Pērnā gada nogalē Satversmes tiesa pasludināja spriedumu, uzdodot Saeimai pārveidot likumus tā, lai tiktu nodrošinātas līdzvērtīgas tiesības viena dzimuma partneru ģimenēm. Lai citai rezei paliek jautājumi, vai šāds “uzdevums” neaizskar Saeimas suverenitāti un kāds juridisks pamats ir saukt viena dzimuma attiecības par ģimeni. Manu uzmanību piesaistīja kristieši, kas šo virzību atbalsta. Piemēram, Teoloģijas fakultātes mācībspēki, vairāki LELBP (agrāk LELBāL) garīdznieki un divi mūsu mācītāji ir publicējuši vēstuli, kurā raksta, ka tādu specifiski kristīgu vērtību nemaz nav, ka Bībelē nevar atrast pamatojumu kārtībai, kurā ģimeni apraksta kā kopību, kura izaug no vīrieša un sievietes laulības. Bībele atspoguļojot ģimenes koncepta attīstību no poligāmijas uz monogāmiju. Tiek apgalvots, ka pilnīgi visi cilvēki pasaulē ir Dieva ģimenes locekļi. No tā var rasties iespaids, ka Bībele ir nesaprotams un uz mūsdienām maz attiecināms dokuments, tādēļ kristīgajā ticībā neko nevar skaidri zināt. Ka baznīca savos Rakstu skaidrojumos vienmēr ir maldījusies un Bībeles orākulu patieso nozīmī izprot tikai kāda akadēmiska elite. Ka pamatojums kristiešu nostājai drīzāk jāsmeļ nevis Bībelē, bet sava laika populārajās atziņās. Nepretendējot uz fundamentālu pētījumu, mēģināšu ieskatīties Rakstos un pārliecināties, vai tiešām tur viss ir tik neskaidrs un nesaprotams?

Vispirms jāprecizē temats. Nacionālās apvienības ierosinātais Satversmes 110. panta grozījums skan šādi: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā (…). Tāda ģimenes definīcija ietver gan vecākus, kas vieni audzina bērnus, gan paplašinātās ģimenes, kur kopā dzīvo vairākas paaudzes, brāļi un māsas, brālēni un māsīcas, adoptētie bērni un ko vēl varētu iedomāties. Vienīgais, kas neiekļaujas šajā definīcijā ir savienības viena dzimuma partneru starpā. Tādēļ turpmāk aplūkošu tikai ar tām saistīto problemātiku. Es nemēģināšu diskutēt par jautājumu, kādēļ valsts likumdevējam būtu jāņem vērā Bībeles teksti. Taču man šķiet pats par sevi saprotams, ka tie jāņem vērā katram, kas sevi sauc par kristieti. Kristieša nostāja nedrīkstētu būt atklātā pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Turpmākais ir adresēts tiem, kuri domā, ka Bībelē par šo tematu ir teikts kas vairāk nekā tikai: “Dievs ir mīlestība”.

Pirms sākt, es gribu atgādināt sev un visiem kristiešiem, cik liels un nozīmīgs dzīves apgabals ir iemīlēšanās, romantika un attiecības. Lielākā daļa no mums nespētu savu dzīvi iedomāties bez tām. Mums no Dieva jāizlūdz spēja iejusties to cilvēku stāvoklī, kuri vēlas būt attiecībās ar Dievu caur Jēzu Kristu, taču alkst pēc tādas mīlestības un tādām romantiskām attiecībām, kas Dieva vārdā ir noraidītas. Viņu nasta ir ļoti smaga. Mēs nedrīkstam pret viņiem vērsties ar nievām, nedz viņus apsaukāt un pazemot, kā nereti var dzirdēt un lasīt kristiešus runājam. Viņiem būtu jāsniedz viss garīgais un emocionālais atbalsts, uz kādu esam spējīgi. Jāatzīst, ka tas biežāk tiek apliecināts vārdos nekā darbos. Taču nav cilvēku varā atcelt Dieva vārdu un likumu. Pat kristīgas tuvākmīlestības un iecietības dēļ mēs nedrīkstam savu tuvāko iedrošināt un svētīt uz to, ko Dievs noraida un kas apdraud dvēseles glābšanu. Lai Dievs mums to palīdz!

[1] Attiecību modelis Radīšanas stāstā

Pirmā Mozus jeb Radīšanas grāmata cilvēka radīšanu pēc Dieva tēla un līdzības cieši sasaista ar tā radīšanu par vīrieti un sievieti. Viņiem nav obligāti jāstājas seksuālās attiecībās, lai izpaustu savu Dieva līdzību. Cilvēkam Dieva tēls piemīt neatkarīgi no seksuālās aktivitātes. Taču, ja seksam jābūt, tad Dieva līdzība manifestējas vīrieša un sievietes savienībā. Baznīcas tradicionālais skaidrojums par laulību un attiecībām dzimumu starpā izriet no bibliskā priešstata par cilvēka seksualitātes mērķiem un uzdevumiem. 

"Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja!" (Gen.1:27)

Uz to atsaucas Kungs Jēzus: "Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa." (Mk. 10:6-9) 

Seksuālas savienības ir komplementāras jeb savstarpēji papildinošas. Viena no dimensijām ir dzimuma turpināšanas spēja. 

