(Sprediķis Rīgas Domā 2019. gada Ziemsvētkos)

Video šeit: (0:54:45) 

Kristus mīļotie, es jūs sirsnīgi sveicu mūsu Kunga Jēzus Kristus piedzimšanas svētkos. Nu redziet, Adventa laikā Ziemsvētku stāsti no Bībeles lappusēm iezogas pat portālu slejās. Piemēram, pirms pāris nedēļām Delfos lasīju par dārgākajām ziemsvētku eglēm pasaulē. Vai zināt, kur bija pati dārgākā? Varētu domāt, ka kādā no svarīgajiem kristietības centriem – Betlēmē, Romā, Vitenbergā vai Maskavā. Taču nē – Abu Dabi! Apvienotajos Arābu Emirātos! Vai nav pārsteidzoši? Ir. Taču – ko šis fakts izmaina tavā dzīvē?

Nu labi, dārgākā egle pasaulē nav īstais Ziemsvētku stāsts. Kā būtu ar šo: 

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Tiem, kas viņu uzņēma un ticēja viņa vārdā, viņš Ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz no vīra gribas, bet no Dieva.”

Jā, šis ir īstais Ziemsvētku stāsts! Kristus piedzima Betlēmē.  Dievs tapa cilvēks. Ko šis fakts izmaina tavā dzīvē? Īstu stāstu, īstu vēstījumu jēga ir būt par instrumentu, ar kuru cilvēks veido savu dzīvi un apkārtējo pasauli. 

Stāsts par Kristus dzimšanu un, plašāk ņemot, viss Bībeles vēstījums ir viens no lielajiem instrumentiem, ar kuru palīdzību tie, kas ticēja viņa vārdā un tie, kuri bija nevis no miesas iegribas, bet no Dieva, izveidoja kristīgo kultūru un radīja Eiropu, kura spēja iedvesmot visu cilvēci. Ja tāds instruments ir tepat, ar roku sasniedzams, tad dabiskākais jautājums šķiet – ko es ar to esmu darījis savas dzīves veidošanai?

Vienu no pirmajiem iekšējiem pamudinājumiem uz kristīgo ticību es piedzīvoju bērnībā, apmēram 10 gdadu vecumā. Es mēdzu ielavīties Liepājas Sv. Jāzepa baznīcā. Zināju, ka padomju bērnam tas nav atļauts. Tas piedzīvojumam piešķīra vēl lielāku asumu. Visvairāk mani uzrunāja apsīdas velvē iegleznotais Kristus debesu tronī. Atceros, kā mani pārņēma divējas jūtas. No vienas puses viņš mani valdzināja kā svētuma un pilnības iemiesojums. No otras puses viņš mani biedēja, jo es jutu, cik tālu esmu no šī ideāla. Kristus no velves raudzījās uz mani tā, kā reiz teica Sv. Kronštates Jānis: 

„Visuredzošais Kungs vienā dievišķās redzēšanas aktā skata visus gadsimtus un visus cilvēkus, visu viņu dzīvi ar vsiem nodomiem, jūtām, nolūkiem, darbiem un vārdiem. Baisās acis, no kurām noslēpties nespēj nekas.” 

Es neko nezināju ne par Jāni, ne par Jēzu, taču mana nemācītā bērna sirds kļuva gauži nemierīga.

Vēlāk uzzināju, ka par šo parādību ir rakstījis ievērojamais psihologs Karls Jungs. Ideāls ir ne tikai iedvesmas avots, bet arī tiesnesis. Jo tālāk no tā ir tavs dzīvesveids, jo ideāls kļūst tiesājošāks. Kristus ir pilnības ideāls. Jo tālāk mans ceļš ved no viņa prom, jo tiesājošāks velvēs kļūst Kristus skatiens, līdz kamēr viņš var pat sākt izskatīties pēc ienaidnieka. Baziliku kupolos iegleznotais Kristus vienmēr ir drusku biedējošs.

Droši vien tādēļ cilvēki tā mīl Ziemsvētkus. Kristus negrib palikt debesu augstumos un katedrāļu kupolos kā neaizsniedzams, tiesājošs ideāls. Viņš nāk pie mums mīļumā un lēnprātībā. Viņš piedzimst par vienu no mums. Tas ir pārsteidzošs solis, kuru var saprast tikai vienā veidā – lai kur mēs dzīvē atrastos un lai cik samaitāti un nederīgi mēs būtu, Dievs nepārstāj mūsos redzēt  vērtību, kurai viņš ir gatavs doties pakaļ līdz pasaules galam. 

Jo, kā tad veidojas attiecības starp cilvēkiem? Mēs labi zinām, ka cilvēki spēj būt bīstami, mēdz pievilt un nodarīt pāri. Ir dabiski piesargāties. Ja kādam pasniedzam roku, tad riskējam, ka tajā var iekost. Bet mēs tomēr to darām, jo jūtam, ka ar otru cilvēku blakus dzīve var būt labāka. Īstais cilvēks līdzās ir  vērtība, ko svinēt. Tādēļ mēs riskējam uzticēties – cerībā, ka no visa, kas otrā cilvēkā ir, mums izdosies izvest priekšplānā to, pēc kā ir vērts sniegties. Arī otrs cilvēks, pasniedzot roku mums pretī, dara to pašu. Arī no viņa puses tā ir uzticēšanās. Tā mēs kopā veidojam pasauli, kurā ir skaisti dzīvot.

Ziemsvētkos mums roku sniedz Dievs. Viņš labi zina, ka mēs tajā iekodīsim. Jau 700 gadus pirms Jēzus dzimšanas pravietis Jesaja vēstīja, ka 

“Viņš tika caururbts mūsu pārkāpumu dēļ,

Sists mūsu vainu dēļ,

bet mēs viņu uzskatījām par piemeklētu, Dieva sistu un pazemotu.”

