31. oktobris ir diena ar daudzslāņainu nozīmi. Nepretendējot uz nopietnu analīzi, var vienkārši pieminēt, ka senie ķelti šajā dienā atzīmēja ražas vākšanas beigas un ziemas sezonas sākumu. Viņi dedzināja ugunskurus, lai atvairītu nāves un sairšanas spēkus un ar cienastu  pielabināja ziemas un tumsas garus, kas citādi varēja ar viņiem izspēlēt kādu ļaunu joku.  Sākot no 8. gadsimta kristīgā baznīca 1. novembrī svin Visu svēto dienu, pieminot asinslieciniekus, kas atdeva dzīvību par ticību uz Kristu. 31. oktobri sauca par All Hallow’s Evening no kā arī cēlies vārds Helovīns. Tas bija vakars, kad svinēt Dieva vārda apsolījumu, ka ticībā tiks uzveikts arī pēdējais no ienaidniekiem - nāve.

Pirms teju 500 gadiem 31. oktobris ieguva vēl kādu nozīmi. Var teikt, ka ar āmura palīdzību. 1517. gada Helovīna svētvakarā doktors Mārtiņš Luters pienagloja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm 95 tēzes, kurās izteica  savus teologa uzskatus par izplatīto indulgenču jeb grēkatlaižu tirgošanu. Tas bija ierastais veids, kā ierosināt akadēmisku disputu, taču Lutera tēzes iekūra teoloģisku ugunskuru, kas izplatījās visā Eiropā. Mēdz teikt, ka viņa āmura klaudzieni atbalsojās pat Romā un uz visiem laikiem izmainīja Rietumu civilizāciju.

Indulgenču sākotnējā ideja nebija gluži tik brutāla kā grēku piedošanas pārdošana par naudu.   Romas katoļu baznīca mācīja, ka Kristus upura nopelns ir nesalīdzināmi lielāks, nekā bija vajadzīgs pasaules grēku izpirkšanai. Pārpalikums līdz ar svēto nopelniem veido neizsmeļamu nopelnu un tikumu krājumu, ko pārvaldīt Kristus ir uzticējis baznīcai. Pāvests tos ar zināmiem noteikumiem var cilvēkiem izdalīt atlaižu veidā. Ar indulgenci pārdeva nevis grēku piedošanu - tā joprojām bija jāiegūst grēksūdzes sakramentā - bet atbrīvošanu no laicīgā soda, kas cilvēkam par grēkiem tomēr jāizcieš. To varēja izciest vai nu dzīves laikā, labprātīgi lūdzoties, gavējot un gandarot, vai arī šķīstītavas ugunīs. Taču, samaksājot par indulgenci, varēja sevi vai kādu mirušu tuvinieku no soda izciešanas izpirkt. Lai gan prāts var izsekot šīs konstrukcijas loģikai, tomēr tā arī rada jautājumus. Piemēram, tika vaicāts - ja pāvestam tiešām ir vara un līdzekļi atbrīvot dvēseles no šķīstītavas mokām, kādēļ viņš to nedara ar visiem? Kādēļ Kristus vietnieks neizrauj dvēseles no ciešanām tikpat žēlsirdīgi, cik žēlsirdīgi Kristus par tām izlēja savas asinis, neprasot samaksu?

Tomēr īstenība bija vēl ļaunāka. Atšķirībā no pašreizējā pāvesta Franciska, kurš, amatā stājoties, paziņoja, ka “karnevāls ir beidzies” un atlaida no amata bīskapu, kas sev bija ierīkojis rezidenci par trīsdesmit miljoniem, viduslaiku pāvesti dzīvoja visai ekstravaganti. Viņiem vajadzēja finansēt gan dižu dievnamu celšanu, gan antīko skulptūru kolekcijas un citas aizraušanās. Lielus līdzekļus prasīja krusta kari. Vajadzību bija daudz un atlaižu pārdošana kļuva par ievērojamu Romas baznīcas ienākumu avotu. Lutera laika pāvests Leons X centās pārspēt visus citus galmus. Kā varenības simbolu viņam vajadzēja pabeigt diženāko no dievnamiem, Sv.Pētera Baziliku. Pārsteidzošā celtne un mākslas darbi, kas joprojām sajūsmina apmeklētājus, bija iegūstami par dārgu maksu. Lai vāktu līdzekļus, pa Vāciju ceļoja dominikāņu mūks Johans Tecels, pārdeva indulgences un īpaši necentās zemniekiem izskaidrot teoloģiskos smalkumus. Viņš skandināja pantiņu:

“Tiklīdz nauda lādē krīt,

Dvēs’le debesīs tūlīt.”

Luters to sauca par “ticīgu cilvēku dievbijīgu krāpšanu”, kas aizvilina kristiešus no patiesas grēku nožēlas un patiesi labiem darbiem. Viņam piekrita Erasms un citi izglītoti prāti, bet vācu firsti to sauca vienkārši par “Romas assinsūkšanu”. Zīmīgi, ka publicēt tēzes Luteru mudināja ne tikai raizes par dvēseļu labklājību, bet arī bažas par baznīcas un pāvesta autoritāti izglītotu cilvēku acīs.

Iesākusies par atlaižu tēmu, reformatoriskā diskusija turpināja izvētīt visu baznīcas dzīvi un paražas.  Trīspadsmit gadus vēlāk galvenās atziņas tika izteiktas svarīgākajā Reformācijas dokumentā - Augsburgas ticības apliecībā. Iztēlosimies, kā uz Tecela komerciālo panākumu  fona izskan tās svarīgākie artikuli:

“Cilvēki netiek attaisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi bez maksas Kristus dēļ tiek attaisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību savā priekšā.”

“Tādai ticībai ir jānes labi augļi un jādara Dieva pavēlēti labi darbi Dieva gribas dēļ, nevis paļaujoties, ka ar šādiem darbiem nopelnām attaisnošanu Dieva priekšā. ... Tā tas ir Dieva iedibināts, ka tas, kas tic uz Kristu, top izglābts bez darbiem, saņemdams grēku piedošanu bez maksas - vienīgi ticībā.”

Reformācijas notikumi noveda ne tikai pie luterāņu baznīcas izkristalizēšanās. Tie arī izveidoja labāku Romas katoļu baznīcu, liekot tai skaidrāk formulēt savu teoloģiju. Lielākā daļa no reformatoru aicinājumiem šodien ir atraduši vietu katoļu baznīcas mācībā un dzīvē.  Diemžēl tajā laikā baznīca neatrada sevī spēku pārdzīvot ticības un paražu auditu sev par svētību un nesašķelties. Viens no iemesliem manuprāt bija tas, ka Lutera kritika grāva Tecela biznesu un apdraudēja varenu cilvēku lielus plānus. Tādēļ Luteru centās nevis uzklausīt, bet apklusināt. Viņam uzdeva tikai divus jautājumus - vai šie teoloģiskie sacerējumi ir viņa un vai viņš ir gatavs tos atsaukt. Tāda ultimāta priekšā Luters tad saka pazīstamos vārdus: “Ja vien man neuzrāda un mani nepārliecina ar Svēto Rakstu liecību vai neslēptiem, skaidriem un noteiktiem iemesliem un spriedumiem - un mana sirdsapziņa ir Dieva vārda gūstā -, es nevaru atteikties un to nedarīšu, jo rīkoties pret sirdsapziņu ir bīstami un negudri.” Un tad piebida: “Te es stāvu un citādi nevaru. Dievs, palīdzi man! Amen.”

Lai cik traģiski tas neliktos, otrs iemesls varēja būt nesaprašanās valodas lietojumā. Mūsdienu ekumeniskie teologi, pētot Reformācijas laika dokumentus, nāk pie secinājuma, ka teoloģiskajos disputos pāvesta pārstāvji un reformu aizstāvji ir dažādi izpratuši pašu galveno atslēgas terminu “ticība”. Pāvesta teologi to saprata kā intelektuālu piekrišanu kādām patiesībām, tādēļ Lutera tēze, par to cilvēks top izglābts vienīgi ticībā, viņiem šķita kliedzoša aplamība. Kur tad paliek mīlestība uz Dievu, sirds satriektība un atgriešanās, bez kuras cilvēks nevar izglābties? Luters, runājot par ticību, ietvēra tajā gan mīlestību, gan nožēlu, gan atgriešanos. Politiskais saspīlējums neveicināja to, lai viņi cits citu sadzirdētu. Bez šaubām, bija arī citi iemesli, bet šos ir vērts pamanīt.

Mums šodien paliek atvērts Augsburgas apliecības priekšvārdā izteiktais nolūks: “lai ar šiem ticības jautājumiem saistītos dažādo partiju viedokļus un izteikumus varētu savā starpā mīlestībā, lēnprātībā un laipnībā abpusēji uzklausīt, apdomāt un apspriest, lai pēc tam, kad novērsts un izlabots tas, ko abas puses savos rakstos aprakstījušas un sapratušas atšķirīgi, šos [mācības artikulus] labi pamatotu un atgrieztu pie vienas vienkāršas patiesības un kristīgas vienprātības, lai mēs turpmāk varētu aptvert, paturēt un atbalstīt patieso reliģiju.” Tā ir vienkārša, skaidra un galvenais - luteriska ceļa karte ekumeniskajam procesam pasaulē un arī Latvijā.

Droši vien tēžu publicēšanai Luters izvēlējās Visu svēto dienas priekvakaru tādēļ, ka uzskatīja savu soli par autentiskas ticības apliecināšanu Dieva mīlestībai un Kristus nopelnam, kas atbrīvo cilvēka sirdsapziņu un ļauj priecīgi svinēt dzīvības uzvaru pār nāvi. Kopš tā laika miljoniem cilvēku 31. oktobris ir Reformācijas diena jeb ticības atjaunošanas svētki. Ir viegli aizmirst, par ko esam pateicību parādā reformatoru drosmei pirms 500 gadiem. Reformācijas sociālās sekas bija milzīgas. Bībeles tulkojums tautas valodā darīja to pieejamu vienkāršajai tautai un deva nenovērtējamu ieguldījumu valodas attīstībā, lasītprasmē un vispārējā izglītībā. Protestantu uzsvars uz visu kristīto ticīgo priesterību vēlāk veda pie koncepcijas par demokrātiskām pārvaldes formām. Reformācija veicināja ticības un sirdsapziņas brīvību, kas tālāk vadīja pie vārda brīvības, preses brīvības, pulcēšanās brīvības un citām politiskās un sociālās brīvības formām.

Uhh, nupat durvju zvans džinkstēja kā traks, pēc tam no kaimiņu mājas atskanēja logā iesviesta priekšmeta blīkšķis un suņu rejas.Varbūt nedaudz ironiski, ka šīs pašas brīvības mums šodien ļauj atzīmēt Helovīnu tik dažādi? Mūsu atbrīvotajai apziņai ir ļauts brīvi izvēlēties, kurā no šī vakara saturiskajiem slāņiem gribam atrast savu vietu. Kurp prasās mūsu sirds? Kurp gribam vest savus bērnus?