“Un Dievs viņus svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to.” (Gen 1:22)

Seksualitāte nav tikai dzimuma turpināšanas līdzeklis, nedz arī tikai apgabals, kur piepildīt mīlestību. Tās mērķis ir divu personu pilnīga, holistiska savienošanās vienā miesā. Otrais radīšanas stāsts (Gen.2) pievieno pirmā stāsta lielajām līnijām sīkākas detaļas un vēl asāk uzsver nepieciešamību pēc vīrieša un sievietes komplementaritātes:

 

"Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, putnus un zvērus, bet viņš neatrada palīga kas viņam atbilstu." (2:20) Tādēļ Dievs radīja sievieti. Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tādēļ vīrs pieķersies savai sievai un tie kļūs par vienu miesu." (Gen 2:24)

Šai stāstā teikts, ka Dievs radīja sievieti no Ādama ribas (צֵלָע - selā). Nekur citur vārds selā nav lietots cilvēka ķermeņa daļas apzīmēšanai. Parasti tas apzīmē kāda priekšmeta malu, sānu vai pusi (piem., debespusi). Otrajā radīšanas stāstā sniegtais tēls norāda uz vienas seksuāli nediferencētas būtnes sadalīšanu divos atšķirīgos partneros. Tur no cilvēka tapa ne tikai sieviete, bet arī vīrietis. Agrīnajā judaismā šo stāstu uztvēra pat visai grafiski. 3. gadsimta rabīns Samuels bar Nāmans raksta: "Kad Dievs radīja Ādamu, viņš to radīja tādu, kas skatījās uz abām pusēm; tad Viņš to pārzāģēja divās daļās un izveidoja abiem muguras." Bibliskā izpratnē kļūt par vienu miesu nozīmē vīrieša un sievietes atpakaļsavienošanos seksuālā veselumā, atjaunojot sākotnējo vienību. To darot, ne viens, ne otrs nevar apiet savu dzimuma identitāti. Dievs specifiski veidoja vīrieti un sievieti holistiskai atbilstībai. Tas attiecas gan uz anatomiju, gan psiholoģiju, gan raksturīgajiem stimulācijas modeļiem, gan uz to, ko katrs sagaida no attiecībām. Viena dzimuma cilvēku savienībā seksuālā atbilstība netiek piepildīta un katra dzimuma ekstrēmi netiek līdzsvaroti. Apustulis Pāvils šādas savienības apraksta kā para physin, kas latviski ir tulkots kā pretdabiskas, bet burtiski būtu tulkojamas kā "garām dabai". Kā zināms, viena no vārda "grēks" nozīmēm grieķu valodā ir "aiziet garām", jeb "netrāpīt mērķī". Lai atbalstītu homoerotiskas savienības, kristiešiem būtu vajadzīgs kāds cits Radīšanas stāsts, piemēram, no Platona “Dzīrēm”, kur atpakaļsavienošanos meklē sadalītas vīrietis-vīrietis, sieviete-sieviete un vīrietis-sieviete tipa būtnes. Bibliskā Radīšanas stāsta ietvaros tas nav iespējams.

Kristiešiem, protams, būs svarīgi, kā uz Radīšanas grāmatas pirmajām divām nodaļām raugās Kungs Jēzus. Radīšanas stāstu viņš uzlūko ne tikai kā normālā stāvokļa aprakstu, bet kā normu un priekšrakstu. Diskutējot ar rakstu mācītājiem par laulības šķiršanu, Jēzus Radīšanas stāsta nosacījumus nostāda pat pāri Mozus likumiem. 

“Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs jau no iesākuma viņus radīja kā vīrieti un sievieti un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa. – Tā ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mt 19:4-6)

Šajā diskusijā Jēzum neapspriežams un pats par sevi saprotams priekšnoteikums ir tas, ka tie, kuri top viena miesa, ir vīrietis un sieviete. Tikai pēc tam var sākt runāt par citiem raksturlielumiem kā attiecību ilgums vai monogāmais raksturs, partneru skaits vai abpusēja piekrišana. Kaut arī kristīgā baznīca neatbalsta poligāmiju un laulības šķiršanu, tomēr izņēmuma apstākļos tās ir atļautas Vecajā un pat Jaunajā Derībā. Turpretī seksuāli akti viena dzimuma personu starpā tiek bez izņēmuma noraidīti, kad vien tādi Rakstos ir pieminēti. 

Jāatzīmē, ka attieksme pret homoseksuālām attiecībām nav balstīta uz dažiem Bībeles pantiem, kuru interpretācija ir neskaidra, vai uz atsevišķiem vārdiem, kuriem var būt trešās un ceturtās nozīmes. Baznīcas skatījums uz seksualitāti ir principiāli saistīts ar Radīšanas kārtību, ar no tās izrietošo seksualitātes mērķi un ar vīrieša un ar sievietes savietojamību, vienam otru papildinot papildinot savas "kārtas" ietvaros. Atsevišķie panti, kurus mēdz piesaukt, ir tikai šī pamatprincipa komentāri vai izpausmes konkrētos apstākļos. Pieskaršos dažiem no tiem.

[2]] Levītiskie aizliegumi

Trešajā Mozus jeb Levītu grāmatā ir izteikti konkrēti aizliegumi vairāku veidu seksuālajām attiecībām. Tie ir dzimumsakari ar dzīvniekiem, ar tuvākajiem radiniekiem – māti, pamāti, meitu, mazmeitu, māsu, u.tml. – un vīrietim ar vīrieti. 

"Ar vīrieti tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievieti, - tā ir nešķīstība." (Lev.18:22)

"Ja vīrietis kopojas ar vīrieti kā tikai mēdz kopoties ar sievieti, tad tie abi ir izdarījuši nešķīstu apgānīšanos." (Lev.20:13)

Vēl šajās nodaļā ir aizliegts incests kā sekss savu miesu, un sakari ar dzīvniekiem. Arī šajos gadījmos strukturālās anomālijas līmenis ir tik augsts, ka nekādi izņēmumi nekādos apstākļos netiek pieļauti. Godīgi skaidrojot Rakstus, šos aizliegumus nav iespējams ne atspēkot, ne interpretēt citādi. Tos mēģina vienkārši apiet, saucot par seno jūdu rituāliajiem likumiem, kurus kristiešiem esot aizstājis mīlestības likums, kurš ietver homoseksuālu mīlestību. Taču šādam mēģinājumam ir trīs problēmas:

