņu visur pavada runājošais circenītis. Būtne, kura iedvesa Pinokio dzīvību, norīkoja circenīti būt par viņa oficiālo sirdsapziņu. Viņš vienmēr ir blakus kā saucēja balss, kas vada uz mērķi. Un te vēlreiz var pabrīnīties, cik dziļi mūsu kultūrā ir iesūkušies Jaunās Derības vēstījumi, ka izpaužas pat Disneja filmā!

Circenīša vārds ir Džimini Krikets. Līdzīgi kā latviešu teiciens “Mī un Žē” ir eifēmisms izsaucienam “Jēzus, Marija”, tā Jiminy Cricket! angļu sarunvalodā ir aizvietotājs izsaucienam Jesus Christ!” Marionetei, kuru aiz aukliņām rausta dažādi spēki, tapšanā par īstu būtni ir ceļabiedrs. Ir līdzās iedvesmotājs un padomdevējs, kurš runā sirdsapziņā un aicina uz patiesības ceļu. Jēzus Kristus. 

“Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav izgrebti no koka, un nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc vīra iegribas, bet no Dieva.”

Varbūt liekas savādi, ka es tik daudz runāju par bērnu filmu, taču šogad tā man palīdzēja Zvaigznes dienu ieraudzīt tādā aspektā, kā es to nebiju iedomājies, 35 gadus par to sprediķodams. Džepeto no savas guļvietas ierauga debesīs neparastu zvaigzni un var izteikt vēlēšanos. Kad vari vēlēties, ko vien vēlies, bet tikai vienu lietu, tad esi spiests saprast, kas tev ir pats svarīgākais. No tūkstoš lietām, Džepeto vēlas tikai vienu – lai viņa izveidotais Pinokio kļūtu par zēnu. Tas ierosina marionetes transformāciju par īstu būtni.

35 gadus es atspīdēšanas laikā lasīju un citiem stāstīju par zvaigzni – kā uz to raudzījās Gudrie, vai kā uz to skatīties mums. Džepeto ļāva man saprast, ka īstenībā tas, kurš pirmais raugās uz Betlēmes zvaigzni ir tavs Radītājs ar vienu vienīgu vēlēšanos – lai viņa radījums kļūtu par īstu cilvēku. Par īstu personību, kas ir apņēmusies iet attīstības ceļu, kas nes vislielāko labumu gan pašam, gan viņa ģimenei un sabiedrība. Dievs atsakās no visa šīs viena nodoma dēļ. Ne es, ne gudrie, bet debesu valstība līdzinās tirgonim, kas atdod visas pērles par vienu visdārgāko – mani!

Tādēļ, paceļot savas acis pāri pasaulīgo lietu apvārsnim uz gaismu, kas spīd tumsībā, uz Kristus atklāsmi, uz mūsu Kunga atspīdēšanu, tu vari zināt, ka tu un tavs radītājs raugāties uz vienu un to pašu. Tā ir brīnumainākā lieta pasaulē – jūs abi, Dievs un tu, redzat un vēlaties vienu un to pašu – tavu atbrīvošanos no visām nolādētajām aukliņām, lai taptu par īstu būtni, ne no koka, ne no iegribas, bet no Dieva.

Tā gan īsti nav nav luterāņu ieraža, tomēr man ir patīkami redzēt virs mājokļu namdurvīm formulu – jūs zināt: 20*K+M+B*20. Tikai tas nav jālasa “Kaspars, Melhiors, Baltazars”. Īstenībā tie ir pirmie burti no Christus Mansionem Benedicat – lai Kristus svētī šo namu. Lai Kristus svētī tavu ieiešanu un iziešanu, došanos ceļā un atgriešanos mājās.

Kā Sv. Patrika lūgšanā: 

Kristus ar mani,

Kristus manā priekšā,

Kristus aiz manis, 

Kristus manī,

Kristus zem manis, 

Kristus pār mani, 

Kristus pa kreisi, 

Kristus pa labi,

Kristus mājās, Kristus ceļā,

Kristus pie stūres un laivas priekšgalā.

Tur sākas pārdzimšana. Kristus atklāsmē. Gaisma spīd tumsībā. Pacelt acis pāri pasaules apvārsnim. Vērot viņu. Vēlēties viņu. Viņš pats ir iedvesmotājs, padomdevējs un darītājs. Tikai nenovērsties. 

Lūgsim:

Kungs Dievs visuvarenais, svētī mūsu namus, lai tajos mājo veselība, tikumība, spēks pastāvēt, pazemība, labestība un žēlsirdība, Tavu likumu pildīšana un pateicība Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam. Lai šī svētība Jaunajā gadā paliek uz mūsu mājām  un visiem, kas tur dzīvo. Caur Kristu mūsu Kungu. Amen

lasīt tālāk

(Sprediķis Rīgas Domā 2019. gada Ziemsvētkos)

Video šeit: (0:54:45) 

Kristus mīļotie, es jūs sirsnīgi sveicu mūsu Kunga Jēzus Kristus piedzimšanas svētkos. Nu redziet, Adventa laikā Ziemsvētku stāsti no Bībeles lappusēm iezogas pat portālu slejās. Piemēram, pirms pāris nedēļām Delfos lasīju par dārgākajām ziemsvētku eglēm pasaulē. Vai zināt, kur bija pati dārgākā? Varētu domāt, ka kādā no svarīgajiem kristietības centriem – Betlēmē, Romā, Vitenbergā vai Maskavā. Taču nē – Abu Dabi! Apvienotajos Arābu Emirātos! Vai nav pārsteidzoši? Ir. Taču – ko šis fakts izmaina tavā dzīvē?

Nu labi, dārgākā egle pasaulē nav īstais Ziemsvētku stāsts. Kā būtu ar šo: 

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Tiem, kas viņu uzņēma un ticēja viņa vārdā, viņš Ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz no vīra gribas, bet no Dieva.”

Jā, šis ir īstais Ziemsvētku stāsts! Kristus piedzima Betlēmē.  Dievs tapa cilvēks. Ko šis fakts izmaina tavā dzīvē? Īstu stāstu, īstu vēstījumu jēga ir būt par instrumentu, ar kuru cilvēks veido savu dzīvi un apkārtējo pasauli. 

Stāsts par Kristus dzimšanu un, plašāk ņemot, viss Bībeles vēstījums ir viens no lielajiem instrumentiem, ar kuru palīdzību tie, kas ticēja viņa vārdā un tie, kuri bija nevis no miesas iegribas, bet no Dieva, izveidoja kristīgo kultūru un radīja Eiropu, kura spēja iedvesmot visu cilvēci. Ja tāds instruments ir tepat, ar roku sasniedzams, tad dabiskākais jautājums šķiet – ko es ar to esmu darījis savas dzīves veidošanai?