- Vai tur, kur, noslēdzot ražas vākšanas sezonu, dedzina ugunskurus un ar cienastu pielabina ziemas un tumsas garus?

- Vai tur, kur Kristus izpirktais un viņa piedošanā šķīstītais cilvēks ticībā svin dzīvības uzvaru pār nāvi?

Vai arī tur, kur paši pārģērbjamies par mošķiem un tumsas gariem, ko cilvēki cienā ar saldumiem, baidoties, ka citādi nāksies piedzīvot kādu ļaunu joku?

Lai jums Gara apgaismota izvēle un priecīgs Helovīna svētvakars!

lasīt tālāk

Šodien ir piektā svētdiena pēc Vasarsvētkiem un tā iekrīt pašā vasaras vidū, saulgriežu laikā. No rīta varējām doties uz baznīcu kā svētdienā piederas, bet vakarā… Jā, ko tad vakarā? Šis būs vakars, kad Latvijā svin Jāņus. Katru gadu ap šo laiku man sāk jautāt, vai kristieši drīkst svinēt pagānu svētkus. Pirms ugunskura dedzināšanas un Jāņa bērnu sagaidīšanas pateikšu dažus vārdus, ko es par to domāju.

Kristietim pilnīgi noteikti nav pareizi piedalīties pagānu svētkos. Taču tas mani netraucē svinēt Jāņus. Pēc manas pārliecības Jāņi nav pagānu svētki. Jāņi ir tautas svētki. Latviešu svētki. Latviešu identitāte ir veidojusies no latviešu folkloras un kristīgās ticības. Nav tādas latvietības, kurā nebūtu klāt gan vienas, gan otras. Vēršoties pret folkloras mantojumu vai pret kristīgo mantojumu, latvietis vēršas pret savām saknēm.

Savu nostāju jautājumā, vai kristieši drīkst svinēt Jāņus, es balstu pārliecībā, ka Jāņu svētkos, kādus es svinu, nav nekā reliģiska – ne pagāniska, ne kristīga.



·       Reliģiski svētki ir Jāņa Kristītāja diena baznīcā.
·       Reliģiski svētki ir jaunpagānu rituāli viņu sapulcēs.
·       Jāņi, kādus svinēja skroderdienās Silmačos, nebija reliģiski svētki.
·       Jāņi, kādus svinēja manā bērnībā, nebija reliģiski svētki.
·       Jāņi mūsdienu Latvijā nav reliģiski svētki.

Tikai pirms kādiem 15-20 gadiem medijos aktīvi sāka potēt apziņu, ka Jāņi esot pagānu svētki. Daļa kristiešu uz to reaģēja ar dedzīgu Jāņu noraidījumu, varbūt negribot, taču faktiski izrādot piekrišanu, ka Jāņi tiešām ir pagānu svētki, kas savukārt lej ūdeni uz to dzirnavām, kas runā, ka kristietība esot pretlatviska un sveša reliģija.

Kaut ko līdzīgu var novērot dzīvnieku pasaulē. Kad āpsis izrok alu, atnāk lapsa un atstāj tajā savas "zīmes". Āpsis to nevar paciest un aiziet, atstājot alu lapsai. Lapsa nu var svinēt Jurģus un smiet kuplajā astē. (Par šo līdzību pateicos māc. Aleksandram Bitem.) Vai mēs būsim tādi āpši, ka atstāsim skaisto Jāņu dienu tiem, kas nāk virsū ar stāstiem par pagānu svētkiem?

Līdzīgi man ir jautājuši arī par Dziesmu svētkiem — kā gan, Dziesmu svētkus atklājot, drīkst Domā turēt dievkalpojumu, ja karogā būšot pagāniskas zīmes? Dziesmu svētki ir mūsu rakta ala, tie radās luterāņu baznīcā, Dikļu draudzē. Es nevaru noteikt, kas būs dziesmu svētku karogā, bet es varu darīt to, kas manos spēkos, lai latviešu tautai šajā vislielākajā kultūras notikumā netiek atrauts Dieva vārds, ka no dziesmu svētkiem  netiek izspiests evaņģēlijs, bet par zemi un tautu tiek pienestas lūgšanas un aizlūgšanas dzīvajam Dievam. Es esmu kristietis, bet savas kristības dēļ nenoliedzu savu latvietību, nedz arī atdodu to jaunpagānu talibiem, kas nāk virsū un stāsta, ka būt latvietim nozīmē būt pagānam. Blēņas!

Apustulis Pāvils pret “Jāņu svinēšanu” izturējās diezgan mierīgi. Vēstulē Korintiešiem, 10. nodaļā viņš raksta —

Viss ir atļauts, bet ne viss der, viss ir atļauts, bet ne viss ceļ. Ēdiet visu, ko tirgū pārdod, un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem.

To viņš saka īpaši jūtīgajiem kristiešiem, kas baidījās, ka tirgū var nopirkt tāda dzīvnieka gaļu, kas iepriekš upurēts pagānu dieviem. Vai tad elks ir kaut kas? Tas ir izdomāts tēls, rokām darināts priekšmets vai prāta darināta koncepcija, kuras personālai esamībai bieži pat netic.

Pāvils raksta: “Ja kāds no neticīgajiem jūs aicina un jūs nolemjat iet, tad ēdiet visu, ko jums liek priekšā un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem. Bet, ja kāds jums teiks: tas ir elku upura ēdiens, – tad neēdiet”, turklāt nevis savas, bet šī sacītāja sirdsapziņas dēļ, lai viņu neieļaunotu.

Tādēļ, ja mēs, kristieši savā starpā, ģimenes vai draugu lokā svinam Jāņus un zinām, ka mums tas nav elku dievkalpojums, tad lai svinam ar mierīgu prātu, tikai ievērojot mērenību un tikumu. Varam arī pieminēt Jāni Kristītāju, par ko Jēzus saka: “Viņš bija lukturis, kas deg un apgaismo, bet jūs gribējāt tikai brīdi palīksmoties tā gaismā.” (Jņ.5:35) To pašu Jāni, kurš par Jēzu teica: “Kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī.”  (Mt.3:11) Šie vārdi, kristiešiem izsenis saistās ar tradīciju Jāņu naktī iedegt ugunskuru, tāpat kā lēkšana pār to daudziem atspoguļo šķīstīšanas ideju, ko Jānis izsaka pravietojumā par Kristu: “Viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”

Ja tomēr mums nav mierīgs prāts un mēs domājam, ka varbūt ar to dodam godu pagānu tradīcijām vai arī topam līdzīgi pasaulei, tad nesvinēsim, jo nav labi darīt neko, par ko sirdsapziņa ir nemierīga. Tikai nemēģināsim cits citu par to tiesāt vai kontrolēt. Arī Pāvils raksta:

Kādēļ gan lai cita sirdsapziņa spriež par manu brīvību? Ja es ēdu ar pateicību, kādēļ mani zaimo par to, par ko es pateicos? Tādēļ, vai ēdat vai dzerat, vai ko citu darāt, visu dariet Kungam par godu.

Tomēr apustulis šai brīvībai redz arī robežas. Kristietis nedrīks iesaistīties kultos, kas kalpo citu dievību godāšanai. Tādās lietās Pāvils vairs nav bezrūpīgs:

“Bet es saku: ko tie upurē, to upurē dēmoniem, nevis Dievam, bet es negribu, ka jūs nonāktu kopībā ar dēmoniem. Jūs nevarat dzert gan no Kunga biķera, gan no dēmonu biķera, jūs nevarat piedalīties gan Kunga mielastā, gan dēmonu mielastā”, viņš raksta.

Dievturi un citi jaunpagāni reliģiskus rituālus Jāņos praktizē, kopjot savu ticību. Tur kristiešiem nav ko meklēt. Taču var gadīties, ka vienkārši publisku pasākumu vadītāji ievieš kādus pašu izdomātus kulta elementus, upurē ugunij, piesauc kādas dievības, iesaka kādu maģiju un tamlīdzīgi. Ja jums liekas, vai jūs pat redzat, ka tiek pārkāptas tautas svētku robežas un svinēšana tiešām kļūst par reliģisku rituālu ar burvestībām un ar upurēšanu elkiem, tad aizejiet no turienes vai vislabāk — tādās vietās nemaz neejiet.

Lai mūs svētī un pasargā visuvarenais Dievs — Tēvs un Dēls un Svētais Gars! lasīt tālāk

Nupat atzīmēju savu 55. dzimšanas dienu un kāds žurnāls interesējās, kas ir labākā dāvana, ko jebkad esmu saņēmis. Sāku domāt… Šoreiz man dzimšanas dienā uzdāvināja divu šķirņu tēju: “Birthday Special” un “Celebration”. Un piparu stādiņu “Royal black”, ko audzēt uz palodzes. Vēl arī ar roku rakstītu Sv.Augustīna lūgšanu ikdienas lietošanai un citas līdzīgas, mīļas lietas. Visoriģinālāko dāvanu tomēr saņēmu no Rīgas Domes – kurvīti ar Getliņu tomātiem. Īstus tomātus, kādus atceros tikai no pirmsglobalizācijas bērnības, kad pēc garās ziemas pirmie tomāti bija aromātisks brīnums. Vienīgi šie nebija sarkani - kā jau brīvā Latvijā.

Ja man jautā par visu laiku labāko dāvanu – būtu grūti nosaukt kaut ko vienu, bet…  Es atkal un atkal apstājos pie radio mājas, paskatos pāri Doma laukumam un domāju, ka nekad savos 55 gados savu katedrāli neesmu redzējis tik skaistu. Rīgas Doms 55 un varbūt pat 110 gadu laikā arī nekad nav bijis tik skaists kā tagad. Gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Skatieties paši: jauns jumta klājums, atjaunotas vitrāžas, restaurēta fasāde, kuras šķirbās nesen varēja roku līdz elkonim iebāzt. Vai pirms remonta bijāt ievērojuši zaļos tīkliņus irstošo ķieģeļu lausku uztveršanai? Prieku vēl dziļāku dara tas,  ko jūs varbūt pat neesat redzējuši – salabotās jumta konstrukcijas, atraktie pamati, kuros vairs nesūksies ūdens un sāļi, restaurēta senā Kapitula zāle un daudz kas cits, kas nav uzreiz redzams, taču ir ļoti svarīgs. Prieks, ka tā ir dāvana visiem – luteriskajai baznīcai, ekumeniskajai saimei, rīdziniekiem, Latvijas iedzīvotājiem un mūsu valsts viesiem. Tā ir labi, tā piederas un ir taisnīgi, ka apdāvinātais jubilārs pasaka paldies. To ar pāris dienu novēlošanos gribu darīt.