Pirmkārt, tad tas attiektos ne tikai uz homoseksuālu dzimumattiecību aizliegumu, bet uz visu 18. vai 20. nodaļu, ieskaitot zoofiliju, incestu un visu pārējo, kas tur uzskaitīts. Otrkārt, kristiešiem tiešām nav saistoši judaisma rituālie likumi par barības šķīstību, apģērba materiālu utt. Tomēr šeit aplūkotos aizliegumus par tādiem uzskatīt nav pamata. Tie drīzāk ir desmit baušļu komentāri un tos kristietība nav atmetusi. Treškārt, šie bauslības aizliegumi ir citēti un uzturēti spēkā arī Jaunajā Derībā. Piemēram, Pāvila 1. vēstulē Timotejam: "Bauslība ir laba, ja to lieto pareizi, atzīstot, ka tā nav dota taisnajam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekim, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, vīriešu piegulētājiem, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem un ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai." (1.Tim. 1:8-10)

Levītiskie aizliegumi attiecībā uz vīrieša dzimumsakariem ar vīrieti ir absolūti un bez izņēmuma. Pēc analoģijas tas attiecas arī uz sakariem starp divām sievietēm. Pāvils šos aizliegumus citē apstiprinošā nozīmē, tādējādi pārnesot tos uz Jauno Derību. Jāsecina, ka arī Jaunā Derība uzskata viendzimuma seksu par nepieļaujamu. Tādēļ arī viena dzimuma ģimene ir neiedomājama.

[3] Pāvila vēstule romiešiem 1:23-27

"[Viņi] apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem." (Rom.1:23)

Tā ir nepārprotama paralēle ar radīšanas stāstu:

"Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas lai valda pār zivīm jūrā un pār lopiem, pār putniem zem debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." (Gen.1:26)

Šādā kontekstā Pāvils runā par viendzimuma sakariem.

"Tad nu Dievs viņus nodevis kauna pilnās kaislībās: Sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmesdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši pie sevis saņemdami pelnīto sodu par savu nomaldīšanos." (Rom.1:26-27)

Pāvils īpaši izceļ elkdievību un homoseksuālus sakarus, jo tas ir frontāls uzbrukums Radītāja darbam. Tā vietā lai apzinātos savu stāvokli starp Dievu, ko pielūgt un dzīvniekiem, pār ko valdīt, viņi pielūdza radību un kalpoja radībai nevis Radītājam. Apustulis raksta, ka tos, kas tā darīja, Dievs tādēļ nodeva kaislībām ar sava dzimuma pārstāvjiem, kurās viņi apkauno paši sevi. Homoseksuālas attiecības šeit minētas kontekstā ar elku pielūgšanu ne tādēļ, ka Pāvils runātu par kādu nosodāmu, kultisku homoseksuālu prostitūciju iepretī "normālām" homoseksuālām attiecībām. Šīs lietas te minētas kopā tādēļ, ka tās veido vienas parādības horizontālo un vertikālo dimensiju. Tie, kas apspieda radībā/dabā redzamo patiesību par Dievu, apspiež arī radībā/dabā redzamo patiesību par sevi pašiem. Dievs viņus radīja kā vīriešus un sievietes seksuālai vienībai un prokreācijai, bet cilvēki ignorēja dabā acīmredzamo komplememtaritāti, iesaistīdamies dzimumattiecībās ar sava dzimuma pārstāvjiem 

[4] Pāvila 1. vēstule korintiešiem, 6:9

"Nemaldiniet sevi! Nedz izvirtuļi, nedz elku kalpi, nedz laulības apgānītāji, nedz baudu kārie, nedz vīriešu piegulētāji, nedz zagļi, nedz alkatīgie, nedz dzērāji, nedz rupjību runātāji, nedz laupītāji Dieva valstību neiemantos." 

Arī šeit Pāvils levītiskos aizliegumus pārceļ Jaunajā Derībā. Kā oponenti mēģina tikt galā ar tik konkrētiem izteikumiem? Dažreiz tiek teikts, ka nevar droši zināt, ko Pāvils domā ar "baudu kārie" un "vīriešu piegulētāji", grieķiski μαλακός (malakos) un ἀρσενοκοίτης (arsenokoitēs). Nav šaubu, ka tādus Pāvils nosoda, bet varbūt ir iespējamas situācijas, kad vīrietis, iesaistoties seksuālās attiecībās ar citu vīrieti, nerīkojas kā “malakos” un “arsenokoitēs”? Vārds “malakos” (burt. mīksts) apzīmē zēnu vai vīrieti, kas dzīvo homoseksuālos sakaros. Vārds “arsēnokoitēs” nozīmē vīru, kurš guļ ar vīriem. Būtu jārada kāda tiešām ļoti viltīga vārdu vai domu konstrukcija, lai to apietu. Kurus gan cilvēkus, kas godina svešus dievus, Pāvils nesauktu par elku pielūdzējiem? Kurus precētus cilvēkus, kam ir sekss ar kādu citu, izņemot laulāto dzīvesbiedru, Pāvils nesauktu par laulības apgānītājiem? Kurus vīriešus, kas guļ ar vīriešiem, Pāvils nesauktu par vīriem, kas guļ ar vīriem? Varbūt tādus, kas nav vīrieši? Tas būtu kalambūrs. Iespējams, ka, ņemot palīgā vārdu trešās un ceturtās nozīmes un piesaucot ārkārtas apstākļus, var mēģināt mazliet izlocīties. Bet tam vairs nav sakara ar vēlmi izzināt Dieva prātu, bet drīzāk ar mēģinājumu pamatot vēlamo ar jebkuriem līdzekļiem. Pat izsmeļot visas ekseģētiskās un hermeneutiskās robežas, nevar izdarīt slēdzienus, kurš kaut kādā līmenī, pat kontekstuāli, atbalstītu homoseksuālu dzīvesveidu.

Pie ideoloģijas, ne teoloģijas lauka pieder arī paņēmiens apgalvot, ka ikviens Bībeles stāsts, kurā minēta sirsnīga draudzība, pieķeršanās vai mīlestība viena dzimuma cilvēku starpā, liecina par viņu homoseksuālajām attiecībām. Tiek piesaukti Dāvids un Jonatāns, Rute un Naomi, Jēzus un māceklis, kuru viņš mīlēja. Tas ir patvaļīgs pieņēmums, kam Bībeles teksts nedod nekādu pamatu. Tāpat kā nav iemesla Jēzus vārdos "Tēvs mīl Dēlu" saskatīt incestu. Manuprāt, šādas tēzes vispār nav aplūkojamas teoloģiskā sarunā.