Tā arī notika un tā turpinās līdz šai dienai. Tādēļ Dieva izvēle piedzimt pasaulē ir tik neaptverama un pārsteidzoša. Tas rāda, kādu lielu vērtību viņš mūsos redz un cik ļoti ilgojas to kopā ar mums svinēt. Dievs grib mūs sev blakus kā savus īstos un sniedzas pēc mums, lai no visa, kas mūsos ir, priekšplānā izvestu pašu dārgāko. Lai mūsos piepildītos cilvēkam dāvātā spēja pazīt Kristu, atsaukties viņa aicinājumam un piedalīties viņa dzīvē.

Pamēģiniet iztēloties: Visuvarenais redzamo un neredzamo lietu Radītājs, kurš nosprauda ceļu zvaigznēm un planētām, kurš nolika robežas okeāniem – mūsu dēļ – sevi padarīja par trauslu zīdaini! Visuzinošais Dievs, kurš pats ir katras gudrības avots, ierobežoja sevi tiktāl, ka viņam no paša radītajiem cilvēkiem bija jāmācās staigāt runāt un uzvesties. Savas brīnumainās mīlestības dēļ Dievs bija gatavs nest jebkādus upurus. Varbūt var likties nevietā Ziemsvētkos runāt par upuri. Tomēr atcerēsimies, ka tikai patiess stāsts ir instruments, kurš adekvāti veido apziņu, dzīvi un pasauli.

No Ziemsvētku stāsta un no Kristus dzīves kopumā Rietumu kultūra uzņēma sevī ideju, ka upuris, ko pienest, lai pasaule darbotos normāli, esi tu pats, nevis kāds cits. Nevis kā tas karalis filmā “Šreks”, kurš saviem pavalstniekiem teica: “Šajā uzdevumā kādi no jums ies bojā, bet tas ir upuris, kuru es esmu gatavs nest.” Nē, bet -

 Pienesiet sevi pašus kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri. Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā. (Rom. 12:1-2)

“Netopiet šim laikam līdzīgi”, brīdina apustulis Pāvils. Pēdējos desmit, divpadsmit gados Rietumu kultūrā ir notikusi milzīga pārmaiņa. Līdz neilgam laikam mēs apbrīnojām varoņus. Profesors Harijs Tumans pat ir uzrakstījis lielu, biezu grāmatu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”. 895 lappuses – tik daudz ir ko teikt par varoņiem vienā pašā Grieķijā!

Dažu pēdējo desmitgažu laikā tas ir apvērsies uz pretējo – tagad mēs apbrīnojam nevis varoņus, bet upurus. Ne tā, kā apbrīnoja svēto mocekļu varoņdarbus, kuri iedvesmoja veselu laikmetu. Apķērīgi gudrinieki ir aptvēruši, ka tagad pēc varas un ietekmes ir jācīnās ir nevis uz augšu, bet uz leju. Tagad, lai gūtu virsroku, nav jābūt varonim, bet upurim. Mūsdienu stāsts ir par to, ka sabiedrība sastāv no daudzām identitātes grupām, kuras cenšas cita pār citu dominēt. Uzvarētājs būs tas, kurš spēs visus pārliecināt, ka ir vislielākais upuris.  Ja tu piederi pietiekami augstai upuru kārtai, tu vari pretendēt uz kādu īpašu atziņu un morālu pārākumu. Tev ir tiesības runāt un ir vara pavēlēt apklust tiem, kuri upurības hierarhijā atrodas zem tevis. 

Sekas tiek padarītas par cēloni. Auglis tiek padarīts par pamatu. Vērtības, kuras ir izveidojušās kristīgās kultūras rezultātā, piemēram, minoritāšu tiesības, tiek liktas jaunas morāles pamatā. Vai augli var paturēt, nocērtot koku? Vai upurības sacīkste būs stāsts, kurš veidos labāku, apdzīvojamāku pasauli? To mēs drīz redzēsim. Pagaidām šķiet, ka tas audzē tikai aizvainojumu un sašķeltību.

Arī Kristus labprātīgi kļuva par upuri, taču viņš to nedarīja tādēļ,  lai paceltos pāri citiem un atņemtu viņiem tiesības uz viedokli. Kristus pazemojās līdz bērna trauslumam un līdz pat krusta nāvei, lai paceltu katru un izglābtu visus. Patiess, nesavtīgs upuris, kurā sevi pienest, būtu nokaut zemisko un nepietiekamo sevī.  Vismaz pārbaudīt, vai paša iekšējais stāvoklis neizraisa ciešanas un sajukumu visapkārt.  Tas var būt tavs mūža piedzīvojums. Protams, nevar vienmēr cilvēkam teikt, ka, ja viņa dzīve ir nelaimju pilna, tā noteikti ir paša vaina. Cilvēkus piemeklē arī nejaušas katastrofas. Un tomēr, ja dzīve ir tumša, rūgta un aizvainojuma pilna,  ir liela iespēja, ka tam par iemeslu ir paša morālie spriedumi un izvēles.

Paldies Dievam, Latvija ir mierpilna zeme. Mums sava ticība nav jāapliecina ar asinīm. Mums nav jāatdod dzīvība par savas zemes brīvību. Mums ikdienā neviens nesaka – izvēlies, vai nu nonāvēs tevi vai tavu ģimeni. Taču arī šīs mierpilnās labklājības pamatā ir cildeni upuri, līdzīgi tam, kādu nesa Kristus, kad labprātīgi sevi ierobežoja Bētlemes kūtiņā.

Piemēram, doties laulībā ir upuris. Tu izvēlies upurēt visas pārējās iespējas, kādas Tev varētu būt. Ja pasaulē ir septiņi miljardi cilvēku, tad laulība ir atsacīšanās no trīsarpus miljardiem iespēju. Tāds upuris ir veselīgas sabiedrības pamatā. Ja tu to nespēj, tad vairo ap sevi sāpes un sajukumu. Vai, piemēram – runāt taisnību. Vismaz nemelot. Arī tas ir upuris. Īstermiņā ar meliem var iegūt nozīmīgas priekšrocības un izvairīties no acumirklīgām nepatikšanām. Taču, melos dzīvojot, cilvēks izkropļo instrumentu, caur kuru viņam atklājas pasaule. Dzīvojot melos, es vairs nevaru uzticēties saviem instinktiem, savai veselīgai pasaules uztverei. Tad cilvēks moka sevi un apkārtējos. Visbīstamāk ir tad, ja kāds ar nepatiesības izkropļotu pasaules uztveri atrodas pie varas un lemj par visu pārējo likteņiem. Tādēļ ir svarīgi reiz nest šo upuri un nonākt pie tādas dzīves, kurā var teikt patiesību vai vismaz nav jāmelo. Tas nav vienkārši. Cildens upuris nekad nav viegls. Taču tam ir lieli apsolījumi.