Vienu no pirmajiem iekšējiem pamudinājumiem uz kristīgo ticību es piedzīvoju bērnībā, apmēram 10 gdadu vecumā. Es mēdzu ielavīties Liepājas Sv. Jāzepa baznīcā. Zināju, ka padomju bērnam tas nav atļauts. Tas piedzīvojumam piešķīra vēl lielāku asumu. Visvairāk mani uzrunāja apsīdas velvē iegleznotais Kristus debesu tronī. Atceros, kā mani pārņēma divējas jūtas. No vienas puses viņš mani valdzināja kā svētuma un pilnības iemiesojums. No otras puses viņš mani biedēja, jo es jutu, cik tālu esmu no šī ideāla. Kristus no velves raudzījās uz mani tā, kā reiz teica Sv. Kronštates Jānis: 

„Visuredzošais Kungs vienā dievišķās redzēšanas aktā skata visus gadsimtus un visus cilvēkus, visu viņu dzīvi ar vsiem nodomiem, jūtām, nolūkiem, darbiem un vārdiem. Baisās acis, no kurām noslēpties nespēj nekas.” 

Es neko nezināju ne par Jāni, ne par Jēzu, taču mana nemācītā bērna sirds kļuva gauži nemierīga.

Vēlāk uzzināju, ka par šo parādību ir rakstījis ievērojamais psihologs Karls Jungs. Ideāls ir ne tikai iedvesmas avots, bet arī tiesnesis. Jo tālāk no tā ir tavs dzīvesveids, jo ideāls kļūst tiesājošāks. Kristus ir pilnības ideāls. Jo tālāk mans ceļš ved no viņa prom, jo tiesājošāks velvēs kļūst Kristus skatiens, līdz kamēr viņš var pat sākt izskatīties pēc ienaidnieka. Baziliku kupolos iegleznotais Kristus vienmēr ir drusku biedējošs.

Droši vien tādēļ cilvēki tā mīl Ziemsvētkus. Kristus negrib palikt debesu augstumos un katedrāļu kupolos kā neaizsniedzams, tiesājošs ideāls. Viņš nāk pie mums mīļumā un lēnprātībā. Viņš piedzimst par vienu no mums. Tas ir pārsteidzošs solis, kuru var saprast tikai vienā veidā – lai kur mēs dzīvē atrastos un lai cik samaitāti un nederīgi mēs būtu, Dievs nepārstāj mūsos redzēt  vērtību, kurai viņš ir gatavs doties pakaļ līdz pasaules galam. 

Jo, kā tad veidojas attiecības starp cilvēkiem? Mēs labi zinām, ka cilvēki spēj būt bīstami, mēdz pievilt un nodarīt pāri. Ir dabiski piesargāties. Ja kādam pasniedzam roku, tad riskējam, ka tajā var iekost. Bet mēs tomēr to darām, jo jūtam, ka ar otru cilvēku blakus dzīve var būt labāka. Īstais cilvēks līdzās ir  vērtība, ko svinēt. Tādēļ mēs riskējam uzticēties – cerībā, ka no visa, kas otrā cilvēkā ir, mums izdosies izvest priekšplānā to, pēc kā ir vērts sniegties. Arī otrs cilvēks, pasniedzot roku mums pretī, dara to pašu. Arī no viņa puses tā ir uzticēšanās. Tā mēs kopā veidojam pasauli, kurā ir skaisti dzīvot.

Ziemsvētkos mums roku sniedz Dievs. Viņš labi zina, ka mēs tajā iekodīsim. Jau 700 gadus pirms Jēzus dzimšanas pravietis Jesaja vēstīja, ka 

“Viņš tika caururbts mūsu pārkāpumu dēļ,

Sists mūsu vainu dēļ,

bet mēs viņu uzskatījām par piemeklētu, Dieva sistu un pazemotu.”

Tā arī notika un tā turpinās līdz šai dienai. Tādēļ Dieva izvēle piedzimt pasaulē ir tik neaptverama un pārsteidzoša. Tas rāda, kādu lielu vērtību viņš mūsos redz un cik ļoti ilgojas to kopā ar mums svinēt. Dievs grib mūs sev blakus kā savus īstos un sniedzas pēc mums, lai no visa, kas mūsos ir, priekšplānā izvestu pašu dārgāko. Lai mūsos piepildītos cilvēkam dāvātā spēja pazīt Kristu, atsaukties viņa aicinājumam un piedalīties viņa dzīvē.

Pamēģiniet iztēloties: Visuvarenais redzamo un neredzamo lietu Radītājs, kurš nosprauda ceļu zvaigznēm un planētām, kurš nolika robežas okeāniem – mūsu dēļ – sevi padarīja par trauslu zīdaini! Visuzinošais Dievs, kurš pats ir katras gudrības avots, ierobežoja sevi tiktāl, ka viņam no paša radītajiem cilvēkiem bija jāmācās staigāt runāt un uzvesties. Savas brīnumainās mīlestības dēļ Dievs bija gatavs nest jebkādus upurus. Varbūt var likties nevietā Ziemsvētkos runāt par upuri. Tomēr atcerēsimies, ka tikai patiess stāsts ir instruments, kurš adekvāti veido apziņu, dzīvi un pasauli.

No Ziemsvētku stāsta un no Kristus dzīves kopumā Rietumu kultūra uzņēma sevī ideju, ka upuris, ko pienest, lai pasaule darbotos normāli, esi tu pats, nevis kāds cits. Nevis kā tas karalis filmā “Šreks”, kurš saviem pavalstniekiem teica: “Šajā uzdevumā kādi no jums ies bojā, bet tas ir upuris, kuru es esmu gatavs nest.” Nē, bet -

 Pienesiet sevi pašus kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri. Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā. (Rom. 12:1-2)

“Netopiet šim laikam līdzīgi”, brīdina apustulis Pāvils. Pēdējos desmit, divpadsmit gados Rietumu kultūrā ir notikusi milzīga pārmaiņa. Līdz neilgam laikam mēs apbrīnojām varoņus. Profesors Harijs Tumans pat ir uzrakstījis lielu, biezu grāmatu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”. 895 lappuses – tik daudz ir ko teikt par varoņiem vienā pašā Grieķijā!