[5] Homoseksuālā orientācija un jaunās zināšanas

Tiek teikts, ka Bībele vienkārši nezina par tādu parādību, kā seksuālā orientācija. Pāvilam vai citiem bibliskajiem autoriem vienkārši neesot nācies novērot, ka dažiem cilvēkiem, ieskaitot ticīgos, varētu būt ilgstoša un dominējoša seksuāla pievilkšanās uz sava dzimuma personām. Tādēļ mūsdienās bazīcai esot jāatver jauni ceļi, pamatojoties uz jaunajām zināšanām. Tomēr "jaunās zināšanas" mūsu temata ietvaros nemaz nav tik jaunas, un to attālums no antīkajiem uzskatiem nemaz nav tik liels.

Grieķu – romiešu pasaulē bija daudz teoriju, kas gluži mūsdienīgi mācīja, ka vismaz dažas homoerotiskas vēlmes daļēji vai pilnīgi ceļas no bioloģisku un sociālu faktoru kombinācijas. Aristotelis "Nīkomaha ētikā" mācīja, ka ir vīrieši, kas vēlas, lai viņos iespiežas, un ir vīrieši, kas vēlas iespiesties, un ir arī tādi vīrieši, kas vēlas gan iespiesties, gan lai viņos iespiežas. Tas esot atkarīgs no sēklvadu novietojuma ķermenī. Citiem tas esot iesakņojies pieradums no patīkamām bērnības atmiņām par seksu ar pieaugušu vīrieti. Tas varot nostiprināties par cilvēka dabu sevišķi tad, ja viņš ir kārīgs un mīksts (malakos). Hipokrāts mācīja, ka vīrieša vai sievietes vīrišķīgumu vai sievišķīgumu nosaka attiecības, kādā sajaukušās vīrieša un sievietes spermas, un apstākļi, kādos viņš uzaug. Ovīdijs apraksta meiteni, kas tiek audzināta par zēnu un vēlāk nepārvarami iemīlas citā meitenē, un apraud savu kaisli, kas ir pret dabas un dievišķajiem likumiem. Efesas Sorans apraksta bioloģiskas un sociālas izcelsmes hronisku prāta vai dvēseles slimību, kas liek vīriešiem alkt, lai viņos iespiežas. Dažādi grieķu – romiešu astrologi homoerotiskas tieksmes saistīja ar īpašu debess ķermeņu izvietojumu dzimšanas brīdī. Mūsdienu valodā to visu sauktu par bioloģisku predispozīciju kombinācijā ar sociāliem faktoriem.

Ņemot vērā, cik daudz teoriju par homoerotisku pievilkšanos cirkulēja grieķu-romiešu pasaulē, ir droši ticams, ka Pāvils, izglītots un daudz ceļojis Romas pilsonis, zināja par iespēju, ka daži cilvēki bioloģisku un sociālu faktoru iespaidā varētu būt disponēti uz iemīlēšanos sava dzimuma pārstāvjos un uz seksu ar tiem, dažreiz tikai ar tiem. Taču pat mūsdienu dati nav parādījuši, ka homoerotiskas orientācijas galvenais cēlonis ir iedzimtības faktori, tādi kā gēni, hormonu ietekme embrija stadijā vai īpašas, homoseksuālas smadzenes. Tie drīzāk liecina, ka bioloģiskie faktori ir netieši un pakārtoti socializācijas iespaidam gan mikrokultūras, gan makrokultūras līmenī. Pat ja varētu konstatēt (lai gan to nevar konstatēt), ka Pāvilam iepriekš nav bijis ne jausmas par par homoseksuālu noslieču iespējamu saistību ar bioloģiskiem faktoriem, tas tomēr nebūtu mainījis viņa vērtējumu par homoseksuālu uzvedībau. Mūsdienu seksuālās orientācijas raksturojums būtībā sakrīt ar Pāvila uzskatiem par grēka dabu. Vēstulē Romiešiem (5. un 7.) Pāvils par grēku runā kā par:

1. iedzimtu impulsu, 

2. kas darbojas cilvēka miesās, 

3. ko viņš ir mantojis no senčiem, 

4. ko nespēj pilnībā kontrolēt.

Ja Pāvilu pārceltu uz 21. gadsimtu un teiktu, ka homoerotiskai nosliecei daļēji varētu būt sakars ar iedzimtību, viņš atbildētu: "Es taču sen to teicu." 

Iedzimti impulsi ir neuzticams Dieva gribas rādītājs. Pat, ja impulss ir iedzimts, tas nenozīmē, ka tas ir brīvs no grēka. Citiem vārdiem sakot, kādas rīcības morālo vērtējumu nenosaka tas, vai cilvēkam uz to ir iedzimta nosliece, vai varbūt tā ir "iegūta agrā bērnībā". Tas gan ietekmē nepieciešamo pastorālās iejūtības līmeni, taču uzvedības modeļu ētiskums nav atkarīgs no dzimumtieksmes, bet no Dieva liktajiem standartiem. Ir cilvēki, kam ir nosliece uz alkoholismu, vardarbību, poligāmu uzvedību un tamlīdzīgi. Vai viņi to ir izvēlējušies? Nē, bieži tur sava loma ir iedzimtībai un videi. Tomēr cilvēka atbildība ir ar šo savu noslieci kaut ko darīt. Ja par izšķirošo mērauklu kļūst iedzimti vai iemantoti impulsi, tad baušļi pārstāj būt baušļi jebkādā nozīmīgā veidā. Kungs vairs nav Jēzus Kristus, bet viņa vietā valda nosliece un orientācija.