Rīgas Domam daudzi vēl labklājību un ilgu mūžu, taču restaurācija nenotiek bez naudas. Tādēļ pirmā pateicība pienākas Rīgas Domei. Doms šodien nebūtu tik skaists, bet (nepārspīlējot) varbūt stāvētu ar iebrukušu jumtu, ja Rīgas Dome nebūtu iedegusies un nākusi baznīcai palīgā ar 2 miljonu latu dotāciju, kas ļāva mums pieteikties konkursam uz Eiropas finansējumu. Tieši iedegusies, jo no mēra Nila Ušakova un vicemēra Andra Amerika puses vienmēr piedzīvojām aktīvu interesi par to, kā risinās Doma atjaunošanas darbi. Lielum lielais paldies viņiem un visiem Rīgas domniekiem, kas atbalstīja līdzekļu piešķiršanu.

Otra puse līdzekļu nāca no Eiropas Reģionālās Attīstības fonda (ERAF). Par to, ka Doms šo finansējumu saņēma, ir jāsaka liela pateicība Kultūras ministrijai - gan par atbalstu Doma projektam, gan par palīdzību finansējuma piesaistē, plānošanā un pārraudzībā. Projektu uzsākām kopā ar ministri Helēnu Demakovu, un to pozitīvi novērtēja gan Sarmīte Ēlerte, gan Ints Dālderis, gan Žaneta Jaunzeme – Grende. Kompetentās un palīdzēt gatavās darbinieces Sanita Rancāne-Delekolē, Sigita Šīre-Vismanta un Solvita Dokāne sniedza patiesi neatsveramu atbalstu.

No visiem cilvēkiem, ar ko iznāca sadarboties, glābjot Domu, vienu gribu pieminēt pavisam īpaši. Tas ir Mārtiņš Greste, kurš bija tāds kā procesa motors, organizēja tikšanās, nāca palīgā ar padomu, gādāja, lai termiņi tiktu ievēroti, dokumenti iesniegti un projekta laiva  izvadīta cauri visām krācēm. Nevaru pat saskaitīt, cik stundu viņš tam pilnīgi brīvprātīgi veltīja. Šeit varat palasīt viņa paša atmiņas.

Projekta laikā neiztika bez skaidrošanās ar Eiropas sponsoriem, kur ar savu kompetenci talkā nāca Finanšu Ministrijas speciālisti. Ministram Andrim Vilkam gribu pateikties par izpratni un pretimnākšanu. Tāpat pateicība Centrālās finanšu un līgumu aģentūras direktorei Anitai Krūmiņai un Didzim Miķēnam.

Restaurācijas darbu norisē svarīga loma bija Valsts Kultūras Pieminekļu aizsardzības inspekcijai, par ko paldies direktoram Jurim Dambim, bet īpaši Dacei Čolderei un Jānim Asarim, kas piedalījas daudzu svarīgu lēmumu pieņemšanā. Darbus lietpratīgi izpildīja uzņēmums RE&RE, par ko sirsnīga pateicība ģenerāldirektoram Didzim Putniņam - un viņa "konstruktīvajai opozīcijai", būvuzraugam Agrim Ķuzim, kas uzmanīgi sekoja līdzi darbu kvalitātei.

Pēdējos parasti atceras savējos un tie ir Elijs Godiņš, Kaspars Upītis, Ronalds Lūsis un Lana Pelse  no Rīgas Doma Pārvaldes, bez kuru darba un entuziasma nekas uz priekšu nevirzītos. Ja īpaši nepieminu uzņēmēju Māri Milleru, tad tikai tādēļ, ka viņš parasti izvēlas pieticīgi palikt ēnā un arī tādēļ, ka viņam kā Doma draudzes loceklim rūpēties par savas draudzes baznīcu ir tāda kā dabiska lieta.

Paldies visiem, ko šoreiz vārdā nenosaucu, bet zinu un augstu vērtēju jūsu pienesumu. Mēs visi kopā esam ne tikai padarījuši labu darbu, bet arī devuši labu priekšzīmi baznīcas, pašvaldības un valsts institūciju sadarbībai.

Restaurācijas pirmā kārta ir noslēgusies. Priekšā vēl stāv torņa remonts, lai apturētu tā svēršanos un ar plānoto 11 zvanu iekārtu atdotu Vecrīgai balsi. Gribas torni aprīkot arī ar liftu un darīt to pieejamu visiem cilvēkiem. Baznīcai jānostiprina pamati,  jāremontē iekštelpas. Lieli darbi, taču “concordia parvae res crescunt” jeb “vienprātībā mazās lietas aug lielas”. Cerēsim ka Baltijas izcilākā celtne un svētvieta, Rīgas Doms mums arī uz priekšu būs pietiekams iedvesmojums lielu mērķu sasniegšanai vienprātībā!

Kaut ko no padarītā, iecerēm un sapņiem jau var aplūkot šeit!

lasīt tālāk

Vasarsvētki ir vieni no trim lielajiem Baznīcas svētkiem. Ja Lieldienās un Ziemsvētkos uzsvars ir uz vārda „lielie“, tad Vasarsvētkos tas ir uz vārda „Baznīcas“. Tos sauc pat par Baznīcas dzimšanas dienu. Vasarsvētki ir neparasti un pretrunīgi svētki.

Pirms apcietināšanas Kungs Jēzus mācekļiem saka kaut ko grūti aptveramu:

„Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeimu.“ (Jņ.16:7)

Mīļais Jēzu, kā man var būt par labu, tas ka Tu aizej no manis?! Mēs taču iedrošinām sevi, rakstot virs altāriem, ka Jēzus ir klāt ikdienas līdz pasaules galam. Kā Jēzus aiziešana var būt man par labu?

Ja aiziet kāds tuvinieks un atstāj mums mantojumu, kas atrisina mūsu grūtības un visu dzīvi paceļ jaunā līmenī, mēs taču varētu - varbūt ne skaļi - ar pateicību sacīt, ka man viņa aiziešana nāca par labu? Kāds ir Jēzus mantojums?

Savu garu viņš atdeva Tēvam;
Savu ķermeni viņš nodeva Arimatijas Jāzepam guldīšanai kapā.
Kareivjiem tika viņa drēbes.
Savu māti viņš uzticēja apustulim Jānim;
Bet ko Jēzus atstāja mācekļiem, kas, viņam sekodami, bija atstājuši visu?

„Aizstāvi, patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc, ka viņa to neredz un nepazīst.“ (Jņ.14:16,17) Tas ir ekskluzīvs mantojums.

Dzirdot vārdu “ekskluzīvs” daudziem ielīksmojas sirds. Tas šķiet sinonīms vārdam “lielisks”, “izcils”, “ļoti labs”. Ekskluzīvs auto, ekskluzīvi dzīvokļi, ekskluzīvas mēbeles. Rīgā ir pat ekskluzīvu dzērienu veikals.

Taču ne vienmēr ienāk prātā, ka šis vārds nozīmē “izslēdzošs”, nepieejams, tāds, kura augstā cena vai ierobežotā pieejamība vienkāršo cilvēku atstāj ārpus ieguvēju loka.

Jēzus saviem mācekļiem atstāj patiesi ekskluzīvu mantojumu – abās izpratnēs. Tas ir kaut kas izcili labs un vērtīgs un tai pat laikā pieejams ne visiem.

Kas Jēzus mantojumā ir tik izcils? Arimatijas Jāzepam tika vienīgi Jēzus mirušās miesas, bet pat tas viņu padarīja par vienu no visvairāk pieminētajiem vīriem pasaules vēsturē. Kas tad vēl notiek ar tiem, kas ir saņēmuši Aizstāvi Garu?


Vai atceraties Holivudas filmu “Spoks?” Galvenais varonis vārdā Sems ir mūsdienīgs bankas darbinieks, kurš nekad nav domājis ne par Dievu, ne mūžību un nav pat papūlējies apprecēt savu meiteni. Tad viņu noslepkavo un viņš ir ārkārtīgi pārsteigts, atklājot, ka dzīvo ārpus ķermeņa kā gars. Filmas gaitā viņš iedzen nāvē savus pāridarītājus un, skaistai mūzikai skanot, ieiet gaismas būtņu lokā debesīs, kamēr slepkavnieku dvēseles velni ievelk pazemē.

Vai tas neattēlo sabiedrības populāro uzskatu? Tu vari pilnīgi neinteresēties par Dievu, bet mūža galā tev no viņa pienākas paradīze par to, ka esi dzīvojis vairāk vai mazāk atbilstoši sava laika sabiedrības standartiem. Atstāt neticīgos ārpus debesu svētlaimes būtu diskriminācija. Tas pārkāptu viņu cilvēktiesības. Tomēr, ja Svētos Rakstus uztveram nopietni, visdrīzāk Sems nonāktu turpat, kur viņa nāvētāji. Nav nekādas automātiskas mūžīgās dzīvības. Debesu svētlaime nav cilvēka tiesības. Mūžīgā dzīvība ir ekskluzīvs Kristus mantojums, ko saņem tikai viņa tuvinieki.

Vārds tapa miesa. Dievs tapa cilvēks.
Cilvēku vietā viņš nodzīvoja nevainojamu dzīvi.
Ne savu, bet mūsu sodu viņš saņēma pie krusta.
Ne savu, bet mūsu nāvi viņš mira, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi.
Augšāmceļoties no kapa Kristus atņēma nāvei varu pār mums.

Neko no tā, kas sagādā mūžību, neizdara cilvēks. Visu paveic Dievs un dod to, kam gribēdams. Nekas no tā, kas ir Dieva valstībai, nav iegūstams ar to, kas ir no pasaules. Tālab nevienam cilvēkam nav tiesību to saņemt. Katram cilvēkam ir iespēja to iegūt.

Kā iegūt? To Jēzus pasaka vienā no saviem pazīstamākajiem teikumiem: „Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.“ (Jņ.3:16)

Nav nozīmes tam, ka Sems puslīdz piedienīgi izskatījās un uzvedās, lai gan pasaules acīs tieši tas viņam dod tiesības uz vietu paradīzē. Savukārt ticība Kristum, kas pasaulei šķiet nenozīmīga un pilnīgi privāta lieta, izrādās neatņemams priekšnoteikums. Un arī šī glābjošā ticība izrādās nevis cilvēka paša izvēle vai nopelns, bet Dieva dāvana. Svētais Gars dod grēka atziņu un modina ticību.

Un šeit ir tā mulsinošā ekskluzivitāte: Vasarsvētku dienā Svētais Gars netiek izliets pār visu Israēlu, bet pār Jēzus mācekļiem. Mūsdienu pasaulē Svētais Gars nav dots visiem. Tas ir dots Baznīcai. Tā nav tehniska kļūme vai pārpratums, bet Dieva nodoms no aizlaikiem. 3.Mozus grāmatā 14:17 varam lasīt kādu mīklainu norādījumu:

“No atlikušās eļļas, kas ir priestera saujā, lai viņš ziež uz šķīstāmā cilvēka labās auss skripstiņas un uz viņa labās rokas īkšķa un uz labās kājas lielā pirksta virs vainas izpirkšanas upura asinīm.”
Ko te var saprast? Svaidāmā eļļa, ir Gara simbols, un to Dievs pavēlēja likt virs vainas izpirkšanas upura asinīm. Tas zīmju valodā un laikam pa priekšu atklāj, ka Svētais Gars tiks likts ekskluzīvi uz tiem, kas ir šķīstīti ar Augstā Priestera Kristus upura asinīm. Tātad uz tiem, kas ir Kristus mācekļi, viņa Baznīcas locekļi.