Dažu pēdējo desmitgažu laikā tas ir apvērsies uz pretējo – tagad mēs apbrīnojam nevis varoņus, bet upurus. Ne tā, kā apbrīnoja svēto mocekļu varoņdarbus, kuri iedvesmoja veselu laikmetu. Apķērīgi gudrinieki ir aptvēruši, ka tagad pēc varas un ietekmes ir jācīnās ir nevis uz augšu, bet uz leju. Tagad, lai gūtu virsroku, nav jābūt varonim, bet upurim. Mūsdienu stāsts ir par to, ka sabiedrība sastāv no daudzām identitātes grupām, kuras cenšas cita pār citu dominēt. Uzvarētājs būs tas, kurš spēs visus pārliecināt, ka ir vislielākais upuris.  Ja tu piederi pietiekami augstai upuru kārtai, tu vari pretendēt uz kādu īpašu atziņu un morālu pārākumu. Tev ir tiesības runāt un ir vara pavēlēt apklust tiem, kuri upurības hierarhijā atrodas zem tevis. 

Sekas tiek padarītas par cēloni. Auglis tiek padarīts par pamatu. Vērtības, kuras ir izveidojušās kristīgās kultūras rezultātā, piemēram, minoritāšu tiesības, tiek liktas jaunas morāles pamatā. Vai augli var paturēt, nocērtot koku? Vai upurības sacīkste būs stāsts, kurš veidos labāku, apdzīvojamāku pasauli? To mēs drīz redzēsim. Pagaidām šķiet, ka tas audzē tikai aizvainojumu un sašķeltību.

Arī Kristus labprātīgi kļuva par upuri, taču viņš to nedarīja tādēļ,  lai paceltos pāri citiem un atņemtu viņiem tiesības uz viedokli. Kristus pazemojās līdz bērna trauslumam un līdz pat krusta nāvei, lai paceltu katru un izglābtu visus. Patiess, nesavtīgs upuris, kurā sevi pienest, būtu nokaut zemisko un nepietiekamo sevī.  Vismaz pārbaudīt, vai paša iekšējais stāvoklis neizraisa ciešanas un sajukumu visapkārt.  Tas var būt tavs mūža piedzīvojums. Protams, nevar vienmēr cilvēkam teikt, ka, ja viņa dzīve ir nelaimju pilna, tā noteikti ir paša vaina. Cilvēkus piemeklē arī nejaušas katastrofas. Un tomēr, ja dzīve ir tumša, rūgta un aizvainojuma pilna,  ir liela iespēja, ka tam par iemeslu ir paša morālie spriedumi un izvēles.

Paldies Dievam, Latvija ir mierpilna zeme. Mums sava ticība nav jāapliecina ar asinīm. Mums nav jāatdod dzīvība par savas zemes brīvību. Mums ikdienā neviens nesaka – izvēlies, vai nu nonāvēs tevi vai tavu ģimeni. Taču arī šīs mierpilnās labklājības pamatā ir cildeni upuri, līdzīgi tam, kādu nesa Kristus, kad labprātīgi sevi ierobežoja Bētlemes kūtiņā.

Piemēram, doties laulībā ir upuris. Tu izvēlies upurēt visas pārējās iespējas, kādas Tev varētu būt. Ja pasaulē ir septiņi miljardi cilvēku, tad laulība ir atsacīšanās no trīsarpus miljardiem iespēju. Tāds upuris ir veselīgas sabiedrības pamatā. Ja tu to nespēj, tad vairo ap sevi sāpes un sajukumu. Vai, piemēram – runāt taisnību. Vismaz nemelot. Arī tas ir upuris. Īstermiņā ar meliem var iegūt nozīmīgas priekšrocības un izvairīties no acumirklīgām nepatikšanām. Taču, melos dzīvojot, cilvēks izkropļo instrumentu, caur kuru viņam atklājas pasaule. Dzīvojot melos, es vairs nevaru uzticēties saviem instinktiem, savai veselīgai pasaules uztverei. Tad cilvēks moka sevi un apkārtējos. Visbīstamāk ir tad, ja kāds ar nepatiesības izkropļotu pasaules uztveri atrodas pie varas un lemj par visu pārējo likteņiem. Tādēļ ir svarīgi reiz nest šo upuri un nonākt pie tādas dzīves, kurā var teikt patiesību vai vismaz nav jāmelo. Tas nav vienkārši. Cildens upuris nekad nav viegls. Taču tam ir lieli apsolījumi.

Pēdējās desmitgadēs apziņas pētnieki ir noskaidrojuši, ka pasaule manifestējas atbilstoši taviem morālajiem mērķiem. Savā ziņā tu radi pasauli ap sevi. No visa esošā tu sev izsijā savu pasauli caur savu morālo mērķu un izvēļu sietu. Vai tas tiešām tā ir? Daži no jums noteikti ir bijuši Betlēmē un apmeklējuši vietu, kur piedzima Jēzus. Jūs nometāties ceļos, noliecāties zem altāra un cauri sudraba zvaigznei grīdā pieskārāties vietai, kur stāvēja jaundzimušā Jēzus silīte. Un, izgājuši no piedzimšanas grotas, jūs ievērojāt, ka pasaule apkārt ir kļuvusi skaistāka. 

Tā nav pašsuģestija. Pasaule mums priekšā nostājas atbilstoši mūsu morālajiem mērķiem. Tā ir patiesība ne tikai reliģiski vai filosofiski, bet faktuāli. Pieskaroties svētumam, vismaz uz brīdi izmainās mērķi un tiem līdzi tiem izmainās tava pasaule. Tāpat ir taisnība, ka,grābstoties ap ļauno, ne tikai debesis neatveras, bet tavā vietā pasaules struktūrā veidojas caurums, kurš aizpildās ar kaut ko līdzīgu ellei.

To saprotot, mēs varam iztrūkties par savu morālo kompetenci. Kristus ideāls atkal sāk nostāties priekšā kā tiesnesis. Taču Jēzus negribēja būt tiesājošs ideāls, kurš nosoda un pazudina tos, kas ir tālu no viņa. Viņš nāca tā, lai iedrošinātu tuvoties dievišķajam. Viņš nāca tā,  lai neatgrūstu nevienu – arī to, kurš ir apmaldījies un notraipījies. Viņš nāca tā, lai iedvesmotu augt ideālam pretī bez bailēm, ar tīru mīlestību! Viņš neuzliek uzdevumus pāri mūsu spēkiem, bet sūta palīgā mierinātāju un aizstāvi Svēto Garu, kurš spēj svētdarīt cilvēka sirdi un prātu.

Un kad ar visu to mēs nespējam būt tādi kā Kristus, viņš nāca, lai pilnīgi svēto un Dievam patīkamo dzīvi nodzīvotu mūsu vietā. Lai to uzdāvinātu katram, kas uz viņu tic. Lai Dieva tiesājošā skatiena priekšā apklātu mūs ar savu svētumu. Tādēļ Svētajos rakstos ir teikts, ka tie, kas ir Kristū Jēzū, nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājuši dzīvībā. 