Es neceru, ka pārstāstītos argumentus varētu ņemt vērā likumdevēji vai tiesas. Taču kristiešiem vajadzētu zināt, ko Svētie Raksti par šo jautājumu saka. No tā nevar atbrīvoties, vienkārši pasakot: “Dievs ir mīlestība!” Dievs IR mīlestība un tieši tādēļ mums ir devis daudz plašāku un detalizētāku atklāsmi Svētajos Rakstos, kuru mēs nedrīkstam ignorēt. Tas rada nopietnu jautājumu par atbildību, kad kristieši iestājas par to, lai viņu sabiedrība un viņu valsts iedibina viendzimuma ģimenes institūtu. Kādā pilnvarā mēs to drīkstam darīt? Kungs Jēzus savu publisko kalpošanu sāka ar vārdiem: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” Mīlestībai noteikti jāizpaužas arī tā, ka savam tuvākajam palīdzam šo Jēzus mudinājumu sadzirdēt un piepildīt.

 

lasīt tālāk

Šodienas ziņu portālos būtu gribējies lasīt mazāk maldinošus virsrakstus nekā: “Uz dievkalpojumiem pulcēšanās ierobežojumi neattiecas”. Patiesības labad gan jāatzīst, ka situācijai ir grūti atrast vienkāršu skaidrojumu.

Pirmkārt, sabiedrībā ir liela neizpratne par baznīcas statusu. Postmodernajā domāšanas modelī daudziem izdodas kaut kā apvienot divus pretrunīgus uzskatus. Vieni un tie paši cilvēki dažbrīd uzsver, ka baznīca ir īpašā statusā, šķirta no valsts kā neviena cita kopiena, bet citā brīdī uzstāj, ka baznīca ir tieši tāda pati, kā jebkura deju studija, skola vai sporta komanda. Taču kūku nevar reizē apēst un paturēt. Baznīca vai nu ir īpašā statusā, vai arī tā nav šķirta no valsts. Pirms daudziem gadiem, skaidrojot baznīcas statusu, tolaik vēl tiesnesis Egils Levits atzina, ka baznīca ir sui generis – veidojums ar savu unikālu dabu, kurš nav līdzīgs citiem. Tādēļ arī risinājumi ne vienmēr būs tādi paši kā visur. Latvijas Republikas Satversme un 

Reliģisko organizāciju likums paredz, ka valstij nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju darbībā, tajā skaitā noteikt ierobežojumus dievkalpojumiem vai regulēt to norisi. Tikai apzinoties stāvokļa nopietnību, atzīstot valsts varas nolūku aizsargāt cilvēku veselību un solidarizējoties ar pārējo sabiedrību, baznīca brīvprātīgi un apzinīgi piedalās pasākumos pandēmijas ierobežošanai.

Otrkārt, tautā ir iesakņojies priekšstats par dievkalpojumu kā par publisku pasākumu uz kuru baznīca aicina visus cilvēkus. Normālos apstākļos tā tiešām ir, taču tagad ir izveidojušies neparasti apstākļi. Baznīcas ir vienojušās ar valsti Tieslietu ministrijas personā, ka laika posmos, kuros ir noteikti attiecīgi Covid-19 ierobežojošie pasākumi, baznīcas neaicina cilvēkus uz dievkalpojumiem, bet iesaka palikt mājās un sekot dievkalpojumiem tiešraidēs. Sakramenti tiek pasniegti individuāli. No otras puses, vairākās konfesijās garīdzniekiem ir pienākums dievkalpojumus noturēt neatkarīgi no tā, vai tajos kāds piedalās vai ne un viņi to dara baznīcā, parastajā laikā. Dažreiz dievnams vienkārši ir atvērts lūgšanai vai apskatei, dažreiz tajā skan mūzika, bet noteiktos laikos garīdznieks vada liturģiju. Baznīca ir sabiedriska telpa, kura nav slēgta apmeklētājiem. Cilvēki tajā drīkst ienākt, kad vien tā ir atvērta. Saprotu, ka ir neparasti tā raudzīties uz dievkalpojumu, taču mēs dzīvojam neparastā laikā.

Tur tad arī rodams izskaidrojums Tieslietu ministrijas paziņojumam, kas daudziem likās mulsinošs. Dievkalpojumi netiek organizēti, tādēļ tie nav ne publiski, ne privāti pasākumi. Tikai tādēļ uz tiem neattiecas šādiem pasākumiem paredzētie ierobežojumi. Taču tas nenozīmē, ka ierobežojumu nav vispār. Tādi ir un mēs tos apzinīgi pildām. Neatkarīgi no tā, vai dievnamā kas notiek vai nenotiek, ienākot tajā, cilvēkiem jāievēro vismaz 2m atstatums kā arī jālieto sejas maskas un dezinfekcijas līdzekļi. Ir noteikta pieļaujamā robeža, cik apmeklētāju tajā drīkst atrasties. Līdz 6. novembrim ir brīvdienas svētdienas skolām un draudžu koriem, izņemot ja dalībnieki dzīvo vienā saimniecībā. Tādēļ nav jāraizējas, ka to baznīcu dievkalpojumos, kuras piedalās šajā norunā un ievēro noteikumus, inficēšanās risks būtu lielāks nekā jebkur citur.

Noslēgumā gribu izteikt pateicību tieslietu Ministrijai un īpaši Lailai Medinas un Olgai Zeiles kundzei par nopietno gatavību iedziļināties jautājumos, lai atrastu drošu un līdzsvarotu risinājumu.

lasīt tālāk

Lk 15:8-10   Vai ir kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.”

Viena atziņa no šīs līdzības - tev ir kaut kas, ko var pazaudēt! 

Paklausieties vien, kā tas skan – Drahma! Šķiet, tas ir kaut kas noslēpumains, kas cilvēkam var piederēt, bet var arī pazust. To var izdoties atrast, bet var arī neatrast.

Šai sievietei par labu nāk tas, ka viņa pārzina savu īpašumu. Pataustot kabatā, viņa jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Drahmas vairs nav! Tā steidzami jāatrod. Cik daudzi cilvēki dzīvo pat nenojauzdami, ka vajadzētu kaut ko meklēt. Un jo ilgāks laiks kopš zudības paiet, jo mazāk izredžu atrast. 

1965. gada Bībeles tulkojumā rakstīts, ka Kungs Jēzus stāsta līdzību par pazudušo grasi. Jā, drahma ir sudraba monēta, kādu lietoja Jēzus laikā. Bet Jēzus šo līdzību stāsta mums, mūsu laikā. Kas ir mana drahma, kas jāatrod? Kas ir tavējā?