Pēdējās desmitgadēs apziņas pētnieki ir noskaidrojuši, ka pasaule manifestējas atbilstoši taviem morālajiem mērķiem. Savā ziņā tu radi pasauli ap sevi. No visa esošā tu sev izsijā savu pasauli caur savu morālo mērķu un izvēļu sietu. Vai tas tiešām tā ir? Daži no jums noteikti ir bijuši Betlēmē un apmeklējuši vietu, kur piedzima Jēzus. Jūs nometāties ceļos, noliecāties zem altāra un cauri sudraba zvaigznei grīdā pieskārāties vietai, kur stāvēja jaundzimušā Jēzus silīte. Un, izgājuši no piedzimšanas grotas, jūs ievērojāt, ka pasaule apkārt ir kļuvusi skaistāka. 

Tā nav pašsuģestija. Pasaule mums priekšā nostājas atbilstoši mūsu morālajiem mērķiem. Tā ir patiesība ne tikai reliģiski vai filosofiski, bet faktuāli. Pieskaroties svētumam, vismaz uz brīdi izmainās mērķi un tiem līdzi tiem izmainās tava pasaule. Tāpat ir taisnība, ka,grābstoties ap ļauno, ne tikai debesis neatveras, bet tavā vietā pasaules struktūrā veidojas caurums, kurš aizpildās ar kaut ko līdzīgu ellei.

To saprotot, mēs varam iztrūkties par savu morālo kompetenci. Kristus ideāls atkal sāk nostāties priekšā kā tiesnesis. Taču Jēzus negribēja būt tiesājošs ideāls, kurš nosoda un pazudina tos, kas ir tālu no viņa. Viņš nāca tā, lai iedrošinātu tuvoties dievišķajam. Viņš nāca tā,  lai neatgrūstu nevienu – arī to, kurš ir apmaldījies un notraipījies. Viņš nāca tā, lai iedvesmotu augt ideālam pretī bez bailēm, ar tīru mīlestību! Viņš neuzliek uzdevumus pāri mūsu spēkiem, bet sūta palīgā mierinātāju un aizstāvi Svēto Garu, kurš spēj svētdarīt cilvēka sirdi un prātu.

Un kad ar visu to mēs nespējam būt tādi kā Kristus, viņš nāca, lai pilnīgi svēto un Dievam patīkamo dzīvi nodzīvotu mūsu vietā. Lai to uzdāvinātu katram, kas uz viņu tic. Lai Dieva tiesājošā skatiena priekšā apklātu mūs ar savu svētumu. Tādēļ Svētajos rakstos ir teikts, ka tie, kas ir Kristū Jēzū, nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājuši dzīvībā. 

Ziemsvētkos Dievs mums dāvina iespēju dzīvot ar Kristus morālo kompetenci. Sekot viņa izvēlēm. Tādēļ ziemsvētki ir tik skaisti. Tādēļ ziemsvētku dziesmas ir tik nesalīdzināmi skaistas. Tādēļ – varbūt neapzināti – cilvēki darina ziemsvētku egli par 12 miljoniem. Tāds skaistums ir atblāzma vai priekšnojauta tam, kāda pasaule cilvēkam var atvērties, ja viņš ietērpjas Kristus svētumā un dzīvo ar Kristus mērķiem.

Par Kristus dzimšanu ir teikts, ka viņš pieņēma cilvēka veidu, lai mēs atgūtu Dieva līdzību. Tas ir īss bet ļoti ietilpīgs kopsavilkums. Kādā ziņā mēs varam būt līdzīgi Dievam? Radīšanas grāmatā Dievs runā uz pasauli, kas bija “tohu vabohu” - tukša un neiztaisīta. Tas nenozīmē, ka tur nekā nebija. Tur bija potenciāls, kurš vēl nebija izveidots par apdzīvojamu kārtību. Dievs teica: “Lai top!” Uz pirmatnējo potenciālu Dievs iedarbojās ar vārdu. Vārds Bībelē nozīmē ko vairāk nekā skaņu savirknējumu ar zināmu nozīmi. Vārds, Logoss ir pati kārtība. Logoss ir patiesība. Dievs teica vārdu un tapa gaisma un tumsa, jūra un sauszeme, dzīvnieki un cilvēki. Un redzi, viss bija ļoti labs.

Kad mēs no rīta pamostamies, mums priekšā ir diena, kas vēl ir “tohu vabohu” – tukša un neiztaisīta. Tā ir potenciāls, kas mums vēl nav kļuvis par pasauli. Savā ziņā var teikt, ka savu līdzību Dievam mēs īstenojam, kad no potenciāla, kas mums priekšā, ar patiesības instrumentu veidojam apdzīvojamu kārtību, kas ir laba. Viss, kam mēs liekam būt, piedaloties patiesībā, ir pēc definīcijas labs. Un ja mēs kā Pilāts jautātu: “Kas ir patiesība?” – Kristus atbild: “Es esmu patiesība.” Labāko, kas mums ir, mēs esam sasnieguši, piedaloties Kristus stāstā. Arī Ziemsvētku stāstā. 

Vakar es saņēmu kuriozu Ziemsvētku apsveikumu. Mobilo sakaru kompānija Bite atsūtīja īsziņu ar saiti uz dziesmu, ko iedziedājuši konkursa X faktors dalībnieki. No klasiskā Ziemsvētku korāļa „Prieks pasaulei, Tas Kungs ir klāt“ viņi ir rūpīgi izravējuši visu par Kristus dzimšanu. Kas palika pāri? 