Ziemsvētkos Dievs mums dāvina iespēju dzīvot ar Kristus morālo kompetenci. Sekot viņa izvēlēm. Tādēļ ziemsvētki ir tik skaisti. Tādēļ ziemsvētku dziesmas ir tik nesalīdzināmi skaistas. Tādēļ – varbūt neapzināti – cilvēki darina ziemsvētku egli par 12 miljoniem. Tāds skaistums ir atblāzma vai priekšnojauta tam, kāda pasaule cilvēkam var atvērties, ja viņš ietērpjas Kristus svētumā un dzīvo ar Kristus mērķiem.

Par Kristus dzimšanu ir teikts, ka viņš pieņēma cilvēka veidu, lai mēs atgūtu Dieva līdzību. Tas ir īss bet ļoti ietilpīgs kopsavilkums. Kādā ziņā mēs varam būt līdzīgi Dievam? Radīšanas grāmatā Dievs runā uz pasauli, kas bija “tohu vabohu” - tukša un neiztaisīta. Tas nenozīmē, ka tur nekā nebija. Tur bija potenciāls, kurš vēl nebija izveidots par apdzīvojamu kārtību. Dievs teica: “Lai top!” Uz pirmatnējo potenciālu Dievs iedarbojās ar vārdu. Vārds Bībelē nozīmē ko vairāk nekā skaņu savirknējumu ar zināmu nozīmi. Vārds, Logoss ir pati kārtība. Logoss ir patiesība. Dievs teica vārdu un tapa gaisma un tumsa, jūra un sauszeme, dzīvnieki un cilvēki. Un redzi, viss bija ļoti labs.

Kad mēs no rīta pamostamies, mums priekšā ir diena, kas vēl ir “tohu vabohu” – tukša un neiztaisīta. Tā ir potenciāls, kas mums vēl nav kļuvis par pasauli. Savā ziņā var teikt, ka savu līdzību Dievam mēs īstenojam, kad no potenciāla, kas mums priekšā, ar patiesības instrumentu veidojam apdzīvojamu kārtību, kas ir laba. Viss, kam mēs liekam būt, piedaloties patiesībā, ir pēc definīcijas labs. Un ja mēs kā Pilāts jautātu: “Kas ir patiesība?” – Kristus atbild: “Es esmu patiesība.” Labāko, kas mums ir, mēs esam sasnieguši, piedaloties Kristus stāstā. Arī Ziemsvētku stāstā. 

Vakar es saņēmu kuriozu Ziemsvētku apsveikumu. Mobilo sakaru kompānija Bite atsūtīja īsziņu ar saiti uz dziesmu, ko iedziedājuši konkursa X faktors dalībnieki. No klasiskā Ziemsvētku korāļa „Prieks pasaulei, Tas Kungs ir klāt“ viņi ir rūpīgi izravējuši visu par Kristus dzimšanu. Kas palika pāri? 

„Svētki ir klāt, tie atbalso

Tik to, ko jūti pats.”

Vai tas nav lielisks uzmundrinājums visiem noskumušajiem un izmisušajiem? 

„Jo radi draugi mīļoti

Lai kur arī būtu tie

Grib svētkos kopā būt.“

Nudien, īstais iepriecinājums atraitnēm, bāreņiem un tiem, kas uz mūžu cietumā.

Īstenībā jau labi domāta un jauka dziesmiņa, taču arī ilustrē līdz galam neizdomāto vēlmi nocirst koku, bet turpināt ievākt augļus. Muļķīgi būtu domāt, ka tagad mums stāstu nevajag, bet varēsim paturēt to, ko esam ieguvuši, tajā piedaloties. Kristus stāsts sargā mūsu civilizāciju. Mums ir jāsargā stāsts. Tādēļ nestāstīsim saviem bērniem tik daudz par ziemeļbriežiem un kamanām. Stāstīsim viņiem Kristus dzimšanas stāstu.

Mēs noteikti esam apsveikuši savus mīļos un vēlējuši viņiem priecīgus Ziemsvētkus. Taču visvairāk mums vajadzētu novēlēt sekmīgus Ziemsvētkus Dievam! Lai viņam izdodas no visa, kas mūsos ir, izvest priekšplānā un likt uzmirdzēt mūsu Dieva tēlam un līdzībai! Lai bez bailēm, Svētā Gara iedvesmā varam tiekties uz Kristus ideālu un veidot ap sevi apdzīvojamu kārtību, kas ir laba. Tad arī eņģeļi varēs dziedāt “Gods Dievam augstībā” un virs zemes būs miers cilvēkiem, uz ko Dievam labs prāts. Un starp tiem cilvēkiem būsim arī mēs.

lasīt tālāk

Uzruna 2019. gada 18. novembrī

“Tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī kas, kas tam ir.” (Mt 25:29). 

“Lūdziet, un jums taps dots.” (Mt.7:7)

Mīļie latvieši un visi, kas Latvijā dzīvojam, godātie viesi un visi, kas vēlam Latvijai labu – žēlastība mums un miers no Dieva, mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus Latvijas 101. Dzimšanas dienā! Pirmais gads pēc simtgades svinībām. Pirmais gads pēc vēlēšanām. Kā atskatāmies uz simt pirmo? Kā to svinam?

Skaitlis 101 var izraisīt dažādas domas. Tie, kas ir lasījuši Džordža Orvela ikonisko romānu 1984, atcerēsies, ka 101 bija istabas numurs, kurā atradās ļaunākais pasaulē. Cita nozīme skaitlim 101 ir piešķirta Urbānajā vārdnīcā. Tur tas apzīmē sākumu – grāmatas priekšvārdu, kursa ievadlekciju, ar vārdu sakot, pamatu turpmākajam saturam. Ko es ieraugu, atverot Latvijas 101. gadadienas durvis? Vai es redzu priekšvārdu un pamatu turpmāk attīstamam saturam? Vai varbūt saskatu visļaunāko pasaulē?

Jautājums tiem, kas ir pazīstami ar Bībeles stāstiem. Kas ir pirmā lieta, kas ienāk prātā, atceroties to, ka Jēzum un apustuļiem bija līdzi naudas maks? Pareizi – tas, ka maka turētājs bija Jūdass un zaga no tā naudu! Tomēr odiozā mācekļa izdarības bija maza detaļa. No šī maka tika finansēta Jēzus un apustuļu grandiozā misija. 