Ja šo jautājumu uzdod baznīcā, tad šķiet, ka ir tikai viena atbilde. Kas man jāatrod? Protams, ka Debesu valstība un mūžīgā dzīvība! Tomēr franciskāņu mūks un garīguma skolotājs Ričards Rors reiz trāpīgi aizrādīja, ka pārāk bieži mēs kristīgo ticību padarām par tādu kā izejas stratēģiju. Ka kristietība, šķiet, noder tikai tam, lai svētīgi aizietu no šīs pasaules. Taču pirms tam mums jānodzīvo vesels mūžs! Kas ir mūsu drahma nevis miršanai, bet dzīvei? Nevis tikai baznīcā, bet tur, kur pavadām lielāku daļu sava laika – mājās, ģimenē, darbavietā, draugu un paziņu lokā, savā pilsētā, valstī, tautā.

Šajā līdzībā ir runa par pazaudēšanu un atrašanu. Tas pats Ričards Rors raksta, ka praktiskajā reliģijā nekas nav svarīgāks, kā atklāt to sevi, kas jāpazaudē, un to sevi, kas jāatrod.

Kas būtu tas sudraba grasis, kas ir jāpazaudē? Vērtība,  no kuras jātiek vaļā? Katrs noteikti varētu nosaukt dažu labu lietu, gan domājot par sabiedrību, gan jo vairāk par sevi pašu. Lai izvēlētos vienu piemēru – varbūt tikai asociatīvi vai poētiski, atcerējos parunu par to, ka runāšana ir sudrabs, klusēšana – zelts.  

Varbūt sudrabs, kurš jāatrod, ir runāt patiesību? Taču bieži vien runāt patiesību ir liela, augsta lieta, ko nespējam pat gribēdami. Tad varbūt sākt ar sudrabu, kas jāpazaudē? Piemēram - beidz runāt lietas, par kurām tu zini, ka tie ir meli? Tas nav gluži tas pats, kas runāt patiesību. Jo bieži vien – ko gan mēs zinām par patiesību? Bet katrs var pārstāt runāt lietas, par  kurām zina, ka tā ir nepatiesība. 

Varētu gan iebilst, vai tad melošanu var salīdzināt ar sudrabu, kas tomēr ir kaut kāda vērtība? Taču cilvēki melošanā tiešām atrod parocīgu vērtību, lietošanas vērtību. Tā ļauj izvairīties no tūlītējām nepatikšanām. Tā īstermiņā ļauj kaut ko sasniegt, kaut ko iegūt. Un vislabāk būtu, ja ar to vēl tiek sveikā cauri. 

Taču ir viena patiesība, kuru varam zināt no pieredzes. Neviens, nekad ne ar ko netiek sveikā cauri. Mēs nevaram ar meliem vērpt un ļodzīt esmes struktūru bezgalīgi. Tā tieksies iztaisnoties un dos atsitienu. Ja ne citādi, tad padarot vāju. Ir lietas, kuras nostiprina tavu veselumu un ir lietas, kuras liek tam sairt. Nepatiesība sairdina no iekšpuses.  To var pat fiziski sajust un par to maksā ar savu miesīgo un psihisko veselību.

Cilvēks, kurš ir sevi ir aizvedis dzīves stāvoklī, kuru spēj uzturēt tikai ar meliem, stāv tumšā, bīstamā vietā, jo tā viņš samaitā dvēseles instrumentu ar kuru uztver pasauli. Pasaule viņam sāk atklāties savērpta un sagrozīta, tādēļ viņš nespēj pieņemt labus lēmumus. Tāds cilvēks ir kā narkotiku reibumā – bīstams sev un citiem. Lūk, runāšanas sudrabs, kas jāpazaudē.

Tas ir garš ceļš. Bet sākt tiešām var ar to, ka pārstāj teikt lietas, kas izvaro tavu sirdsapziņu. Beidz runāt un darīt lietas, kas liek sairt un justies vājam! Ej prom no stāvokļa, kurš jāuztur ar meliem. Sāc ar to, un tu zināsi nākamo soli. 

Bet kā ar to drahmu, kas jāatrod? Sudrabs, kas dzīvē jāatrod ir tas, kas tu vari būt.  Tas, kas ir vairāk nekā tu esi šodien. 

Cilvēki labprāt dodas svētceļojumos, lai pieskartos svētumam. Svētajā zemē katrs grib pielikt roku vietai, kur atradās Jēzus silīte vai krusts, vai Getsemanes klintij, uz kuras lūdzās Kristus. Tāpat cilvēki ar svētbijību ierodas vietās, kurās bijis, piemēram Asīzes Francisks vai kāds cits no lielajiem svētajiem.  Un projām dodas laimīgā pacilātībā, it kā svētums būtu drusku pārgājis arī uz viņiem pašiem.

Bet kādas izjūtas piepildītu, pašam kļūstot par tādu svēto? Dzīvojot tā, kā dzīvoja viņi? Tas būtu daudz vairāk nekā blakus pastāvēt. Vai nebūtu aizraujoši to izmēģināt? Tā būtu drahma, ko ir vērts meklēt un atrast!

Varbūt tas liekas un arī ir pārāk augstu un tālu. Kā gan es tā ņemšu un kļūšu par svēto? Tas liekas kā neaptverams kosmoss. Taču Jēzus līdzībā sieviete drahmas meklējumus sāka ar kaut ko nelielu un ikdienišķu. Viņa iztīrīja un sakārtoja savu istabu.

Šī mazā detaļa Jēzus līdzībā ir tiešām ģeniāla! Sāc meklēt savas dzīves sudrabu, sakārtojot savu istabu – burtiski!! Neviens nevar aptvert kosmosu, bet, ieejot savā istabā tev priekšā ir kosmosa daļa, kuru tu spēj aptvert un pārvaldīt.  