„Svētki ir klāt, tie atbalso

Tik to, ko jūti pats.”

Vai tas nav lielisks uzmundrinājums visiem noskumušajiem un izmisušajiem? 

„Jo radi draugi mīļoti

Lai kur arī būtu tie

Grib svētkos kopā būt.“

Nudien, īstais iepriecinājums atraitnēm, bāreņiem un tiem, kas uz mūžu cietumā.

Īstenībā jau labi domāta un jauka dziesmiņa, taču arī ilustrē līdz galam neizdomāto vēlmi nocirst koku, bet turpināt ievākt augļus. Muļķīgi būtu domāt, ka tagad mums stāstu nevajag, bet varēsim paturēt to, ko esam ieguvuši, tajā piedaloties. Kristus stāsts sargā mūsu civilizāciju. Mums ir jāsargā stāsts. Tādēļ nestāstīsim saviem bērniem tik daudz par ziemeļbriežiem un kamanām. Stāstīsim viņiem Kristus dzimšanas stāstu.

Mēs noteikti esam apsveikuši savus mīļos un vēlējuši viņiem priecīgus Ziemsvētkus. Taču visvairāk mums vajadzētu novēlēt sekmīgus Ziemsvētkus Dievam! Lai viņam izdodas no visa, kas mūsos ir, izvest priekšplānā un likt uzmirdzēt mūsu Dieva tēlam un līdzībai! Lai bez bailēm, Svētā Gara iedvesmā varam tiekties uz Kristus ideālu un veidot ap sevi apdzīvojamu kārtību, kas ir laba. Tad arī eņģeļi varēs dziedāt “Gods Dievam augstībā” un virs zemes būs miers cilvēkiem, uz ko Dievam labs prāts. Un starp tiem cilvēkiem būsim arī mēs.

lasīt tālāk

Uzruna 2019. gada 18. novembrī

“Tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī kas, kas tam ir.” (Mt 25:29). 

“Lūdziet, un jums taps dots.” (Mt.7:7)

Mīļie latvieši un visi, kas Latvijā dzīvojam, godātie viesi un visi, kas vēlam Latvijai labu – žēlastība mums un miers no Dieva, mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus Latvijas 101. Dzimšanas dienā! Pirmais gads pēc simtgades svinībām. Pirmais gads pēc vēlēšanām. Kā atskatāmies uz simt pirmo? Kā to svinam?

Skaitlis 101 var izraisīt dažādas domas. Tie, kas ir lasījuši Džordža Orvela ikonisko romānu 1984, atcerēsies, ka 101 bija istabas numurs, kurā atradās ļaunākais pasaulē. Cita nozīme skaitlim 101 ir piešķirta Urbānajā vārdnīcā. Tur tas apzīmē sākumu – grāmatas priekšvārdu, kursa ievadlekciju, ar vārdu sakot, pamatu turpmākajam saturam. Ko es ieraugu, atverot Latvijas 101. gadadienas durvis? Vai es redzu priekšvārdu un pamatu turpmāk attīstamam saturam? Vai varbūt saskatu visļaunāko pasaulē?

Jautājums tiem, kas ir pazīstami ar Bībeles stāstiem. Kas ir pirmā lieta, kas ienāk prātā, atceroties to, ka Jēzum un apustuļiem bija līdzi naudas maks? Pareizi – tas, ka maka turētājs bija Jūdass un zaga no tā naudu! Tomēr odiozā mācekļa izdarības bija maza detaļa. No šī maka tika finansēta Jēzus un apustuļu grandiozā misija. 

Atcerēsimies, kādā nolūkā Jēzus ienāca pasaulē – viņš mūsu vietā izpildīja visu Dieva likumu un nodzīvoja nevainojamo, svēto, pilnīgo dzīvi, kādu Dievs gaida no katra cilvēka. Mūsu netaisnību viņš ņēma uz sevi un izpirka mūs no bojāejas ar savu dzīvību. Līdzās tam viņš vēl dziedināja slimos, paēdināja izsalkušos, atbrīvoja apsēstos, aizstāvēja apspiestos un atnesa Dieva Labo vēsti, kuras iedvesmā uzplauka kristīgā kultūra, kura – var droši tā sacīt – ir viena no augstākajām virsotnēm cilvēces vēsturē. Kaut gan mūsu dabīgā taisnības izjūta priekšplānā liek ieraudzīt jūdasus un viņu kauna darbus, apustuļu naudas maks ļāva sākties vislielākajam labumam cilvēces vēsturē.

Tā gribētos skatīties uz 101. gada Latviju. Aizvadītais gads mūs nav žēlojis no jūdasiskiem notikumiem. Ziņu virsraksti bieži vēstīja par skandāliem, afērām, kukuļiem, karteļiem, komponentēm un tamlīdzīgām lietām. Tas bija ļoti sāpīgi. Varbūt tā visa dēļ, redzot uz Latvijas durvīm numuru 101, gribas saskatīt ļaunāko pasaulē.  

Tomēr lūdzu, lūdzu nepazaudēsim realitātes izjūtu! Latvija tāpat kā apustuļu naudasmaks ir kaut kas daudz lielāks par Jūdasa blēdībām. Tā ir zeme, kuru mums deva Dievs, lai mēs kā tauta izdzīvotu cauri gadsimtiem un režīmiem. Tā ir valsts, kuru ar savu dzīvību izpirka brīvības kareivji. Tās ir mājas, kuras ar darbu un lūgšanām izveidoja neskaitāmi lieliski cilvēki. Varbūt citām tautām ir citas zemes un iespējas, Latviešu vienīgā un pēdējā iespēja ir Latvijas zemē latviešu valsts, kurā visu tautību uzticīgi pilsoņi var veidot labu, brīvu un cienīgu dzīvi -priekš visiem.