Atcerēsimies, kādā nolūkā Jēzus ienāca pasaulē – viņš mūsu vietā izpildīja visu Dieva likumu un nodzīvoja nevainojamo, svēto, pilnīgo dzīvi, kādu Dievs gaida no katra cilvēka. Mūsu netaisnību viņš ņēma uz sevi un izpirka mūs no bojāejas ar savu dzīvību. Līdzās tam viņš vēl dziedināja slimos, paēdināja izsalkušos, atbrīvoja apsēstos, aizstāvēja apspiestos un atnesa Dieva Labo vēsti, kuras iedvesmā uzplauka kristīgā kultūra, kura – var droši tā sacīt – ir viena no augstākajām virsotnēm cilvēces vēsturē. Kaut gan mūsu dabīgā taisnības izjūta priekšplānā liek ieraudzīt jūdasus un viņu kauna darbus, apustuļu naudas maks ļāva sākties vislielākajam labumam cilvēces vēsturē.

Tā gribētos skatīties uz 101. gada Latviju. Aizvadītais gads mūs nav žēlojis no jūdasiskiem notikumiem. Ziņu virsraksti bieži vēstīja par skandāliem, afērām, kukuļiem, karteļiem, komponentēm un tamlīdzīgām lietām. Tas bija ļoti sāpīgi. Varbūt tā visa dēļ, redzot uz Latvijas durvīm numuru 101, gribas saskatīt ļaunāko pasaulē.  

Tomēr lūdzu, lūdzu nepazaudēsim realitātes izjūtu! Latvija tāpat kā apustuļu naudasmaks ir kaut kas daudz lielāks par Jūdasa blēdībām. Tā ir zeme, kuru mums deva Dievs, lai mēs kā tauta izdzīvotu cauri gadsimtiem un režīmiem. Tā ir valsts, kuru ar savu dzīvību izpirka brīvības kareivji. Tās ir mājas, kuras ar darbu un lūgšanām izveidoja neskaitāmi lieliski cilvēki. Varbūt citām tautām ir citas zemes un iespējas, Latviešu vienīgā un pēdējā iespēja ir Latvijas zemē latviešu valsts, kurā visu tautību uzticīgi pilsoņi var veidot labu, brīvu un cienīgu dzīvi -priekš visiem.

Tādēļ šo dienu gribas svinēt, redzot daudzos, daudzos Latvijas cilvēkus, kas uzticīgi, čakli un radoši ir darījuši savu darbu, sekojuši savam aicinājumam, pildījuši savu pienākumu un Ojāra Vācieša vārdiem sakot – nostājušies tajā dzīves vietā, kur bijuši visvairāk vajadzīgi. Sākot no vecmātēm un māsiņām dzemdību nodaļā līdz apbedīšanas firmu darbiniekiem un kapu pārraugiem. No jauniem vecākiem bērnistabā līdz rūdītiem karavīriem, viņus sargājot. Biznesā, zinātnē, valsts pārvaldē, izglītībā, un dienestos, kas Jūdasa darbus izvelk gaismā, tāpat kultūrā, baznīcā, visur – 18. novembris ir īsto mācekļu nevis jūdasu svētki. 

Nupat pavadījām mūžībā Džemmu Skulmi, neilgi pirms tam Borisu Teterevu. Cilvēkus, kuri augstāk nekā pašpalīdzību vērtēja citpalīdzību. Augstāk nekā pašvērtējumu – citvērtējumu. Cilvēkus, kuri vairāk deva nekā ņēma. Dažreiz tādas vēstis pavada vārdi – Latvija ir zaudējusi izcilu personību. Nē, nev zaudējusi. Latvija ir zaudējusi tos, kas no viņas novērsušies rūgtumā vai savtībā, bet nav zaudējusi nevienu, kas ir godīgi pūlējies tās labā. Viņi paliek Latvijas celtnē uz visiem laikiem. Tādus mēs svinam 18. novembrī. 

Kristus teica: “Lūdziet, un jums taps dots!” Tiešām, vairāk lūgsim par savu valsti, mazāk to nievāsim! Lūgšanai ir ne tikai reliģiska, bet arī praktiska vērtība, kuru novērtēs pat tie, kuri netic, ka debesīs mūs kāds dzird. 

Lūdzot mēs izsakām to, ko vēlamies, to pēc kā ilgojamies. Ja mums ir skaidri formulēts redzējums uz ko strādāt, tad ir lielāka iespēja, ka tas piepildīsies. Gan ticīgie, gan agnostiķi – katrs sava iemesla dēļ – mēs varam lūgt par Latviju.

Te gan var rasties aizķeršanās. Varbūt esat redzējuši fotogrāfiju, kur lūgšanā blakus nometušies emeritētais pāvests Benedikts XVI un un tagadējais pāvests Francisks. 2014. gadā, kad futbola čempionāta finālā tikās Vācijas un Argentīnas futbola izlases, kāds asprātis bija attēlu papildinājis ar abu valstu karodziņiem, lai izskatītos, ka katrs aizlūdz par savas dzimtenes komandu. Un apakšā pierakstījis: “Kura pusē būs Dievs?”

Droši vien līdzīgi būtu ar mūsu lūgšanām. Tās būtu tik atšķirīgas, ka Dievs varētu teikt – atnāciet, kad būsiet par kaut ko vienojušies! Par ko varētu lūgt mēs visi? Ticīgi un neticīgi, vīrieši un sievietes, latvieši un krievi, progresīvie un konservatīvie, turīgie un trūcīgie, naturāļi un geji – ja mums vajadzētu lūgt Dievam kaut ko vienu? Kaut ko tādu, ko vajag visiem? Kas tas varētu būt? Grūti izvēlēties, vai ne? 

Nopietni apdomājot,  tā droši vien būtu kopības sajūta. 23. psalmā ir vārdi “Pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani.” Tu, mans Dievs, esi ar mani! Un tu, mans deputāt, mans ministr esi ar mani. Un tu, mans baņķieri, mans aizdevēj, esi ar mani. Arī tu,  mans policist, mans ierēdni, mans Ieņēmumu dienesta darbiniek, esi ar mani, ne pret mani. Tu, mans latvieti, mans krievs, mans čigān, esi ar mani. Mans līdzkristieti, mans dievturi, mans musulmaņu bēgli – jūs esat ar mani. Tāpēc es ļauna nebīšos, jo kopā mēs varam. Mēs varam raudzīties jebkurā nākotnē, ja zinām, ka tas nebūs jādara vieniem.

Varbūt tas izklausās pārāk dzejiski, lai būtu dzīvē noderīgi. Piezemētāk to izsaka mūsu ekonomikas atropologa Andra Šuvajeva doma: Kopības sajūta nozīmē sabiedrību, kuras locekļi domā par līdzcilvēkiem vienotas kopienas ietvaros,  kur katram ir svarīgi, lai visi apkārt dzīvotu veselīgi un labvēlīgi, un kur cilvēkiem ir radīti apstākļi, lai viņi varētu atļauties domāt par līdzcilvēkiem. Tā būtu vide, kur nevarētu pastāvēt augļotāju kompānijas, kas trūkumā nonākušajam aizdod uz drakoniskiem procentiem. Tā būtu vide, kur atrastos iespēja atbrīvot parādu slazdā notvertos. Ne sodi motivē iziet no ēnu ekonomikas un maksāt nodokļus, bet kopības sajūta un apziņa ka tie, kas pārvalda maku ir ar mani, ne pret mani.  Un tad izrādīsies, ka būs no kā pielikt algas mediķiem tā, kā solīts.