Vēl vairāk: pasaule Svēto Garu nevis vienkārši nesaņem. Tā viņu nevar saņemt. Jēzus saka – „Pasaule Svēto Garu neredz un nepazīst.“ Jo pasaule ir opozīcijā Tēvam. Apustulis Jānis Raksta: „Viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – nav no Tēva.“ (1.Jņ. 2:16)

Vai tik traki ir? Lielveikalā, pie kases stāvot, pašķirstiet kādu no žurnāliem. Kaut vai Cosmopolitan, kas jaunām sievietēm esot Bībeles vietā. Miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība katrā lappusē. Opozīcija Tēvam no pirmā vāka līdz pēdējam. Lūkojoties dziļāk par populāriem žurnāliem, ir jāatzīst, ka pasaule kopumā opozīciju Tēvam izvēlas par savu vērtību, ko aizstāvēt un ko uzspiest visiem. Tad kā gan lai pasaule varētu saņemt Svēto Garu? Arī Pāvils piebalso vēstulē Korintiešiem: „Miesīgais cilvēks nesatver un nesaprot to, kas nāk no Gara.“ (1.Kor.2:14) Bet saviem ticīgajiem, kas atdzimuši caur ūdeni un Garu, Jēzus saka: „Jūs pazīstat Garu, viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.“ Tādēļ nav pārsteigums, ka Vasarsvētkus nesvin tik publiski kā Ziemsvētkus, bet tos svin galvenokārt Baznīcā.

Te ir tā kā pretruna un spriedze: Kungs Kristus sūtīja mācekļus pasaulē nest viņa sagādāto izlīdzināšanos ar Dievu visiem cilvēkiem. Šis uzdevums bija absolūti inkluzīvs. Sludiniet Labo Vēsti visai radībai! Taču šim uzdevumam Kungs Baznīcu apģērba ar spēku no augšienes, dāvājot tai Garu, ko pasaule nespēj ne redzēt, ne saprast. Vasarsvētkos Dievs Baznīcu padarīja ekskluzīvu, pašos pamatos atšķirīgu no pasaules.

Šo dialektiku Baznīcai vajadzētu apzināties. Modernais protestantisms spiež uz inkluzivitāti. Visam jābūt inkluzīvam. Bībele tiek pārrakstīta inkluzīvā valodā. Tas viss, lai padarītu Baznīcu pasaulei saprotamāku un atvērtāku. Mērķis varbūt ir labs, taču jāapzinās, ka pasaule principā nespēj Baznīcu līdz galam saprast. Baznīcas vissvētākā vieta pasaulei paliek neizprotama mīkla, neuztverama īstenība. Savos inkluzivitātes centienos mēs nedrīkstam to profanēt un banalizēt līdz tam, ka Svētais Gars tur vairs nespēj uzturēties.

Tas robežu starp dzīvību un pazušanu, debesīm un elli, baznīcu un pasauli padara šķietami nepārkāpjamu.

Ja izglābšanās ir tikai ticībā uz Kristu,
ja ticība uz Kristu ir tikai Svētā Gara darbs cilvēkā un
ja Svētais Gars ir dots tikai Baznīcai,
kā gan lai cilvēks, kas ir “ārā”, nonāktu “iekšā”?

Rīgas Domam ir skaistas vitrāžas. Vakarā pēc saulrieta, kad baznīcā deg gaisma, tā cauri krāsainajam stiklam spīd laukumā, kur ir āra kafejnīcas un tirdziņš. Stāvot ārpusē, cilvēks redz, kas tajās attēlots. Tā arī Svētais Gars caur Baznīcas “logu” izstaro vēsti pasaules tirgus laukumā.

Ir kāda parādība, par ko mēdz runāt ar ironiju, bet uz ko būtu jāraugās gluži nopietni. Cilvēkam it kā viss ir. Viņš dzīvo labi nodrošinātu dzīvi. Un tomēr kaut kā trūkst. Viņš jūt ilgas pats nezin pēc kā. Pēc kaut kā “skaista, nezināma”. Par to nevajadzētu ironizēt. Cilvēks savā pieredzē uztver kaut kādus transcendences signālus, kaut kādas "baumas no eņģeļiem". Gars izstaro pasaulē. Pasaules gars dzen, bet Svētais Gars velk. Cilvēks jūt atšķirību un ilgojas pāri pasaulei uz kaut ko vairāk. Baznīcas vēsts gan ar sludināšanu gan ar dzīves piemēru var palīdzēt šīm ilgām iegūt konkrētu apveidu: Jēzu Kristu. Šis ir tas punkts, kur Svētais Gars saskaras un mijiedarbojas ar pasauli. Šī vieta ir pasaules cerība. Cilvēkam tā ir pāreja no ārpuses uz iekšpusi, no nāves uz dzīvību.

Baznīca ar saviem vārdiem un dzīves piemēru var palīdzēt. Bet var arī būt par šķērsli. Kādēļ tā notiek, ka vēstis no Baznīcas dzīves bieži cilvēkus vairāk atgrūž, nekā pievelk? Te mēs atgriežamies pie sākuma jautājuma: Kā tas var būt, ka Kristus aiziešana ir mums par labu?

Jēzus neaiziet kā tie, no kā šķiramies uz mūžu. Viņš attālinās vienā veidā, lai citā veidā kļūtu vēl tuvāks. Daudz dienu mācekļi vēroja Jēzu, klausījās viņu un mācījās. Tagad viņš tiem saka - šis mūsu kopīgā ceļa posms ir piepildīts un pabeigts. Jūsu labad ir jādodas tālāk. Jūs vairs nevarēsit mani redzēt un dzirdēt. Taču nāks Aizstāvis, Svētais Gars. Viņš ņems no tā, kas ir mans un darīs to zināmu jums. Viņš vadīs jūs visā patiesībā un ar to mani cels godā. Ir laiks, lai Svētais Gars ņemtu no tā, ko Tēvs devis Kristum, un dotu to mums. Jēzus skatījumā tas ir grand finale jeb visa vainagojums.

Ar ko tad kristieši atšķiras no jebkura pasaulīga cilvēka? Daudzi ne ar ko lielu. Viņi vēlas to pašu un vairās no tā paša, spriež un cits pret citu izturas tāpat kā laicīgie ļaudis. Smejas par tiem pašiem jokiem, skatās tos pašus telekanālus, šķirsta tos pašus žurnālus. Uz notikumiem un dzīves izaicinājumiem reaģē tāpat kā visi citi. Vienīgā atšķirbas zīme ir stāsts par Jēzu Kristu, kas mājo viņu atmiņā. To viņi stāsta sev un cits citam, un var šai ziņā iedegties līdz strīdiem. Bet atšķirībai jābūt daudz dziļākai un redzamākai. Mēs taču esam kristīti – līdz ar Kristu aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus dzīvotu atjaunotā dzīvē. Mēs esam kristībā saņēmuši Aizstāvi, Svēto Garu. Nepieciešamajam turpinājumam ir jābūt svēttapšanai.

Mēs nespējam dzīvot kā kristieši vienkārši ar labu nodomu un apņēmību. Gribasspēkam piemīt tas pats trūkums, kas bauslim – tas spēj regulēt ārējas lietas, bet nespēj panākt iekšējas izmaiņas. Cilvēks, kas ar tikai ar gribasspēku un pareizās mācības zināšanu cenšas dzīvot kā kristietis, ir tīrījis tikai trauka ārpusi. Agri vai vēlu uz ārpusi parādīsies tas, kas krājas netīrītajā iekšpusē. No turienes arī rodas baznīcas skandāli un ziņas, kas cilvēkus atgrūž ne tikai no baznīcas, bet kristiešu dēļ arī no Kristus.

Ir vajadzīgas iekšējas pārmaiņas, bet tās spēj veikt tikai Dievs. Tikai svētais Gars, kas mums dots, spēj mūs pārveidot kā podnieks samīca greizu trauku un no tā izveido taisnu un skaistu. (Jer.18:4) Mūsu ekskluzīvā privilēģija ir ļaut Svētajam Garam mūs veidot. Ikdienā "ļaut veidot" nozīmē gremdēties Svēto Rakstu apcerē, meditācijā, lūgšanās. Lietot grēksūdzes un vakarētdiena sakramentus. Pulcēties brāļu un māsu sadraudzībā. Pielūgt Dievu viņa Baznīcā. Tas ir process, kad Kristus aiziet no tuva uz tuvāku. Stāsts par Jēzu Kristu no prāta nokāpj sirdī. No neauglīgām diskusijām uz Svētā Gara augļiem. Aizstāvis Gars ņem no Tēva to, kas pieder Kristum un sniedz to mūsu garam. Auglis ir: „Mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”

Pasaulei tas dod ticamus lieciniekus un tā ir Dieva dziļa vēlēšanās, lai Baznīcā tādi būtu. Tas ir veids, kādā Baznīcai ir jābūt inkluzīvai – ar svētdarītu cilvēku dzīves liecību, kura velk un aicina tuvoties Kristum. Bet mums pašiem tas dod dziļu, garīgu prieku, kad jūtam, ka Svētā Kristība nav notecējusi kā pīlei ūdens, bet Dievs ir ienācis mūsu dzīvē un mūs ieaicinājis savējā. Nav lielāka prieka un ekskluzīvāka ieguvuma par to.

Tādēļ svarīgāk nekā zūdīties par pasaules ļaunumu ir apzināties, cik tālu vēl esam no pilnības un cik ļoti mums pašiem jātiecas pieaugt Garā. Lai Kungs Svētais Gars mūs svētī un pasargā, vadot visā patiesībā!

lasīt tālāk

(Sprediķis Rīgas Domā 2013. gada Lieldienās) 

Cilvēki Bībelē mēdz meklēt padomu. Svētajos Rakstos mēs lūkojamies pēc kādas labas pamācības dzīvei. Varbūt paradoksāli, ka viens no labākajiem padomiem Bībelē nāk no gluži negaidītas puses – no Poncija Pilāta. Viņš norāda uz Jēzu un saka: „Redzi, cilvēks!“ Nezinu, vai viņš pats to tā bija domājis, taču viņa padoms ir šāds: „Lūk cilvēks! Skaties uz Jēzu, un tu redzēsi, kādam jābūt īstam cilvēkam.“ 

Tiešām, lūkosimies uz augšāmcelto Kristu! Viņā var redzēt daudz no mūsu pašu dzīves, jo Dievs piedzima pasaulē tieši ar tādu nolūku – lai dzīvotu tāpat kā mēs. Taču Kristus personā mēs varam redzēt dzīves pilnību. Cilvēka dzīvi paša Dieva izpildījumā. Jēzus dzīve nebija atvaļinājums dienvidu kūrortā. Dievs izvēlējās pasaulē dzīvot īstu, izaicinājumiem un pārbaudījumiem pilnu dzīvi. Viņu apmeloja, nodeva, sagūstīja, mocīja un sita krustā. Viņš mira agonijā un pat kapā nebija atdusas – viņš nokāpa ellē un skatīja pekles šausmas. Raugoties uz Jēzu, mēs viņa mūžā varam ieraudzīt daudz ko no savējā. Pat ja mums nav gluži jānokāpj ellē, taču reizēm varbūt jūtamies tieši tā. 