Tādēļ šo dienu gribas svinēt, redzot daudzos, daudzos Latvijas cilvēkus, kas uzticīgi, čakli un radoši ir darījuši savu darbu, sekojuši savam aicinājumam, pildījuši savu pienākumu un Ojāra Vācieša vārdiem sakot – nostājušies tajā dzīves vietā, kur bijuši visvairāk vajadzīgi. Sākot no vecmātēm un māsiņām dzemdību nodaļā līdz apbedīšanas firmu darbiniekiem un kapu pārraugiem. No jauniem vecākiem bērnistabā līdz rūdītiem karavīriem, viņus sargājot. Biznesā, zinātnē, valsts pārvaldē, izglītībā, un dienestos, kas Jūdasa darbus izvelk gaismā, tāpat kultūrā, baznīcā, visur – 18. novembris ir īsto mācekļu nevis jūdasu svētki. 

Nupat pavadījām mūžībā Džemmu Skulmi, neilgi pirms tam Borisu Teterevu. Cilvēkus, kuri augstāk nekā pašpalīdzību vērtēja citpalīdzību. Augstāk nekā pašvērtējumu – citvērtējumu. Cilvēkus, kuri vairāk deva nekā ņēma. Dažreiz tādas vēstis pavada vārdi – Latvija ir zaudējusi izcilu personību. Nē, nev zaudējusi. Latvija ir zaudējusi tos, kas no viņas novērsušies rūgtumā vai savtībā, bet nav zaudējusi nevienu, kas ir godīgi pūlējies tās labā. Viņi paliek Latvijas celtnē uz visiem laikiem. Tādus mēs svinam 18. novembrī. 

Kristus teica: “Lūdziet, un jums taps dots!” Tiešām, vairāk lūgsim par savu valsti, mazāk to nievāsim! Lūgšanai ir ne tikai reliģiska, bet arī praktiska vērtība, kuru novērtēs pat tie, kuri netic, ka debesīs mūs kāds dzird. 

Lūdzot mēs izsakām to, ko vēlamies, to pēc kā ilgojamies. Ja mums ir skaidri formulēts redzējums uz ko strādāt, tad ir lielāka iespēja, ka tas piepildīsies. Gan ticīgie, gan agnostiķi – katrs sava iemesla dēļ – mēs varam lūgt par Latviju.

Te gan var rasties aizķeršanās. Varbūt esat redzējuši fotogrāfiju, kur lūgšanā blakus nometušies emeritētais pāvests Benedikts XVI un un tagadējais pāvests Francisks. 2014. gadā, kad futbola čempionāta finālā tikās Vācijas un Argentīnas futbola izlases, kāds asprātis bija attēlu papildinājis ar abu valstu karodziņiem, lai izskatītos, ka katrs aizlūdz par savas dzimtenes komandu. Un apakšā pierakstījis: “Kura pusē būs Dievs?”

Droši vien līdzīgi būtu ar mūsu lūgšanām. Tās būtu tik atšķirīgas, ka Dievs varētu teikt – atnāciet, kad būsiet par kaut ko vienojušies! Par ko varētu lūgt mēs visi? Ticīgi un neticīgi, vīrieši un sievietes, latvieši un krievi, progresīvie un konservatīvie, turīgie un trūcīgie, naturāļi un geji – ja mums vajadzētu lūgt Dievam kaut ko vienu? Kaut ko tādu, ko vajag visiem? Kas tas varētu būt? Grūti izvēlēties, vai ne? 

Nopietni apdomājot,  tā droši vien būtu kopības sajūta. 23. psalmā ir vārdi “Pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani.” Tu, mans Dievs, esi ar mani! Un tu, mans deputāt, mans ministr esi ar mani. Un tu, mans baņķieri, mans aizdevēj, esi ar mani. Arī tu,  mans policist, mans ierēdni, mans Ieņēmumu dienesta darbiniek, esi ar mani, ne pret mani. Tu, mans latvieti, mans krievs, mans čigān, esi ar mani. Mans līdzkristieti, mans dievturi, mans musulmaņu bēgli – jūs esat ar mani. Tāpēc es ļauna nebīšos, jo kopā mēs varam. Mēs varam raudzīties jebkurā nākotnē, ja zinām, ka tas nebūs jādara vieniem.

Varbūt tas izklausās pārāk dzejiski, lai būtu dzīvē noderīgi. Piezemētāk to izsaka mūsu ekonomikas atropologa Andra Šuvajeva doma: Kopības sajūta nozīmē sabiedrību, kuras locekļi domā par līdzcilvēkiem vienotas kopienas ietvaros,  kur katram ir svarīgi, lai visi apkārt dzīvotu veselīgi un labvēlīgi, un kur cilvēkiem ir radīti apstākļi, lai viņi varētu atļauties domāt par līdzcilvēkiem. Tā būtu vide, kur nevarētu pastāvēt augļotāju kompānijas, kas trūkumā nonākušajam aizdod uz drakoniskiem procentiem. Tā būtu vide, kur atrastos iespēja atbrīvot parādu slazdā notvertos. Ne sodi motivē iziet no ēnu ekonomikas un maksāt nodokļus, bet kopības sajūta un apziņa ka tie, kas pārvalda maku ir ar mani, ne pret mani.  Un tad izrādīsies, ka būs no kā pielikt algas mediķiem tā, kā solīts.

Vai atceraties, kā Elija ieradās pie nabaga atraitnes? Lasot šo stāstu man vienmēr jādomā, cik ļoti viņai paveicās, ka pie viņas ieradās nevis kāds liekēdis, lai aprītu jau tā niecīgos krājumus, bet Dieva vīrs. Eļļas un miltu vairs nepietrūka un mazliet vēlāk Elija arī izglāba viņas dēlu no nāves. Kāda svētība, kad pa vārtiem ienāk pravietis, Dieva cilvēks.

Kur lai ņem pravieti, kas ienāk pa Latvijas 101. gada durvīm?  Varbūt tu? Vai es, vai mēs katrs negribētu būt tādi Dieva cilvēki, katrs savā vietā un aicinājumā, nesot svētību un dziedināšanu? Droši vien gribētu, bet es – Dieva cilvēks?! Iespējams, ka drīzāk esam novērojuši sevī sēžam savtīgu jūdasiņu, kas izdevīgā brīdī ir gatavs mazliet nodot līdzcilvēkus ar smaidu un skūpstu.