Vai atceraties, kā Elija ieradās pie nabaga atraitnes? Lasot šo stāstu man vienmēr jādomā, cik ļoti viņai paveicās, ka pie viņas ieradās nevis kāds liekēdis, lai aprītu jau tā niecīgos krājumus, bet Dieva vīrs. Eļļas un miltu vairs nepietrūka un mazliet vēlāk Elija arī izglāba viņas dēlu no nāves. Kāda svētība, kad pa vārtiem ienāk pravietis, Dieva cilvēks.

Kur lai ņem pravieti, kas ienāk pa Latvijas 101. gada durvīm?  Varbūt tu? Vai es, vai mēs katrs negribētu būt tādi Dieva cilvēki, katrs savā vietā un aicinājumā, nesot svētību un dziedināšanu? Droši vien gribētu, bet es – Dieva cilvēks?! Iespējams, ka drīzāk esam novērojuši sevī sēžam savtīgu jūdasiņu, kas izdevīgā brīdī ir gatavs mazliet nodot līdzcilvēkus ar smaidu un skūpstu.

Bet Jūdasa tēlā ir kaut kas skaudri skaists. Ieraugot savas rīcības sekas, viņam tā iesāpējās sirds, ka viņš griezās atpakaļ, lai nomestu asins naudu devējiem pie kājām. Viņa liktenīgā kļūda bija tā, ka viņš mēģināja sarunāt ar tiem, kas bija viņu piekukuļojuši. Ar tādiem nekad neko nevar sarunāt. Atgriezties vajadzēja pie tā, kuru viņš bija nodevis. Taču skaistais un svarīgais ir tas, ka pat Jūdass var atgriezties. Savtības jūdasiņam mūsos ir jāierauga savas rīcības sekas un jāatgriežas. Tikai tā veidosies kopības gaisotne, kurā visu spējam.

Apustulis Pāvils aprakstīja, kā tas varētu izpausties: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai cenšas sagādāt godīgu iztiku, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā. Atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko.”  Ļoti konkrēti vārdi, kas droši vien neattiecas uz katru.

Taču Jaunās Derības oriģināteksts atgriešanos no grēkiem izsaka ar grieķu vārdu metanoia. Tas burtiski nozīmē “izmainīts prāts”. Apustulis pēc tam vispārina: “Atmetiet iepriekšējo dzīves veidu un veco cilvēku sevī, kas savās iekārēs nomaldījies iet bojā. Atjaunojieties savā prātā un garā.” (Ef. 4:20-…) Viņš paļaujas, ka mēs katrs pats spēsim ielūkoties sevī un saprast, no kā mums jāatgriežas. Jo reiz taču mums taču katram būs jāstāv Dieva un vēstures tiesas priekšā.

Kristus saka: “Nāciet pie manis visi,kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.” (Mt. 11:28) Viņš nāca pasaulē, lai dotu mums iespēju nolikt sirdsapziņas nastu un atgriezties. Lai ko mēs būtu darījuši, lai kādā lietā būtu vainīgi, viņš to ir izpircis ar savu dzīvību un neatstumj to, kurš pie viņa nāk. Ja esam izdarījuši noziegumu, Kristus piedošana neatbrīvos no atbildības likuma priekšā, taču tā dod iespēju ar šķīstītu sirdsapziņu un atjaunotu prātu sākt no jauna. Domāt un darīt citādi. Atgriezties pie nodotās kopības izjūtas. 

Un tad, rabīna Džonatana Saksa vārdiem runājot, kad “es” prātu un politiku aizstās “mēs visi kopā” prāts un politika, mēs par jaunu atklāsim skaistās un pilnīgi neintuitīvās patiesības – ka nācija top stipra tad, kad rūpējas par vājajiem. Tā kļūst bagāta tad, kad rūpējas par nabagajiem. Tā kļūst neievainojama tad, kad rūpējas par ievainojamajiem. Tas dara nācijas lielas. Mums ir vajadzīga metanoia, atgriešānās, izmainīts prāts.

Kopības izjūtai ir vajadzīga arī kopīga identitāte. Piemēram, ebrēju tauta 2000 gadus ir bijusi izkaisīta pa visu pasauli, taču nekad nav zaudējusi savu identitāti. Vismaz reizi gadā, passā svētkos, viņi ir ēduši neraudzēto maizi ar rūgtām zālēm un stāstījuši bērniem savas tautas stāstu no kurienes viņi nākuši un kas viņi ir. 

Mums okupācijas gados bija aizliegts stāstīt savu stāstu. Pēc neatkarības atgūšanas mēs steidzāmies uz Rietumiem, uz Eiropu, bet atklājām, ka Rietumi savu identitātes stāstu ir pārstājuši stāstīt. Brīžiem šķiet, ka tie kaunas no savas vēstures un ir zaudējuši ticību savas kultūras leģitimitātei. Eiropa šķiet izmēģinājusi visas ideoloģijas, visas reliģijas, piedzīvojusi baisas katastrofas un beidzot liekas nogurusi no sevis. Savulaik slavenas valstis steidz savu identitāti izšķīdināt jaunā Eiropas projektā, velkot līdzi mazākas, kurām jau tāpat nav bijis daudz iespēju nopatoties. 

Kad civilizācia pārstāj stāstīt savu stāstu, tās identitāte kļūst vāja. Tajā pat laikā imigrācija ir lielāka nekā jebkad un svešinieki tiek aicnāti starp mums kopt kādu identitāti vien vēlas. Taču dzīve vienā telpā bez vienojoša stāsta neizbēgami ved pie spriedzes un galu galā pie konflikta. Eiropai un mums visiem kopā vajadzētu atgriezties pie sava stāsta – no kurienes mēs nākam, kas mēs esam, saskaņā ar kādiem ideāliem dzīvojam. Tad varbūt mēs vēl būsim gana stipri, lai svešiniekam teiktu – nāc, dalies mūsu dzīvē, dalies mūsu stāstos, mūsu cerībās un mērķos. 