Viena lieta Jēzum noteikti bija kopīga ar mums – arī viņš juta tuvojamies galu. Es to tā pa īstam sāku izjust, kad man bija gadu 15 vai 16. Manā istabā par laikrādi bija šaha pulkstenis, kas skaļi tikšķēja. Man likās, ka tā ir giljotīna, kas ar katru tikšķi nocērt manai dzīvei vienu sekundi un tuvina mani kapam. Tad vēl ik pa stundai nokrita karodziņš, par zīmi, ka laiks iztecējis. Beigās nevarēju vairs izturēt un apturēju pulksteni, bet laiku jau apturēt nevar. Jēzus zināja, kas viņu gaida. Visu mūžu viņš dzīvoja krusta ēnā. Jo tuvāk tas nāca, jo skaudrāk tas kļuva, līdz kamēr Ģetsemanes dārzā jau viņš drebēja un svīda asins sviedrus, redzot cilvēces grēku kalnu, kas viņam jāizpērk pie krusta. Viņš mēģināja to apturēt: „Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri no manis!“ Taču laiku nevar apturēt, un Jūdass ar gūstītājiem jau bija ceļā. Varbūt arī mūsu dzīvē ir kāda liktenīga ēna, kāda stigma, kas apzīmogo katru mūsu mirkli? Pilāts saka: „Skaties uz Jēzu!“ Un tu redzēsi, kā viss atrisinās.

Lieldienu rītā viss bija beidzies. Mēģināsim iejusties Jēzus vietā - viņš iznāca no kapa, ieraudzīja saullēktu, ieelpoja spirgto rīta gaisu, satika draugus, satika savu māti, debesu Tēvs atkal bija ar viņu. Lieldienas Jēzum bija neaprakstāmi laimīgs rīts. Pat krusts, kas Ģetsemanes dārzā biedināja līdz asins sviedriem, nu bija prom uz visiem laikiem. Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju. Tikai dzīvības pilnība! Lūkosimies uz augšāmcelto Kristu – kā viņš izbauda to, ka ir dzīvs! Kā viņš izbauda mirkli, kuru dzīvo, nepieminēdams pagātni: lai Dievs piedod tiem, kas nezināja ko dara; un neraizēdamies par nākotni: jā, priekšā daudz kas jāpaveic, taču neko nevar nokavēt, viņa rīcībā ir visa mūžība. Un galvenais – viņš ir pilnīgā vienībā ar Debesu Tēvu. Tad nekas nevar noiet greizi. Dzīvot šo mirkli vienībā ar Dievu – tā ir dzīves pilnība. Raugies uz Jēzu un „redzi – cilvēks!“ Bet Jēzus saka: „Es dzīvoju un arī jūs dzīvosit.“ 

Augšāmceltā Kristus sakarā tas varbūt pārsteidz. Vai tad arī mēs varam piedzīvot tādu prieku, kā iznākot no kapa? Vai arī mums, mirstīgiem, trausliem cilvēkiem ir iespējama augšāmceltas dzīves laimīgais miers un pilnība? Tāds tiešām ir Dieva nodoms. Varbūt tad vispirms jāsaprot, kur ir tas kaps, no kura varam iziet. Kur mēs esam kapam līdzīgā vietā? Par aizliegto augli Dievs teica: „Kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi.“ Brīdinājums vispirms attiecas uz mūžības lietām. Tiešām, grēka sekas ir nāve. Cilvēks mirst tādēļ, ka grēko. Un grēko cilvēks tādēļ, ka nespēj negrēkot, jo pēc dabas ir grēcinieks. To varam it labi sajust pie sevis. Varam teikt līdz ar apustuli Pāvilu: „Es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru. Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.“ 

Taču Ēdenes brīdinājumam ir arī ikdienas izpausme. Iekožot grēka auglī, mēs piedzīvojam, kā sirdsapziņa mirtin mirst. Tu palūkojies uz savu dzīvi un saproti, ka esi nodevis pats savus principus, apgānījis pats savus ideālus un ka ir neērti rādīties Dieva priekšā, kauns skatīties acīs cilvēkiem un arī nespēj cienīt pats sevi. Tas ir tā, kā dzīvojot mirt. Traģiski, ka ar to atkārtojam Ēzava kļūdu, kurš izsalkuma brīdī savu pirmdzimtību pārdeva par lēcu virumu. Kaut gan vajadzēja tika nedaudz paciesties līdz pusdienām. Arī mēs, kad rīkojamies pretēji sirdsapziņai un Dieva aicinājumam, esam pēc kaut kā izsalkuši, varbūt ceram uz lielu un vērtīgu ieguvumu. Bet pēc tam, kad esi to ieguvis, lēcu virums izrādās plāns. Guvums iztek kā smiltis caur pirkstiem, tas ir kā Leprikonu zelts varavīksnes galā, kas dienas gaismā pārvēršas par sausām lapām, bet tu par to esi pārdevis dvēseli. Lūk, tas ir tā kā iekrist kapā. Un ļaunākais apziņa, ka padarīts ir padarīts. „Ko tu esi darījusi?!“ Dievs jautā Ievai. Ko tu esi darījis – Dievs jautā man. Dažreiz es varbūt pat varu izlabot savas rīcības sekas, bet nevaru padarīt par nebijušu tās faktu. Tas ir galīgs un neatsaucams. Tas nodod liecību par mani. Kā kapam uzvelts akmens. 

Mūsu augšāmceltais Kungs ir novēlis akmeni. Viņš neieradās pasaulē, kā daždien tūristi dodas uz Liepāju, lai pavadītu nakti cietumā. Ne jau īstā, bet meklējot asus pārdzīvojumus. Jēzum viss bija nopietni un viņa mērķis bija piedošana. Lūkojies uz Kristu, krustā sisto! Visus Ēzava maldus, visu mūsu grēku un kaunu viņš ir uzņēmis sevī, lai pienaglotu pie krusta un iznīcinātu. Pieceļoties no kapa, viņš to visu pameta zudībai un aizmirstībai. Tā vairs nava. Izpērkot cilvēces grēkus, viņš ir sagādājis piedošanu. 

Varbūt šie vārdi ir pārāk lieli. Reizēm gadās, ka desmit latu naudas zīme neko nelīdz, kad vajag samaksāt par autostāvvietu, bet nav monētu. Tā arī ar lieliem vārdiem un augstām patiesībām. Piemēram, „Lieldienu prieks“ vai „Kristus augšāmcelšanās“. Ko lai ar to iesāk? Kā lai to pārtulko ikdienas valodā? Ko tas nozīmē ikdienas dzīvē?  Kristus ir samainījis savas augšāmcelšanās bagātību dārgās zelta monētās. Viņš to ir sagatavojis ikdienā lietojamā veidā un liek mūsu rokās kā grēksūdzes sakramentu. Patiesa grēkapziņa un nožēla ir rūgta kā nāve. Svētā absolūcija jeb atraisīšana ir kā augšāmcelšanās. „Tavi grēki tev ir piedoti.“ Tie ir vārdi, kas vainas apziņas šaustītu dvēseli izceļ no kapa, ka tā ierauga sauli, jo ir izkliedēta tumsa, kas ap to tinās. Cilvēks ieelpo ar pilnu krūti, jo smagums ir novelts no krūtīm. Viņš satiek draugus, viņš var atjaunot samezglotās attiecības. Viņš jūt, ka debesu Tēvs viņu uzlūko beznosacījumu mīlestībā. Dievs gan nekad nebija novērsies, taču tagad dvēsele to atkal spēj sajust. Tas ir laimīgs brīdis. Cik labi ir dzīvot, kad tev ir piedots! Kāda liela svētība, ka Dievs savai baznīcai ir devis pilnvaru sacīt: „Kristus vārdā es tevi atraisu no taviem grēkiem.“ Tās ir Lieldienas ikdienā. Tie ir vārdi, kas nevis liek skatīties atpakaļ, bet ļauj dzīvot uz priekšu. Tā ir iespēja mēģināt veidot dzīvi no jauna – saskaņā ar ticības ideālu, Svētā Gara vadībā. 

Attiecības ar veco grēku apgriežas pretēji. Bez piedošanas grēks ir nāves slazds, kas velk bezdibenī. Piedota grēka pieredze ir mācība censties otrreiz nekļūdīties. Tā arī māca labāk saprast citus cilvēkus viņu kļūdās un maldos. Uz otra grēkiem raudzīties kā uz savējiem. Cilvēks kas tiesā otru, vēl nav īsti sapratis, cik daudz un par kādu cenu ir piedots viņam pašam. 

Var gadīties, ka cilvēki neaizmirsīs un nepiedos. Ja cilvēkam jāizcieš sods par noziegumu, tad grēksūdze un absolūcija viņu no cietuma neatbrīvos. Tā nenodrošinās līdzcilvēku labu attieksmi. Tomēr cilvēkam, kuram vissvarīgākais ir Dieva viedoklis un kuram Dievs ir mūža mīlestība, Kristus piedošana ir bezgala svarīga. Dievs nepiemin. Dievs pat neatceras. Piedod arī tu pats sev, nemoki sevi vairs, bet celies, ej un negrēko vairs. Tāda ir augšāmcelšanās ikdienā. 

Dieva beznosacījumu labvēlības piedzīvojums ir drosmes avots. Mainīt dzīvi pamatos, sākt dzīvot ar jaunu, garīgu motivāciju var būt biedējoši. Tas ir kā iebraukt līkumā, kur tu neredzi, kas būs aiz tā. Kas ar mani notiks, ja es atlaidīšos no tā, kas varbūt bija slikti, taču līdz šim nodrošināja panākumus? Vai man vēl patiks mana dzīve, ja atteikšos no tā, kas dod kaut grēcīgu, taču apmierinājumu? Dieva vārds apsola, ka ne bēdas, ne nelaimes, ne vajāšanas, ne bads, ne kailums, ne briesmas vai zobens mūs nešķirs no Kristus mīlestības. Tādēļ apustulis Jānis saka, ka bailēs ir mokas, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes. Jo pilnīgāka ir mīlestība uz Kristu, jo laimīgāka jūtas dvēsele, kad ir tuvu viņam un saskaņā pati ar sevi. Absolūcijas brīdī pēc labas grēksūdzes Kristus ir ļoti tuvu, un šo tuvumu neviens nevar atņemt. Jo kā saka apustulis Pāvils:

“vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā.” 