Bet Jūdasa tēlā ir kaut kas skaudri skaists. Ieraugot savas rīcības sekas, viņam tā iesāpējās sirds, ka viņš griezās atpakaļ, lai nomestu asins naudu devējiem pie kājām. Viņa liktenīgā kļūda bija tā, ka viņš mēģināja sarunāt ar tiem, kas bija viņu piekukuļojuši. Ar tādiem nekad neko nevar sarunāt. Atgriezties vajadzēja pie tā, kuru viņš bija nodevis. Taču skaistais un svarīgais ir tas, ka pat Jūdass var atgriezties. Savtības jūdasiņam mūsos ir jāierauga savas rīcības sekas un jāatgriežas. Tikai tā veidosies kopības gaisotne, kurā visu spējam.

Apustulis Pāvils aprakstīja, kā tas varētu izpausties: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai cenšas sagādāt godīgu iztiku, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā. Atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko.”  Ļoti konkrēti vārdi, kas droši vien neattiecas uz katru.

Taču Jaunās Derības oriģināteksts atgriešanos no grēkiem izsaka ar grieķu vārdu metanoia. Tas burtiski nozīmē “izmainīts prāts”. Apustulis pēc tam vispārina: “Atmetiet iepriekšējo dzīves veidu un veco cilvēku sevī, kas savās iekārēs nomaldījies iet bojā. Atjaunojieties savā prātā un garā.” (Ef. 4:20-…) Viņš paļaujas, ka mēs katrs pats spēsim ielūkoties sevī un saprast, no kā mums jāatgriežas. Jo reiz taču mums taču katram būs jāstāv Dieva un vēstures tiesas priekšā.

Kristus saka: “Nāciet pie manis visi,kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.” (Mt. 11:28) Viņš nāca pasaulē, lai dotu mums iespēju nolikt sirdsapziņas nastu un atgriezties. Lai ko mēs būtu darījuši, lai kādā lietā būtu vainīgi, viņš to ir izpircis ar savu dzīvību un neatstumj to, kurš pie viņa nāk. Ja esam izdarījuši noziegumu, Kristus piedošana neatbrīvos no atbildības likuma priekšā, taču tā dod iespēju ar šķīstītu sirdsapziņu un atjaunotu prātu sākt no jauna. Domāt un darīt citādi. Atgriezties pie nodotās kopības izjūtas. 

Un tad, rabīna Džonatana Saksa vārdiem runājot, kad “es” prātu un politiku aizstās “mēs visi kopā” prāts un politika, mēs par jaunu atklāsim skaistās un pilnīgi neintuitīvās patiesības – ka nācija top stipra tad, kad rūpējas par vājajiem. Tā kļūst bagāta tad, kad rūpējas par nabagajiem. Tā kļūst neievainojama tad, kad rūpējas par ievainojamajiem. Tas dara nācijas lielas. Mums ir vajadzīga metanoia, atgriešānās, izmainīts prāts.

Kopības izjūtai ir vajadzīga arī kopīga identitāte. Piemēram, ebrēju tauta 2000 gadus ir bijusi izkaisīta pa visu pasauli, taču nekad nav zaudējusi savu identitāti. Vismaz reizi gadā, passā svētkos, viņi ir ēduši neraudzēto maizi ar rūgtām zālēm un stāstījuši bērniem savas tautas stāstu no kurienes viņi nākuši un kas viņi ir. 

Mums okupācijas gados bija aizliegts stāstīt savu stāstu. Pēc neatkarības atgūšanas mēs steidzāmies uz Rietumiem, uz Eiropu, bet atklājām, ka Rietumi savu identitātes stāstu ir pārstājuši stāstīt. Brīžiem šķiet, ka tie kaunas no savas vēstures un ir zaudējuši ticību savas kultūras leģitimitātei. Eiropa šķiet izmēģinājusi visas ideoloģijas, visas reliģijas, piedzīvojusi baisas katastrofas un beidzot liekas nogurusi no sevis. Savulaik slavenas valstis steidz savu identitāti izšķīdināt jaunā Eiropas projektā, velkot līdzi mazākas, kurām jau tāpat nav bijis daudz iespēju nopatoties. 

Kad civilizācia pārstāj stāstīt savu stāstu, tās identitāte kļūst vāja. Tajā pat laikā imigrācija ir lielāka nekā jebkad un svešinieki tiek aicnāti starp mums kopt kādu identitāti vien vēlas. Taču dzīve vienā telpā bez vienojoša stāsta neizbēgami ved pie spriedzes un galu galā pie konflikta. Eiropai un mums visiem kopā vajadzētu atgriezties pie sava stāsta – no kurienes mēs nākam, kas mēs esam, saskaņā ar kādiem ideāliem dzīvojam. Tad varbūt mēs vēl būsim gana stipri, lai svešiniekam teiktu – nāc, dalies mūsu dzīvē, dalies mūsu stāstos, mūsu cerībās un mērķos. 

Mums Latvijā vienojošais stāsts ir vajadzīgs pat vairāk nekā citur. Pie kāda Latvijas ideāla lai mēs saistām savējo? Vai pie zelta aizlaikiem, kad teiksmaini senlatvieši šeit dzīvoja nevainojamā saskaņā ar dabu un savā starpā? Vai pie 18. novembra republikas kuru daudzi uzskata par īsto Latviju un tautsaimniecības ideālu? Vai varbūt pie 4. maija republikas, kuru dziesmotā revolūcijā izcīnīja paaudze, kas vēl ir dzīva un aktīva?

Tas varētu ne tikai iedvesmot, bet sēt arī bezcerības sajūtu. Senlatviešu zelta laikmets, ja tāds vispār bija, ir sen zudis. Pirmskara brīvvalsts tika varmācīgi pārtraukta. 4. maija republika nav spējusi piepildīt visas cerības. Kā lai nācija sakņo savu identitāti stāstā pari zaudētiem vai puslīdz veiksmīgiem pasākumiem? Kā neatmest visam ar roku?