Mums Latvijā vienojošais stāsts ir vajadzīgs pat vairāk nekā citur. Pie kāda Latvijas ideāla lai mēs saistām savējo? Vai pie zelta aizlaikiem, kad teiksmaini senlatvieši šeit dzīvoja nevainojamā saskaņā ar dabu un savā starpā? Vai pie 18. novembra republikas kuru daudzi uzskata par īsto Latviju un tautsaimniecības ideālu? Vai varbūt pie 4. maija republikas, kuru dziesmotā revolūcijā izcīnīja paaudze, kas vēl ir dzīva un aktīva?

Tas varētu ne tikai iedvesmot, bet sēt arī bezcerības sajūtu. Senlatviešu zelta laikmets, ja tāds vispār bija, ir sen zudis. Pirmskara brīvvalsts tika varmācīgi pārtraukta. 4. maija republika nav spējusi piepildīt visas cerības. Kā lai nācija sakņo savu identitāti stāstā pari zaudētiem vai puslīdz veiksmīgiem pasākumiem? Kā neatmest visam ar roku?

Mēs varam to balstīt pašā Latvijas celšanas dziņā un darbā. Latviešu alkās pēc savas valsts. Tādas valsts, kura visiem dod vienlīdzīgas iespējas. Citu tautību cilvēku vēlmē un gatavībā tādu valsti kopā ar latviešiem celt. 

Mūsu prezidents to trāpīgi nosauca vārdā – valstsgriba. Tajā nav  nodevības, nav muļķības, nav lētticības. Valstsgriba var būt mūsu iedvesma un nacionālais dārgums pie kura ir mūsu sirds. Kamēr tā būs, mēs neatmetīsim Latvijai ar roku, bet vienmēr tieksimies savu valsti celt, izlabot un uzlabot. Nevis doties dabūt visu uzreiz kādā citā zemē, kur kāds cits to sarūpējis, bet ieguldīt laiku, pūles, talantus un upurus, izveidojot savējo. Ar tādu identitāti mēs pastāvēsim, un, ja būs atkal jākrīt, mēs tomēr celsimies. 101 mums būs pamata, iespēju un attīstības skaitlis.

Uz šo gadskārtu mēs esam saņēmuši spēcīgu vēstījumu filmā “Dvēseļu putenis”. Tā nav vienkārši filma par karu. To vajag noskatīties uz lielā ekrāna, pirmajā rindā, lai izjustu baismīgos apstākļus un ideju jūkli, cauri kuram latvieši gāja uz savu valsti. Viņi apzinājās, ka dara to, kam ir nozīme, tādēļ spēja pārvarēt pārbaudījumus, kādus mēs nespējam pat iztēloties. “Par brāļiem un tēviem, kas krituši par mūsu dzimteni…”

Mūsdienīgu akcentu Dvēseļu puteņa vēstījumam ir pievienojusi Anese Logina filmas recenzijā Delfos. Pašā ievadā viņa pastāsta par “visnotaļ skandālu vēsturē ietērptu filmu, kas sabiedrības uzmanības lokā ir bijusi galvenokārt ar finansējuma peripetijām, komandas maiņām, tādēļ uz pirmizrādi bijis jādodas ar nelāgām nojautām. “Tomēr rezultātā ir radīta augstvērtīga, mākslinieciski kvalitatīva un pārdomas rosinoša filma. Ir uzlikta jauna latiņa.”

Man liekas, ka tas ir aicinājums mūsu paaudzei. Mums valsts nav jāizcīna Nāves salā vai Cēsu kaujās. Mūsu izaicinājums ir par spīti skandāliem, visādām peripētijām un naudas trūkumam radīt kaut ko tādu, kas uzliek jaunu latiņu. Visās jomās. Filmas veidotāji būtu varējuši apvainoties un visu pamest. Taču tad nebūtu radīts nekas izcils. Vispār nekas. 

Viens no ļaunākajiem pretiniekiem un kopības izjūtas postītājiem, kurš mums jāpārvar, ir aizvainojums. Ir pat biedējoši, cik daudzi cilvēki reāli postošas izvēles pamato ar aizvainojumu un cik daudzi to atzīst par pieņemamu skaidrojumu. 

Kristus mīļotie, mums no tā jāatbrīvojas, ja negribam visu zaudēt. Jebkurās attiecībās, jebkurā dzīves jomā aizvainojums ir ienaidnieks. Marksisms, kas mūs apspieda piecdesmit gadus, ir aizvainojuma ideoloģija. Nekur pasaulē tā nav spējusi neko radīt, tikai atstājusi aiz sevis nabadzību un simtiem miljonu nonāvēto.

Aizvainojums liek mums justies kā upuriem un tās ir beigas. Trusītis, ieraugot čūsku, sastingst.  Tā ir fizioloģiska reakcija uz pēkšņu stresu. Medījuma reakcija. Upura apziņa mūs dara par medījumu. Viss spars, viss radošais poteciāls sastingst.  Rūgtumā mēs spējam tikai kaut ko nomest zemē un saplēst. Vai iemest bruģakmeni logā. Vai aizbraukt prom uz visiem laikiem.

 Latvija nav zaudējusi savus mirušos dižgarus, bet ir zaudējusi rūgtumā aizbraukušos, kuru valstsgriba ir apdzisusi. Mums ir  arī milzīgs skaits nepilsoņu, kas neizmanto vienkāršo iespēju kļūt par pilsoņiem. Mums ir milzīgs skaits atsvešinātu prātu, siržu un talantu. It kā mums to nemaz nebūtu. Un man ir stāstīts, ka aizvainojums ir viens no galvenajiem iemesliem, kura dēļ mēs neatrodam kopīgo stāstu, kuru tik ļoti vajag.

Bet aizvainojums nav ne vētra ne plūdi, kas uzbrūk no ārienes. Tas ceļas mūsos un tikai mēs spējam – nē, mums jāspēj to pārvarēt. Ne tādēļ, ka valstī viss būtu kārtībā, ne tādēļ, ka pret visiem viss būtu darīts pareizi, bet tādēļ, ka mums jāatrod ceļš uz priekšu, bet sarūgtinājums un cinisms visu dara vēl sliktāku. 

Var novērot zināmu cikliskumu. Neapmierinātības līmenis kāpj, kāpj, līdz sakāpj un iet pāri malām. Tad tauta sapurinās, nomaina lielāko daļu savu vadītāju pret citiem – un drīz vien atkal izklausās tikpat neapmierināta un sarūgtināta. Kādēļ? Mēs varam jautāt, vai tur neizpaužas tāda kā maģiskā domāšana? Mēs iedomājamies, ka mums jāievēl tas vai cits līderis, tie vai citi priekšstāvji un tad jau viņi atrisinās visas mūsu problēmas. Izglābs mūs no mums pašiem. 