Nupat tviterī izlasīju skaistu atziņu: „80% no cilvēka organisma ir ūdens. Ja dzīvē nav ne sapņu, ne mērķu, principā viņš ir vertikāla peļķe.” Un tad es domāju – cik brīumains ir Kristības sakraments! Uz šiem 80% ūdens vēl virsū nedaudz ūdens, kas savienots ar Dieva vārdu un saņemts ticībā, un vertikāla peļķe top par cilvēku, kas savienots ar Kristu un kam ir potenciāls augt Dieva līdzībā, lai augšāmceltos atjaunotai dzīvei un savā laikā arī mūžīgajai dzīvībai kopā ar Dievu! Vai nav brīnišķīgi, ka Lieldienu naktī kristījām desmit jaunus, skaistus cilvēkus un rīt iesvētīsim vēl divpadsmit! „Redzi, top cilvēks!“ Augšāmceltais, piedošanas atdzīvinātais, ko Dieva mīlestības piedzīvojums iedrošina nebaidīties dzīvot pēc ticības. Tur mēs ieraugām savas dzīves pilnību. 

Taču mēs varam būt ne tikai piedošanas augšāmceltie. Mēs paši varam piecelt no kapa citus. No kāda kapa? No nepiedošanas kapa, kurā esam viņus aprakuši un izslēguši no savas dzīves. Kad izjūtam pārestību, mēs reaģējam. Miesīgi motivēts cilvēks atriebjas, dažreiz pat nogalina pāridarītāju. Mazliet izsmalcinātāks, „garīgāks“ cilvēks arī nogalina, bet „garīgāk“, savā sirdī. Viņš apglabā otru aizvainojuma un nepiedošanas kapā. Viņš saka – pasaulē ir tik daudz cilvēku, kas viens otru nepazīst un lieliski iztiek viens bez otra. Kādēļ gan arī mēs turpmāk nevarētu būt starp tiem? Tas viņam sagādā tādu kā nevardarbīgu atriebes saldmi. Taču tad gribas atcerēties Talmuda mācību par to, ka ikviens, kurš iznīcina vienu dvēseli, iznīcina veselu pasauli. Līdz ar katru cilvēku, mēs zaudējam viņa pasauli. Mēs vairs neko neiegūstam no viņa pieredzes vai gudrības un nevaram neko dot, lai palīdzētu viņam augt. Mūsu pasaule ir kļuvusi nabagāka un atsvešinātāka. 

Apzinoties, cik daudz mums ir piedots – bez nopelna, tikai žēlastības dēļ, mēs, kā no kapa iznākušie varam teikt: „Es tev piedodu pārestību, ko nevar atsaukt. Es tevi atraisu no sava aizvainojuma, sarūgtinājuma un novēršanās. Kā Dievs man ir Kristus dēļ piedevis, tā arī es no sirds Tev piedodu, un no savas puses izlūdzos tev piedošanu par visu.“ Cik labi ir dzīvot, kad esi piedevis! Kā ieelpot spirgto Lieldienu rītu. Raugies uz viņu un redzi – cilvēks! Trausls un vājš savā cilvēcībā, bet līdzi man ietverts Dieva mīlestībā. Piedošana dara bagātu, jo, atgūstot vienu cilvēku, tu atgūsti veselu pasauli. Tā atbrīvo arī mani pašu, jo nav taču viegli nēsāt sevī tādu aizvainojuma un nepiedošanas kapu. 

Piedošana ir Lieldienu viduspunkts, jo atraisa grēka mezglus, liek nokrist nāves važām un visu dara jaunu. Lieldienas tiešām pārvērš pasauli, darot to par labāku vietu, kur dzīvot. Taču augšāmcelšanās ir kā Debesu valstība, ko Jēzus salīdzina ar raugu, “ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga." Mīklas rūgšana līdz gatavībai ir pakāpenisks process un vēl nav galā. Ne manī, ne jūsos, ne pasaulē. Tam jānotiek atkal un atkal, dienu no dienas, varbūt klūpot un krītot, bet atkal ceļoties un mācoties staigāt Garā ar Dievu. Kā sacīja Sv. Jānis no Krusta – ceļu apgaismo tikai slāpes. Es mums visiem Lieldienās novēlu nepazaudēt slāpes pēc Dieva, pēc Kristus tuvuma, pēc augšāmcelšanās!

Nebaidīsimies ielūkoties sevī un nosaukt lietas īstajos vārdos. Satverot piedošanu un dodot to citiem, paļāvībā uz Dievu, izbaudīsim dzīvi dzīvā ticībā! Tā mēs rūgstam Dieva valstībai un gatavojamies lielajai dienai, kad mūs patiešām guldīs kapā zem akmens ar Kristus apsolījumu: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, dzīvos kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!“ Lai mums visiem priecīgas Lieldienas! 

Kristus mīlestībā, 

+ Jānis 

Rīgas arhibīskaps

lasīt tālāk

Tāds virsraksts īstenībā pienāktos rakstam, kuru vēlos nedaudz komentēt. Lai gan vairākus gadus vecs, tas acīmredzot vēl šķiet gana aktuāls. Pirms dažām nedēļām kāda tvitera lietotāja uzvīteroja saiti uz šo rakstu kā uz „skatu no iekšpuses“, tātad kā uz zinātāja viedokli par luterāņu baznīcu. Turpat Tviterī tam sekoja neliela diskusija, kuras gaitā apsolīju uzrakstīt šīs pārdomas. Mans nolūks nav apkarot godājamo kolēģi, kura izteikumi rakstā citēti. Drīzāk varu būt pateicīgs, ka viņš vienuviet apkopojis tik daudz populāru klišeju, dodot iespēju tās komentēt. Tomēr konkrētu vērtējumu, kas izteikts par mūsu baznīcu, man nākas tikpat konkrēti izvērtēt.

E-mistērijas publikācijā  Dr. Juris Cālītis saka:

"Ja vērtējam godīgi un profesionāli, un šinī brīdī izteikšos kā Teoloģijas fakultātes mācībspēks, atšķirības starp Romas katoļu baznīcu un evaņģēliski luterisko baznīcu nepastāv. Neredzu, kāpēc vajadzētu būt divām tik līdzīgām konfesijām Latvijā. Lai abas apvienojas!”

Profesors uzskaita pazīmes, kas viņaprāt liecina par to, ka līdzība ir pilnīga un ir izpildīti visi priekšnoteikumi, lai Latvijā luterāņi un katoļi apvienotos:

“Teoloģiski, rituāli, ar ārējo greznību un pēc viedokļu, pozīcijas sakrišanas tas taču ir viens un tas pats. … Nupat luterāņi ievēlējuši divus jaunus bīskapus, tādējādi mainot līdzšinējo sistēmu, kad bija arhibīskaps un prāvesti. Visa vara baznīcā pārgājusi triju cilvēku rokās. … Un arī te ir katoļu sistēmas pielāgošana luterāņiem. Katoļiem tāda administrācija bijusi no laika gala, luterāņiem – pilnīgi no jauna."

 Visbeidzot viedokļa autors izsaka vērtējumu par sava aprādījuma visaptverošo mērogu:

“Man par to žēl. Latviešiem laupīta iespēja piedzīvot, pirmkārt, īstu protestantismu, otrkārt, vairs nav izvēles iespējas.”

Skartie temati ir nopietni un būtu pelnījuši dziļu, pamatīgu analīzi. Uz to šajā komentārā nepretendēju - galvenokārt tādēļ, ka arī godātā kolēģa izteikumus šoreiz nevērtēju kā dziļus un pamatīgus. Mēģināšu paskaidrot, kādēļ – un tas arī ir šī komentāra nolūks.

„Teoloģiski luterāņi un katoļi Latvijā ir viens un tas pats“

Kas ir teoloģija? Katrs zinās, ka tā ir mācība par Dievu. Kas raksturo luterāņu un katoļu teoloģiju? To varēs pateikt nedaudzi. Teoloģiskās attiecības ar Romu Luters iezīmē „Šmalkaldes artikulos“, kurus 1537. gadā sagatavoja plānotajam (bet nenotikušajam) koncilam Mantujā:

      1)   jautājumi, kuros ar Romu pretrunu nav – mācība par Trīsvienību un Kristu;

      2)    jautājumi, kuros nevar piekāpties – taisnošana tikai no ticības, mises upuris, klosteri, pāvesta vara;

      3)   citi jautājumi, “par kuriem var diskutēt ar mācītiem un saprātīgiem cilvēkiem“.

Liekot ķīlā savu godīgumu, profesionalitāti un Teoloģijas fakultātes mācībspēka reputāciju, Dr. Juris Cālītis apgalvo, ka luterāņi un katoļi Latvijā māca bez atšķirības vienu un to pašu ne tikai šajos, bet visos jautājumos! Katrs kaut cik informēts cilvēks, saprot, ka tāds apgalvojums ir nepatiess. Taču lasītājiem, kas ir tālu no teoloģijas, to būs grūti pārbaudīt. Iespējams, ka viņi paļausies uz piesaukto godīgumu, profesionalitāti un mācībspēka statusu. Viņus es aicinu padomāt loģiski. Baznīcas teoloģiskā identitāte vispirms izpaužas mācīšanā un sludināšanā. Visvairāk to dara garīdznieki, kas ir galvenie teoloģijas nesēji. Lielākā daļa LELB garīdznieku ir izglītoti Lutera akadēmijā, kas tika izveidota pēc tam, kad Teoloģijas fakultāte pārstāja būt luteriska mācību iestāde. Akadēmijas dibināšanas mērķis bija topošos mācītājus sagatavot par luteriskiem teologiem. Dogmatiku tajā pasniedza profesori Reinhards Slencka un Viljams Veinrihs, kuru luteriskums ir priekšzīmīgs pasaules mērogā. Nav iemesla apšaubīt arī vietējos pasniedzējus – Gunti Kalmi, Induli Paiču un citus. Kā jums pašiem šķiet – no veselā saprāta viedokļa – vai izcilu luterisko profesoru audzēkņi, mācītāji, kas ir mācīti konfesionāli luteriskā teoloģijā, var tā pēkšņi sākt visi kā viens sludināt Romas katoļu mācību? Neiespējami kaut vai tādēļ, ka viņi to tik labi nepārzina. Tad varbūt visi katoļu priesteri Latvijā pēkšņi ir sākuši mācīt luteriski? Tas ir tikpat maz ticams. Visticamākā iespēja ir tā, ka cienījamais eksperts nerunā taisnību.