Mēs varam to balstīt pašā Latvijas celšanas dziņā un darbā. Latviešu alkās pēc savas valsts. Tādas valsts, kura visiem dod vienlīdzīgas iespējas. Citu tautību cilvēku vēlmē un gatavībā tādu valsti kopā ar latviešiem celt. 

Mūsu prezidents to trāpīgi nosauca vārdā – valstsgriba. Tajā nav  nodevības, nav muļķības, nav lētticības. Valstsgriba var būt mūsu iedvesma un nacionālais dārgums pie kura ir mūsu sirds. Kamēr tā būs, mēs neatmetīsim Latvijai ar roku, bet vienmēr tieksimies savu valsti celt, izlabot un uzlabot. Nevis doties dabūt visu uzreiz kādā citā zemē, kur kāds cits to sarūpējis, bet ieguldīt laiku, pūles, talantus un upurus, izveidojot savējo. Ar tādu identitāti mēs pastāvēsim, un, ja būs atkal jākrīt, mēs tomēr celsimies. 101 mums būs pamata, iespēju un attīstības skaitlis.

Uz šo gadskārtu mēs esam saņēmuši spēcīgu vēstījumu filmā “Dvēseļu putenis”. Tā nav vienkārši filma par karu. To vajag noskatīties uz lielā ekrāna, pirmajā rindā, lai izjustu baismīgos apstākļus un ideju jūkli, cauri kuram latvieši gāja uz savu valsti. Viņi apzinājās, ka dara to, kam ir nozīme, tādēļ spēja pārvarēt pārbaudījumus, kādus mēs nespējam pat iztēloties. “Par brāļiem un tēviem, kas krituši par mūsu dzimteni…”

Mūsdienīgu akcentu Dvēseļu puteņa vēstījumam ir pievienojusi Anese Logina filmas recenzijā Delfos. Pašā ievadā viņa pastāsta par “visnotaļ skandālu vēsturē ietērptu filmu, kas sabiedrības uzmanības lokā ir bijusi galvenokārt ar finansējuma peripetijām, komandas maiņām, tādēļ uz pirmizrādi bijis jādodas ar nelāgām nojautām. “Tomēr rezultātā ir radīta augstvērtīga, mākslinieciski kvalitatīva un pārdomas rosinoša filma. Ir uzlikta jauna latiņa.”

Man liekas, ka tas ir aicinājums mūsu paaudzei. Mums valsts nav jāizcīna Nāves salā vai Cēsu kaujās. Mūsu izaicinājums ir par spīti skandāliem, visādām peripētijām un naudas trūkumam radīt kaut ko tādu, kas uzliek jaunu latiņu. Visās jomās. Filmas veidotāji būtu varējuši apvainoties un visu pamest. Taču tad nebūtu radīts nekas izcils. Vispār nekas. 

Viens no ļaunākajiem pretiniekiem un kopības izjūtas postītājiem, kurš mums jāpārvar, ir aizvainojums. Ir pat biedējoši, cik daudzi cilvēki reāli postošas izvēles pamato ar aizvainojumu un cik daudzi to atzīst par pieņemamu skaidrojumu. 

Kristus mīļotie, mums no tā jāatbrīvojas, ja negribam visu zaudēt. Jebkurās attiecībās, jebkurā dzīves jomā aizvainojums ir ienaidnieks. Marksisms, kas mūs apspieda piecdesmit gadus, ir aizvainojuma ideoloģija. Nekur pasaulē tā nav spējusi neko radīt, tikai atstājusi aiz sevis nabadzību un simtiem miljonu nonāvēto.

Aizvainojums liek mums justies kā upuriem un tās ir beigas. Trusītis, ieraugot čūsku, sastingst.  Tā ir fizioloģiska reakcija uz pēkšņu stresu. Medījuma reakcija. Upura apziņa mūs dara par medījumu. Viss spars, viss radošais poteciāls sastingst.  Rūgtumā mēs spējam tikai kaut ko nomest zemē un saplēst. Vai iemest bruģakmeni logā. Vai aizbraukt prom uz visiem laikiem.

 Latvija nav zaudējusi savus mirušos dižgarus, bet ir zaudējusi rūgtumā aizbraukušos, kuru valstsgriba ir apdzisusi. Mums ir  arī milzīgs skaits nepilsoņu, kas neizmanto vienkāršo iespēju kļūt par pilsoņiem. Mums ir milzīgs skaits atsvešinātu prātu, siržu un talantu. It kā mums to nemaz nebūtu. Un man ir stāstīts, ka aizvainojums ir viens no galvenajiem iemesliem, kura dēļ mēs neatrodam kopīgo stāstu, kuru tik ļoti vajag.

Bet aizvainojums nav ne vētra ne plūdi, kas uzbrūk no ārienes. Tas ceļas mūsos un tikai mēs spējam – nē, mums jāspēj to pārvarēt. Ne tādēļ, ka valstī viss būtu kārtībā, ne tādēļ, ka pret visiem viss būtu darīts pareizi, bet tādēļ, ka mums jāatrod ceļš uz priekšu, bet sarūgtinājums un cinisms visu dara vēl sliktāku. 

Var novērot zināmu cikliskumu. Neapmierinātības līmenis kāpj, kāpj, līdz sakāpj un iet pāri malām. Tad tauta sapurinās, nomaina lielāko daļu savu vadītāju pret citiem – un drīz vien atkal izklausās tikpat neapmierināta un sarūgtināta. Kādēļ? Mēs varam jautāt, vai tur neizpaužas tāda kā maģiskā domāšana? Mēs iedomājamies, ka mums jāievēl tas vai cits līderis, tie vai citi priekšstāvji un tad jau viņi atrisinās visas mūsu problēmas. Izglābs mūs no mums pašiem. 

Tā tiešām būtu maģiskā domāšana. Savas politiskās un cilvēka tiesības mēs nesaņemam no valdības dāsnuma, bet no Dieva rokas. Mums nav jābūt trusīšiem vai pelēm. Mēs varam būt vilki. Vara pieder tautai. Mēs esam tauta. Mums ir kopīga atbildība par mūsu kopīgo nākotni. 