Tā tiešām būtu maģiskā domāšana. Savas politiskās un cilvēka tiesības mēs nesaņemam no valdības dāsnuma, bet no Dieva rokas. Mums nav jābūt trusīšiem vai pelēm. Mēs varam būt vilki. Vara pieder tautai. Mēs esam tauta. Mums ir kopīga atbildība par mūsu kopīgo nākotni. 

Saduroties ar izaicinājumiem, mums nav jāapvainojas un jāraujas atpakaļ. Mums nav, kur atgriezties. Nostaļģija pēc padomju laikiem ir tikai tāda Stokholmas sindroma izpausme. Mums ir viena iespēja – nosvērti un apņēmīgi doties uz priekšu. 

Ja dzīvnieku iemāca apzināti saskarties ar stresa avotu, viņš vairs nesastingst. Kā mēs varam iemācītes nesastingt un nekļūt par medījumu?  Mēs katrs esam kā džins pudelē vai, apustuļa Pāvila vārdiem sakot, Svētā Gara templis. Šaurā vietā ierobežots bezgalīgs potenciāls. Kas notiktu, ja mēs to pilnā mērā realizētu? Kā būtu, ja mēs katrs savā dzīvē nospraustu visaugstāko mērķi un raudzītos, lai nekas mūs nenovērš no tiekšanās pēc lielākā labuma? Kas ir lielākais labums – tas mainīsies, mums augot un kļūstot viedākiem, bet tas ir labs sākums. Varbūt ar mazumu. Soli pa solim. Dienu pa dienai.

Jūs jautāsiet, kāds mana dzīves mērķu saturam un to sasniegšanai ir sakars ar apkārt notiekošo? Vislielākais. Darot to, kam ir nozīme, cilvēks iegūst spēju pārvarēt sevī rūgtumu un cinismu. Īstenojot savu potenciālu, cilvēks savu latiņu paceļ jaunā augstumā. Kad pienāk viņa iespēja savu valstsgribu īstenot dzīvē, viņam ir intelektuālā, profesionālā,  morālā un emocionālā kompetence kaut ko tiešām paveikt, nevis tikai sēdēt uz ķebļa un rakstīt ciniskus komentārus. Tad arī tautai būs dziļāki apcirkņi, no kurienes izraudzīt labus un spējīgus vadītājus.

Mūs gaida nevis vienkāršāki laiki, bet vēl lielāki izaicinājumi. Piemēram, klimata pārmaiņas – Latvija ir apņēmusies būt pirmajās rindās ogļskābās gāzes izmešu samazināšanā. Tas ir cildens mērķis, bet tam ir cena. Tūkstošiem vientuļu sirmgalvju Eiropā jau ziemā salst, jo vides nodokļu dēļ vairs nevar atļauties kurināmo. Mums nevajadzētu būt kā izbiedētiem aktīvistiem, bet rīkoties prātīgi un nosvērti. Piemēram, ieguldīt zinātnē un inovācijās, kuras zaļo enerģiju padarītu pieejamāku un lētāku par fosilo, nevis subsidēt tehnoloģijas, kuras savu efektivitāti ir pierādījušas tikai elektrības rēķinu OIK ailītēs. Latvijas zinātne to novērtētu un uzmirdzētu.

Taču ir vēl citas klimata pārmaiņas, par kurām daudz nerunā. Tās ir kultūras un vērtību klimata pārmaiņas. Civilizācijas klimata pārmaiņas. Tās vajadzētu uztvert ne mazāk nopietni, jo tās jau tagad daudz dramatiskāk ietekmē mūsu dzīvi. Publiskajā telpā no universitātēm un medijiem līdz pat likumu devējiem un to piemērotājiem iesūcas idejas, ka nav iespējams zināt saistību starp mūsu vārdiem un idejām un kādu objektīvo pasauli vai bioloģisko realitāti. Tas par, ko pirms divdesmit gadiem neviens nespēja iedomāties, mūsdienās tiecas kļūt par likuma normām. Arī šeit mums tomēr nevajadzētu iekrist aktīvisma slazdā, bet sarunāties bez steigas un spiediena, lai prātīgi izsvērtu, ko ir gudri mainīt un ko paturēt.

Mākslīgais intelekts nāk ar jaunām iespējām un jauniem draudiem. Daudzus uzdevumus tas jau spēj paveikt ātrāk un labāk  nekā cilvēki. Tas var gan atvieglot dzīvi un  glābt dzīvību, bet var arī radīt  lieko cilvēku slāni, un pavērt ceļu vēl nebijušai kontrolei un digitālai diktatūrai. Līdz šim totalitāri režīmi sabruka savas neefektivitātes dēļ. Mākslīgais intelekts var tiem palīdzēt būt efektīviem. Mums nāksies meklēt citus veidus, kā nosargāt ētisku sabiedrības iekārtu. Pieskaitot vēl biotehnoloģiju un līdzīgu nozaru attīstību, mēs aiz 101. durvīm redzam strauji veramies citādu pasauli. Vai mums ir filozofiskie, morālie un teoloģiskie resursi, lai ar šīm kultūras klimata pārmaiņām tiktu galā? Lai nepamestu dzīvi uzturošu tradīciju utopijas solījumu dēļ un patiesu tikumu neaizstātu ar tikumu signalizēšanu? 

Jā, mums, tautai, ir kopīga atbildība par mūsu kopīgo nākotni. Taču mēs to nespēsim īstenot bez katra paša tiekšanās izzināt, domāt, vērtēt, saprast un uzņemties atbildību par savu dzīvi. Nozīme, kura dod spēku personībai un tautai  daudz vairāk saistās ar atbildības uzņemšanos, nekā ar tiesībām.

Nu kādēļ gan viss nevarētu būt vienkāršāk? Kādēļ mēs nevaram dzīvot rāmu, mierīgu, labiekārtotu dzīvi?! Taču pat Ēdenes dārzā bija čūska. Vai Dievs nespēja radīt dārzu bez čūskas? Droši vien spēja, bet tā bija izvēle starp “būt pasargātam un aprūpētam” un “būt brīvam un atbildīgam”. Acīmredzot otrais Dievam likās svarīgāk.

Kungs Kristus teica: “Tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī kas, kas tam ir.” (Mt 25:29). 

Šie mīklainie vārdi šodien iegūst pavisam skaidru nozīmi. Mūsu vectēvu un vecvectēvu paaudzei bija valstsgriba, tādēļ valsts viņiem tika dota. Arī atmodas laikā mēs ļoti gribējām paši savu valsti, un tā mums ir. Bet,  kam valstsgribas nav, tam atņems arī to, kas tiem ir. Mēs šodien varam pieņemt lēmumu un par jaunu apņemties būt tie, kuriem ir. Lai 101 mums ir droša pamata, jauna sākuma un attīstāma satura skaitlis. 

Dievs, Svētī Latviju!

lasīt tālāk