Cilvēki dodas politikā un piesaka revolucionārus sabiedrības uzlabošanas plānus, bet kā var uzlabot sabiedrību un kā var udzdrīkstēties kontrolēt citus cilvēkus, ja pašam iekšā ir jūklis? Ir ļoti grūti uzlabot lielas sistēmas kā sabiedrība, valsts vai baznīca. Padarīt tās ļaunākas ir pavisam viegli.  Ja gribi manīt pasauli – jāsāk no sevis sakārtošanas un jādarbojas uz āru. Tava istaba ir tavas iekšējās telpas ārēja izpausme. Pamēģini vispirms savest kārtībā to, lai tev ir vieta, uz kuru ir vērts doties nevis tāda, kur visapkārt kaut kas mētājas, un tu ienīsti savu dzīvi katru reizi, kad tajā ieej. Katram ir vajadzīga vieta, uz kuru ir vērts doties. Sakārto to, un tu zināsi nākamo soli!

Tas nav tik piezemēti, kā pirmajā brīdī var likties. Tavai istabai ir jābūt iekārtotai, atbilstoši taviem mērķiem, citādi tu tajā nejutīsies labi.  Iekārtojot istabu, nākas domāt – bet kāds tad irmans mērķis? 

Ja tev nav mērķa, tad tu esi bezmērķīgs. Tev jābūt uz kaut ko orientētam, citādi tu esi dezorientēts un haotiski riņķo apkārt, ciešot pats un liekot ciest citiem. Ja tev nav sava mērķa, tad tev to pasniegs uz paplātes un visdrīzāk padarīs par marioneti kāda cita mērķiem. Turklāt dzīvē nevar izbēgt no ciešanām.  Kāds būs tavs mērķis, kurš attaisnos tavas dzīves ciešanas? Iekārtojot savu kosmosa daļu, var savus mērķus pārdomāt un saplānot tiem laiku. Un tu zināsi nākamo soli.

Varbūt tu gribēsi ne tikai iekārtot istabu mērķtiecīgi, bet arī skaisti? Varbūt ienest kādu telpaugu, par ko rūpēties? Varbūt kādu gleznu – kaut vai reprodukciju, bet tādu, kas pa īstam patīk?  To darot kontemplatīvi un bez steigas, tu piedzīvosi kā atraisās un uzplaukst tava Dieva dāvātā gaume un skaistuma izjūta.

Turklāt ienest savā savā dzīves telpā ir skaisto ir uzdrīkstēšanās, jo katrs esam ar trūkumiem. Kāds gleznotājs teica – mēs gleznu liekam rāmī, jo negribam, lai skaistums no tās līst ārā pa visu māju. Ir jau ļauni diezgan, ka tas ir tur, pie sienas, un stāsta par to, kā visam vajadzētu būt, bet nav. Skaistums apkārtējā telpā liks saskatīt, kur paši neesam skaisti. Ideāls ir arī tiesnesis un liek nokaunēties. Taču tas iedvesmo un palīdz augt. Uzdrīksties savu istabu padarīt tik skaistu, cik vien spēj, un tu zināsi nākamo soli.

Jēzus teica, ka, drahmu meklējot, sieviete iededza lukturi, lai kliedētu tumsu un varētu redzēt. Ceļā uz svēto katram nepieciešamais solis būs –  savā kārtīgajā un skaistajā telpā iekārtot vietu lūgšanām un meditācijai. Papūlēties iekārtot to tik skaistu un iedvesmojošu, ka gribas turp steigties un ar prieku kavēties. Iegrimt Dieva vārda apcerē un sarunā ar Visuaugstāko. Bez tā daudz kas no cerētā neizdosies. No sarunām ar Dievu nāks skaidrība par patiesajiem un vērtīgajiem mērķiem. No Jēzus personas vērošanas nāks prieks nerunāt ērtos ikdienas melus. No stundām, kas pavadītas Dieva vārda apcerē, nāks viedums pazīt nepatiesību un – kas zina, varbūt pat zināt patiesību un katru nākamo soli. No turienes nāks spēks pārvarēt pretestību. 

Jā, pretestību. Kunga Jēzus stāstītajā līdzībā sieviete liekas nedaudz naiva un labticīga. Viņa sasauc draudzenes un kaimiņus, domājot, ka visi kopā ar viņu priecāsies par izmēzto istabu un atrasto drahmu. Taču, ja tur, kur tu sāc veidot savu pilnības saliņu, dzīvo citi cilvēki, kuri dzīvē atrodas zemā vietā, var gadīties, ka viņi par tevi nepriecāsies, bet centīsies vilkt atpakaļ. Jo, tev ceļoties, vieta, kurā viņi paliek, sāk likties vēl sliktāka. Un tad var nākties sadurties, tēlaini, vai pat burtiski runājot – ar dēmoniem, kas mīt tavā paša namā. Šiem “dēmoniem” var būt dinastijas vairākās paaudzēs un Dievs vien zina, ar ko var iznākt cīnīties, lai tos pārspētu. Taču rezultātā tu iegūsi atbrīvotu saimi un labāku “namu”. Tavā skaistajā lūgšanu vietā pavadītais laiks dos tam iekšēju drosmi un labvēlīgu izturību. 

Kādi no šiem soļiem var likties tik sadzīviski, ka par tiem nebūtu jārunā svētrunā. Tomē arī tādi ir soļi uz svētumu. Sieviete atrada drahmu, kad bija izmēzusi un sakārtojusi istabu. Es tiešām apbrīnoju, cik dziļas un ģeniālas ir mūsu Kunga līdzības un cik daudz ir apslēpts – vai tieši otrādi, atklāts – dažos īsos vārdos. Un galvenais – konkrēti par šo varu teikt, ka tā darbojas. Es pārbaudīju.

Taču katrai monētai ir divas puses un tāpat arī  mūsu Kunga līdzībai par sudraba drahmu. Līdz šim runājām par to pusi, uz kuras ir mūsu attēls un uzraksts. Par to, ko varam un ko vajag darīt mums.