Tvitera diskusijā tika ierosināts Dr. Cālīša izteikumu uztvert kā retorisku paņēmienu, lai norādītu, ka Latvijā luterāņi ir īpaši tuvu katoļiem. Taču, pirmkārt, pats autors uzsver, ka tā nav retorika, bet godīga, profesionāla un akadēmiska analīze. Otrkārt un galvenokārt – tieši no teoloģiskā viedokļa tā nav taisnība. Līdz šim lielākais teoloģiskās tuvināšanās sasniegums luterāņu un katoļu dialogā ir „Kopīgais paziņojums par taisnošanas mācību“, ko 1999. gadā parakstīja Romas katoļu baznīca un Pasaules Luterāņu federācija. Tas bija ievērojams solis tuvināšanās virzienā, taču šajā dokumentā ir atzīts, ka ir vēl daudz neatrisinātu jautājumu, kuri neļauj sasniegt pilnīgu vienību. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca iekļaujas globālajā ekumeniskajā procesā ar visiem tā sasniegumiem un iebildēm.  Taisnīgi būtu teikt, ka Latvijā starp dažādām konfesijām valda neparasti draudzīgas, uzticēšanās pilnas attiecības, kas ir labs priekšnoteikums dialogam un sdarbībai, taču sacīt, ka luterāņi un katoļi Latvijā teoloģiski ir viens un tas pats, ir tīrā maldināšana.

„... rituāli – viens un tas pats“

Paralēles dievkalpojumu kārtībā tiešām var atrast un tam ir labs iemesls. Luterāņi līdzi ar katoļiem un anglikāņiem pieder kristietības Rietumu atzaram un viņiem ir 1500 gadu kopīgas vēstures. Kā raksta ievērojamais luterāņu teologs A.Pipkorns, luteriskās baznīcas dievkalpojums ir rietumu euharistiskais rits ar dažām vidēji vēlīnām viduslaiku iezīmēm. Ne tikai Latvijā, bet, kur vien pasaulē luterāņu baznīca ir saglabājusi tradicionālo liturģiju, tur dievkalpojuma daļas un to secība, kā arī teksti – introiti, graduāli, kolektas ir gandrīz vienas un tās pašas kā luterāņu, tā katoļu ritos. Tas arī saprotams. Pretēji populārām klišejām, reformācijas nolūks nebija to visu atmest. Lielais reformācijas teologs, Lutera līdzgaitnieks Filips Melanhtons raksta:

"Vispirms mums vēlreiz ir jāatkārto, ka „mēs neatmetām misi, bet ar dievbijību to paturam un aizstāvam. ... Tiek ievērota arī ierasto ceremoniju kārtība: Svēto Rakstu lasījumi, lūgšanas, mācītāju apģērbi un tamlīdzīgas lietas.“ (Ap.XXIV (XII): 1)

„Lielāko daļu seno rituālu mēs jo rūpīgi ievērojam. Katrā ziņā tā ir nepatiesa apsūdzība, ka mūsu draudzes atmetot visas ceremonijas, visus vecos kultiskos iekārtojumus.“ (CA XXIV:4)

Reformācija tikai vēlējās attīrīt dievkalpojumu no rituāliem, kas pēc reformatoru uzskatiem nav pamatoti Svētajos Rakstos un patiesi katoliskā tradīcijā:

 „Jau agrāk bija vispārēja žēlošanās par kaitīgām ieražām ierastajos baznīcas rituālos. Tā ka ar skaidru sirdsapziņu tās nevarēja atzīt par labām, tad tās ir daļēji labotas. (CA XXIV:5)

 Pārējais varēja palikt iepriekšējā veidā, „vienīgi vietām latīniskajiem dziedājumiem klāt ir nākušas vācu dziesmas, kas pievienotas ļaužu pamācīšanai.“ (CA XXIV:2) Ja kāds grib pārmest luterāņu baznīcai, ka tā nav izskaudusi līdzību ar dievkalpojuma formām, kādas pazīstamas arī katoļu baznīcā, tas pats rīkojas pretī luterisma garam un burtam.

Protams, kopš reformācijas laika luterāņu dievkalpojums ir mainījies ne reizi vien. Dažreiz ceremonijas tiešām tika vienkāršotas. Taču notika arī pretējais. Pēc liturģijas panīkuma racionālisma laikmetā, 19. gadsimta beigās sākās liturģiska atjaunotne. „Latvijas laika“ luterāņu dievkalpojums jau bija ievērojams solis ceremoniju bagātības atjaunošanā. Pēc Atmodas un neatkarības atgūšanas attīstība turpinājās. Tikai izveidots vēl viens, izvērstāks liturģijas variants. Taču tas ir luterāņu nevis katoļu dievkalpojums. Dr. Juris Cālītis piedalījās tā veidošanā, tādēļ labi zina, ka tajā nav atjaunots nedz mises upuris, nedz arī kādi citi specifiski katoļu mises elementi, kas nebūtu piederīgi luterāņu mācībai. Kādēļ viņam tagad par savu veikumu gribas teikt, ka rituālā ziņā luterāņi un katoļi ir viens un tas pats, man paliek mīkla.

„... ar ārējo greznību viens un tas pats“

Džordža Orvela „Dzīvnieku fermā“ aitām bija uzticēts svarīgs ideoloģisks uzdevums. Ja izšķīlās kāda domu dzirkstelīte, viņām to vajadzēja nomākt, blējot lozungu: „Četras kājas – labi! Divas kājas – slikti!“ Runājot par konfesionālo identitāti, lietpratīgu spriedumu bieži aizstāj ar lozungu: „Luterāņi – vienkārši! Katoļi – grezni!“ Taču tas drīzāk ir aizspriedums nekā patiesība. Palūkojieties uz šo foto:

Diez vai būsit redzējuši kardinālu Pujatu, metropolītu Stankeviču vai pašu pāvestu tik greznā tērpā. Bet attēlā ir redzams Zviedrijas luterāņu arhibīskaps Andress Vejrīds. Aizbraucot uz Apriķiem, Nurmuižu vai Liepāju jūs atklāsit, ka greznākās baznīcas Latvijā pieder luterāņiem, turklāt tās ir celtas tieši kā luterāņu dievnami.

Apriķu baznīca

  

                    

                   

Par sevi man jāteic, ka liturģijas, tērpu un ceremoniju krāšņumu novērtēt es mācījos pie luterāņiem Zviedrijā, bet vienkāršības skaistumu iemīļoju pie jezuītiem Anglijā. Nevar noliegt, ka luterāņu mācītāja tēls pirmskara Latvijā un padomju laikos saistās ar melnu talāru. Tā ir godājama tradīcija, bet ne absolutizējama. Tā nav luterisma esence, bet tikai vietēja ieraža, jeb, kā reiz teica profesors Leons Taivāns, „mazā tradīcija“. Baltā alba ar stolu un kāzulu liturģiskajam laikam atbilstošās krāsās ir normāls luterāņu mācītāju ietērps visā pasaulē. Tā ir  „lielā tradīcija“ visā Rietumu baznīcā. Dibinot Latvijas luterisko baznīcu tika noteikts, ka bīskaps valkā īpašu tērpu. Mūsu pirmais bīskaps Kārlis Irbe tādā ir attēlots prof. Tilberga gleznotajā portretā. Viņam ir pat mežģīņu apkakle! Luters reformācijas laikā ir attēlots, valkājot „greznos katoļu tērpus“. Mācītāji tērpās dažādi līdz pat 19. gadsimtam, kad prūšu ķeizars Frīdrihs Vilhelms III noteica valkāt melnu talāru ar baltu befhenu  valsts ierēdņiem - tiesnešiem, mācītājiem un rabīniem.

            

        Pasaules Luterāņu federācijas                            Latvijas luterāņu baznīcas pirmais

     prezidents, Jeruzalemes bīskaps                                     bīskaps Dr. Kārlis Irbe

                 Munibs Junans

No sacītā vajadzētu secināt galveno – reformācija nebija banāls kašķis par ceremonijām vai par priesteru tualetēm. Tā bija skaidra evaņģēlija mācības atjaunošanas kustība, bez izšķirības, kas kuram mugurā. Profesionāli un akadēmiski baznīcas luteriskumu būtu vērtēt pēc mācības satura, nevis apelējot pie klišejām un aizspriedumiem.

„Latviešiem nolaupīts īsts protestantisms...“

Grūti pateikt, kas tieši ar to domāts, jo vispār šis teikums noslauka pagaldē arī baptistus, reformātus, anglikāņus, metodistus, vasarsvētku draudzes un citas Latvijas konfesijas, kuras ir pieņemts pieskaitīt protestantiem. Ja ar „īstu protestantismu“ saprot luterismu Kanādas latviešu izpausmē, tad Latvijā to tiešām būs grūtāk atrast. Diez vai šejienes latvieši pēc tā sevišķi kāro. Bet ja runa ir par klišeju, ka protestantiem visos jautājumos jābūt pretējam viedoklim nekā katoļiem, tad paši reformatori bija tālu no tādiem uzskatiem. Vārds protestantisms ir cēlies no pro-testare jeb „liecināt par“. Luterāņu galvenais teoloģiskais dokuments, Augsburgas ticības apliecība ir tāda „liecība par“, sarakstīta ar nolūku demonstrēt, ka reformatori nav ne ķeceri, ne šķeltnieki, jo nemāca neko citu, ko katoliskā baznīca ir mācījusi visos laikos:

„Mūsu sirdsapziņa šajā jautājumā ir tīra, jo mēs zinām, ka mūsu ticības apliecība ir patiesa, dievbijīga un katoliska.“ (Ap.XIV:3)

Viņi tikai vēlas attīrīt baznīcu no cilvēcīgiem jaunievedumiem, kas ir pretrunā Bībeles vēstij. Jā, tādos jautājumos nevar būt kompromisu vai neskaidrību. Galvenos no tiem jau minēju „Šmalkaldes artikulu“ sakarā. Taču, runājot par vispārcilvēciskiem morāles jautājumiem, viedokļi bieži sakritīs ne tikai protestantiem un katoļiem, bet arī ar pareizticīgajiem, ebrejiem, musulmaņiem, pagāniem un pat ateistiem.

„vairs nav izvēles iespēju...“

Ar to acīmredzot ir gribēts pateikt, ka Latvijas luterāņu baznīca ir varmācīgi unificēta ārējā greznībā un ir tik monolīta „katoļu rituālos“, ka luterāņu cilvēkam vairs nav kur savu protestanta dūšu piesiet. Nekas nav tālāk no patiesības. Ceremoniālā greznība, par ko Dr.Cālītis runā, ne tuvu nav Latvijas luterāņu ikdiena. Tāda ir sastopama, taču katedrālēs, parasti lielajos svētkos – tas nozīmē, pāris reizes gadā. Nu, varbūt vēl šur vai tur, kur ir piemērots dievnams un liturģijā ieinteresēts mācītājs. Vēl retu reizi īpašos dievkalpojumos, piemēram iesvētot bīskapus. Bet caurmērā mūsu baznīcā dievkalpojumi ir tikpat grezni vai vienkārši, kādi tie allaž bijuši. To katrs varēja redzēt pats, noskatoties beidzamajās svētdienās dievkalpojumu pārraides.

Izvēles iespēja nav atņemta, gluži otrādi, tā ir radīta. Kad bija tikai viens dievkalpojuma veids un viens mācītāja tērps, tad gan nebija izvēles iespēju. Tieši tagad draudzes var izvēlēties, pēc kuras no pieņemtajām kārtībām turēt dievkalpojumu, un mācītājs var izvēlēties, ko vilkt mugurā. No Torņakalna līdz Biķerniekiem jūs atradīsit veselu spektru dažādu izvēļu un vēl vairāk ceļa gabalā no Liepājas līdz Daugavpilij. Esmu novērojis, ka lielākā daļa draudžu dievkalpojumus joprojām notur pēc vecās „Latvijas laiku“ kārtības, šur tur pat ar visu „mums tāds žēlīgs rādās“ un „viss ienaids jau pagalam“. Arī melnais talārs nekur nav zudis. Ir gan cita problēma: dažus ļaudis tāda izvēles iespēja apbēdina un kaitina. Tas ir jūtams arī Dr. Cālīša rakstā. Tomēr luterāņiem nevajadzētu ļaut sev nolaupīt brīvību, kāda ir  nostiprināta citā svarīgā reformācijas dokumentā – Konkordijas formulā:

"Mēs ticam un mācām, ka Dieva draudzei katrā vietā, katrā laikā atbilstoši apstākļiem ir vara mainīt ceremonijas tā, kā tas Dieva draudzei būtu visderīgāk un celsmīgāk." (Ep.X:4)

un

„Mēs noraidām un nosodām arī to, ka šādas adiaforas lietas tiek atceltas, tā, it kā tās nebūtu lietojamas Dieva draudzē brīvi, katrā laikā un vietā atbilstoši apstākļiem, tā kā tas baznicai kristīgā brīvībā, lietojot vienu vai vairākas no tām, ir visnoderīgāk.“ (PD.X:5)

Tiek prasīts tikai tas, lai ceremonijas būtu saturiski pamatotas, nevis ārišķīga māžošanās, un lai tās neradītu iespaidu, ka mēs piekrītam mācībām, ko luterāņu baznīca neatzīst.

„Visa vara baznīcā pārgājusi triju cilvēku rokās...“

Latvijas luteriskā baznīca ir dibināta ar „sinodāli episkopālu iekārtu“. Tas nozīmē, ka sava daļa pilnvaru ir demokrātiskiem orgāniem – sinodei, virsvaldei, dažādām sapulcēm, un sava daļa garīdznieku hierarhijai – mācītājiem, prāvestiem, bīskapiem. Par to, kādiem jābūt pilnvaru samēriem, ir diskutēts jau pirms kara un tiek diskutēts joprojām. Taču, runājot par faktiem, visa vara baznīcā nepieder trim cilvēkiem, ar ko acīmredzot ir domāta Bīskapu kolēģija. Augstākais lēmējorgāns joprojām ir sinode. Praktiski visus lēmumus pieņem koleģiāli – sinode, virsvalde, kapituls, atbilstoši satversmei iesaistot mācītāju konferenci, iecirkņu konventus utt.. Pretēji apgalvotajam, tieši tagad prāvesti patiešām ir iesaistīti baznīcas vadīšanā un kapitulā ne reizi vien ir pārbalsojuši bīskapus. Taisnība – ir ievēlēti vēl divi bīskapi un teikšana, kas līdz šim bija viena arhibīskapa rokās, tagad ir sadalīta koleģiāli trim bīskapiem, bet ja to sauc par centralizāciju, tad es laikam nezinu, ko šis vārds nozīmē. Arī Luters nebija pret bīskapu kolēģijām, jo Šmalkaldes artikulos raksta:

„Baznīca nekad nevar tikt labāk pārvaldīta un saglabāta kā tad, ja mēs visi dzīvojam Kristus kā vienas galvas pakļautībā un visi bīskapi, līdzīgi pēc amata (ja arī tie nebūtu līdzīgi pēc savām dāvanām) , cītīgi turas kopā vienotā mācībā, ticībā, sakramentos, lūgšanās, mīlestības darbos, utt.“ (IV,9)

“Un arī te ir katoļu sistēmas pielāgošana luterāņiem…”

Pašreizējā LELB satversme ir veidota nevis pielāgojot katoļu sistēmu, bet pēc Zviedrijas luterāņu baznīcas parauga, sākuma posmā piedaloties pat Zviedru baznīcas juristiem. Tas nebija nejauši.  Arī 20. gadsimta sākumā, kad līdz ar jauno Latvijas valsti no luterāņu draudzēm tika veidota Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca, mūsu dibinātāji tēvi priekšzīmi ņēma no zviedru luterāņiem. Sākumam izveidoja vienu diecēzi ar vienu bīskapu, bet padomā jau bija vairāku diecēžu veidošana. To aizkavēja Ulmaņa apvērsums, pēc kura sinode vairs nevarēja sapulcēties, un padomju okupācija, kad par to vairs nebija runas. Tomēr baznīcas vēstures zinātājs profesors R.Feldmanis nebeidza uz to mudināt. Izveidojot diecēzes, mūsu baznīca ir pabeigusi jau sen iecerēto.

“Katoļiem tāda administrācija bijusi no laika gala, luterāņiem – pilnīgi no jauna.”

Tas ir pilnīgi aplams apgalvojums. Pirmkārt, jāatceras, ka reformatoriem nebija nolūka mainīt baznīcas pārvaldi. Filips Melanhtons raksta:

“Mēs nopietni vēlamies saglabāt baznīcas pārvaldi un bīskapu amatu, kaut arī tie ir cilvēku ieviesti. Mēs zinām, ka baznīctēviem bija labi un pamatoti iemesli iedibināt garīgo disciplīnu draudzē, kas aprakstīta senajos kanonos. …  Mēs šeit no jauna gribam apliecināt savu vēlmi saglabāt baznīcas un kanonisko pārvaldi... Mūsu dziļākā vēlēšanās bija to paturēt.” (Ap.XIV:1,5)

Vārdos izteikto reformatori centās īstenot arī darbos. Sākumā luterāņu baznīcu mēģināja veidot, turpinot esošo kārtību, tikai ieceļot par bīskapiem evaņģēliskus vīrus, vai arī mēģinot esošos dabūt savā pusē. Vācijā tas īsti neizdevās, jo “bīskapi ir spieduši mūsu priesterus noraidīt un nosodīt to mācību, ko mēs apliecinām”, raksta Melanhtons. “Vecā stila” bīskapi nevēlējās reformācijas pusē pārgājušajās zemēs iesvētīt jaunus. Vācijā bīskapi vienlaicīgi bija arī savu valstu valdnieki, tādēļ šo amata nosaukumu luterāņiem lietot bija liegts. Tad viņi grieķu cilmes vārdu “bīskaps” pārtulkoja latīniski – “superintendents”, taču amats lielā mērā palika tas pats. Kas reformācijai neizdevās Vācijā, izdevās Zviedrijā. Tur saglabājās gan bīskapi apustuliskajā pēctecībā, gan diecēzes. Zviedru luterāņiem “tāda administrācija” nav nekas “pilnīgi no jauna”. Viņiem citas nekad nav bijis, tāpat kā daudzām luterāņu baznīcām pasaulē. Kā jau minēju, zviedru modelis kalpoja par priekšzīmi, veidojot Latvijas luterāņu baznīcu 20. gadsimta sākumā un arī vēlāk.

No luteriskā viedokļa pārvaldes modelis nepieder būtiskajām baznīcas pazīmēm. Katra baznīca to var veidot tā, kā uzskata par lietderīgu, un palikt luteriska. Karstais jautājums reformatoriem bija pāvesta pretenzija uz dievišķām tiesībām būt par visas kristietības galvu un par valdnieku pāri visiem bīskapiem un ķēniņiem. Taču pat par to Filips Melanhtons saka, parakstot Šmalkaldes artikulus:

“Par pāvestu es domāju: ja viņš atļautu sludināt Evaņģēliju, tad miera un to kristiešu, kas atrodas viņa pakļautībā un tajā varētu arī palikt, vispārējas vienprātības labad arī mēs no savas puses varētu atzīt, ka pēc cilvēku iedibinātiem likumiem viņam var būt vara pār bīskapiem, kas jau viņam tāpat ir.”

Tas liecina par samērā brīvu pieeju pārvaldes modeļa izvēlei. Tādēļ pasaulē ir sastopamas luterāņu baznīcas ar visdažādāko iekārtu, no tīri episkopālām (bīskapu vadītām) līdz pilnīgi kongregacionālām (katra draudze par sevi). Pieņēmums, ka ir kāda noteikta, luteriska baznīcas administrācija, ir principā kļūdains. Taču var sacīt, ka mēs Latvijas luterāņu baznīcā esam visai tuvu sekojuši luteriskajās apliecībās izteiktajām reformatoru vēlmēm.

Noslēgumam...

Apustulis Pāvils Kristus baznīcu sauc par Kristus ķermeni zemes virsū. Katra šķelšanās kristiešu starpā ir ievainojums Kristus miesā. Pats Jēzus lūdza Dievu par saviem mācekļiem: “Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” (Jņ.17:21) Ekumeniskais process ir ļoti nozīmīgs, nopietns un sarežģīts teoloģisks darbs. Tas ir globāls un atklāts process, kurā piedalās arī Latvijas luterāņu un katoļu baznīcas. Tādēļ baznīcas vienības tēmu nevajadzētu banalizēt. Nedz reformācija bija sadzīvisks strīds par ceremonijām un tērpiem, nedz baznīcām ir iespējams apvienoties, balstoties uz ārējām līdzībām. Tāpat kā ar tērpiem vai ceremonijām nav iespējams nodrošināt luterisku identitāti. Īsts protestantisms necentīsies cilvēku sirdsapziņu par jaunu iejūgt ārišķību jūgā, pat ne melna talāra vai reducētas liturģijas izskatā. 

No eksperta, kas izsaka viedokli par luterismu vai ekumenismu, tiešām gribētos sagaidīt godīgu, profesionālu un akadēmisku spriedumu. Sodīšanās par netīru bļodu vai nenotikušu apvienošanos labāk lai paliek studentu kopmītnēm. [1]

[1] Šeit un virsrakstā teiktais ir saistīts ar raksta tapšanas laikā populāru YouTube video. Studentu kopmītnē bija izcēlies strīds, kura gaitā viens no strīdniekiem ļoti emocionāli jautā: "kāpēc.. trīs reizes nedēļā ... bļoda ir netīra?!"

lasīt tālāk