Otra puse ir tā, kas Dievam pieder. Kur Kristus Ģerbonis un Svētā Gara zīmogs virsū. Un tur mēs redzam Jēzus līdzības otru nozīmi, kas īstenībā ir pirmā un galvenā. Drahmas Dieva pusē pats Debesu Tēvs ir tā sieviete, ko urda nemiers, ka viņai ir pazudis kaut kas vērtīgs. Pats Kristus ir tas, kurš rūpīgi meklē, līdz zudušo atrod. Pats Svētais Gars ir tas, kas izgaismo, izmēž un sakārto. Un visbeidzot – pazudušais grasis grīdas šķirbā esmu es pats, vai tu, vai katrs cilvēks.

Grīdas šķirbā vai pagultē vēl ir labi. Vai jums ir gadījies pamanīt zemē monētu, kura ir tā saskrambāta, sabradāta un notriepta, ka jūs nepapūlaties noliekties, lai to paceltu? Bet ja paceļat, tad uzreiz nevarat noteikt tās vērtību – tik netīra un nodeldēta tā ir.

Tā mēdz notikt ar cilvēkiem. Īsā laikā mēs varam noklīst tik pamatīgi un nonākt tik nelāgās vietās, ka pēc laika neviens mūsos vairs neredzētu vērtību un nepastieptu roku. Tas parasti nāk kopā ar to, ka istabā ir juceklis, un nav vietas lūgšanām, uz kuru gribas steigties. 

Bieži vien tā pat nav cilvēka paša vaina. Mūsu baznīcai ir dienas centri, kas palīdz augsta sociālā riska ģimenēm. Ir tiešām baisi redzēt, kādos apstākļos bērni nāk pasaulē un kādās mājās viņi uzaug. Dienas centru darbinieki tad cenšas viņiem kaut dažas stundas dienā piedāvāt dzīvi sakārtotā vidē, lai dotu iespēju uzmirdzēt kaut kur dziļi apraktajai drahmai. Lai kāds to ieraudzītu šajos bērnos,  lai viņi paši to ieraudzītu un varētu atrasties. Taču itin bieži cilvēku arī no labvēlīgas vides līdz pašam dibenam noved viņa paša izvēļu virkne. Uz tiem apkārtējie raugās ar vēl mazāku līdzjūtību. Pats vainīgs, lupata tāds!

Tomēr apdomāsim, ka nodeldēto, nosmulēto grasi, 

-       ko neviens negrib pacelt, 

-       aiznesot uz banku, kura to ir izlaidusi – tam būs tāda pati vērtība, kā jaunai, spožai monētai.  Pilna vērtība. 

-       Tāpat cilvēkam Dieva acīs, kas viņu ir radījis.

Dievs izveidoja cilvēku, iedvešot viņā no sava gara. Katrā cilvēkā mīt dievišķs dāvinājums. Citos senajos mītos un kultūrās dievišķa vērtība bija tikai valdniekiem un augstajiem priesteriem. Turpretī Bībeles un īpaši Kristus vēsts ienāk pasaulē ar jaunu, pārsteidzošu patiesību, ka tāda vērtība piemīt katram cilvēkam. 

Tas ir mūsdienu cilvēktiesību idejas avots. Dieva ieliktās vērtības dēļ mums ir tiesības vēlēt Saeimu. Valsts Satversme tās mums nepiešķir, bet tikai konstatē. Varbūt ir negaidīti ieraudzīt Bībeles vēstījuma sekas tik dziļi politikā un jurisprudencē, taču patiešām – uz tā ir būvēta visa kristīgā civilizācija.

Īpašā veidā šo izpratni apliecina tas, ka vēlēšanās balso arī ieslodzītie. Viņi lielākoties nav cienījami pilsoņi, kam rūp sabiedrības intereses. Ir daudz labu iemeslu, kādēļ būtu prātīgi tiem neļaut balsot. Un ir tikai viens iemesls, kura dēļ to atļaut – kaut vai uz sabiedrības labuma rēķina. Lai cik noskrambāta nebūtu drahma, tai tomēr ir vesela drahma. Lai cik pagrimis nebūtu cilvēks, Dieva acīs viņam ir pilna vērtība.

Tādēļ Dievs meklē un glābj visus pazudušos. Arī tos, no kuriem cilvēki ir novērsušies. Farizeji un rakstu mācītāji kurn, ka Jēzus pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem un viņš atbildei tiem stāsta līdzību par pazudušo drahmu.

Tā patiesi ir labā vēsts katram no mums, kas savus grēku dēļ cieš sirdsapziņas mokas. Tā ir labā vēsts katram, kas jūtas pārāk netīrs un necienīgs, lai Dievs viņu pieņemtu. Tieši šī iemesla dēļ Kristus nāca pasaulē – meklēt un glābt pazudušo. Jēzum nav lielāka prieka par to kā viņu pacelt, notīrīt un likt iemirdzēties pilnā, neaptumšotā vērtībā.

Nonākt Jēzus rokās nozīmē būt izglābtam un dzīvot. Visa mūsu netīrība paliek uz tām. Labākais, ko mēs savā dzīvē varam darīt ir censties palīdzēt Jēzum mūs atrast vai vismaz neslēpties. Kad mums mājās jāatrod, piemēram, maks vai mašīnas atslēgas, mēs vispirms meklējam parastajās, loģiskajās vietās. Ja to tur nav, tad meklēšana var ievilkties. Jēzus jau tāpat mūs arvien no jauna atrod, tomēr ir labāk, ja cenšamies biežāk uzturēties tajās vietās, kur būtu loģiski meklēt kristīgu cilvēku. Piemēram, draudzes baznīcā. Piemēram, savā skaisti iekārtotajā lūgšanu vietā. Piemēram, darot Kristus darbu pasaulē.   

 Āmen!

Lūgsim! Kungs Dievs, kas esi sargs tiem, kuri cer uz Tevi, valdi pār mums ar tavu apžēlošanos, lai mēs dzīves gaitā lietojam laicīgos labumus tā, ka nepazaudējam mūžīgos. Liec, lai svētums, kuru tavas žēlastības dēļ saņemam, dara mūs dzīvus un sagatavo mūžīgajai dzīvei. To lūdzam caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda Dievs no mūžības uz mūžību! Āmen!

lasīt tālāk