Saduroties ar izaicinājumiem, mums nav jāapvainojas un jāraujas atpakaļ. Mums nav, kur atgriezties. Nostaļģija pēc padomju laikiem ir tikai tāda Stokholmas sindroma izpausme. Mums ir viena iespēja – nosvērti un apņēmīgi doties uz priekšu. 

Ja dzīvnieku iemāca apzināti saskarties ar stresa avotu, viņš vairs nesastingst. Kā mēs varam iemācītes nesastingt un nekļūt par medījumu?  Mēs katrs esam kā džins pudelē vai, apustuļa Pāvila vārdiem sakot, Svētā Gara templis. Šaurā vietā ierobežots bezgalīgs potenciāls. Kas notiktu, ja mēs to pilnā mērā realizētu? Kā būtu, ja mēs katrs savā dzīvē nospraustu visaugstāko mērķi un raudzītos, lai nekas mūs nenovērš no tiekšanās pēc lielākā labuma? Kas ir lielākais labums – tas mainīsies, mums augot un kļūstot viedākiem, bet tas ir labs sākums. Varbūt ar mazumu. Soli pa solim. Dienu pa dienai.

Jūs jautāsiet, kāds mana dzīves mērķu saturam un to sasniegšanai ir sakars ar apkārt notiekošo? Vislielākais. Darot to, kam ir nozīme, cilvēks iegūst spēju pārvarēt sevī rūgtumu un cinismu. Īstenojot savu potenciālu, cilvēks savu latiņu paceļ jaunā augstumā. Kad pienāk viņa iespēja savu valstsgribu īstenot dzīvē, viņam ir intelektuālā, profesionālā,  morālā un emocionālā kompetence kaut ko tiešām paveikt, nevis tikai sēdēt uz ķebļa un rakstīt ciniskus komentārus. Tad arī tautai būs dziļāki apcirkņi, no kurienes izraudzīt labus un spējīgus vadītājus.

Mūs gaida nevis vienkāršāki laiki, bet vēl lielāki izaicinājumi. Piemēram, klimata pārmaiņas – Latvija ir apņēmusies būt pirmajās rindās ogļskābās gāzes izmešu samazināšanā. Tas ir cildens mērķis, bet tam ir cena. Tūkstošiem vientuļu sirmgalvju Eiropā jau ziemā salst, jo vides nodokļu dēļ vairs nevar atļauties kurināmo. Mums nevajadzētu būt kā izbiedētiem aktīvistiem, bet rīkoties prātīgi un nosvērti. Piemēram, ieguldīt zinātnē un inovācijās, kuras zaļo enerģiju padarītu pieejamāku un lētāku par fosilo, nevis subsidēt tehnoloģijas, kuras savu efektivitāti ir pierādījušas tikai elektrības rēķinu OIK ailītēs. Latvijas zinātne to novērtētu un uzmirdzētu.

Taču ir vēl citas klimata pārmaiņas, par kurām daudz nerunā. Tās ir kultūras un vērtību klimata pārmaiņas. Civilizācijas klimata pārmaiņas. Tās vajadzētu uztvert ne mazāk nopietni, jo tās jau tagad daudz dramatiskāk ietekmē mūsu dzīvi. Publiskajā telpā no universitātēm un medijiem līdz pat likumu devējiem un to piemērotājiem iesūcas idejas, ka nav iespējams zināt saistību starp mūsu vārdiem un idejām un kādu objektīvo pasauli vai bioloģisko realitāti. Tas par, ko pirms divdesmit gadiem neviens nespēja iedomāties, mūsdienās tiecas kļūt par likuma normām. Arī šeit mums tomēr nevajadzētu iekrist aktīvisma slazdā, bet sarunāties bez steigas un spiediena, lai prātīgi izsvērtu, ko ir gudri mainīt un ko paturēt.

Mākslīgais intelekts nāk ar jaunām iespējām un jauniem draudiem. Daudzus uzdevumus tas jau spēj paveikt ātrāk un labāk  nekā cilvēki. Tas var gan atvieglot dzīvi un  glābt dzīvību, bet var arī radīt  lieko cilvēku slāni, un pavērt ceļu vēl nebijušai kontrolei un digitālai diktatūrai. Līdz šim totalitāri režīmi sabruka savas neefektivitātes dēļ. Mākslīgais intelekts var tiem palīdzēt būt efektīviem. Mums nāksies meklēt citus veidus, kā nosargāt ētisku sabiedrības iekārtu. Pieskaitot vēl biotehnoloģiju un līdzīgu nozaru attīstību, mēs aiz 101. durvīm redzam strauji veramies citādu pasauli. Vai mums ir filozofiskie, morālie un teoloģiskie resursi, lai ar šīm kultūras klimata pārmaiņām tiktu galā? Lai nepamestu dzīvi uzturošu tradīciju utopijas solījumu dēļ un patiesu tikumu neaizstātu ar tikumu signalizēšanu? 

Jā, mums, tautai, ir kopīga atbildība par mūsu kopīgo nākotni. Taču mēs to nespēsim īstenot bez katra paša tiekšanās izzināt, domāt, vērtēt, saprast un uzņemties atbildību par savu dzīvi. Nozīme, kura dod spēku personībai un tautai  daudz vairāk saistās ar atbildības uzņemšanos, nekā ar tiesībām.

Nu kādēļ gan viss nevarētu būt vienkāršāk? Kādēļ mēs nevaram dzīvot rāmu, mierīgu, labiekārtotu dzīvi?! Taču pat Ēdenes dārzā bija čūska. Vai Dievs nespēja radīt dārzu bez čūskas? Droši vien spēja, bet tā bija izvēle starp “būt pasargātam un aprūpētam” un “būt brīvam un atbildīgam”. Acīmredzot otrais Dievam likās svarīgāk.

Kungs Kristus teica: “Tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī kas, kas tam ir.” (Mt 25:29). 

Šie mīklainie vārdi šodien iegūst pavisam skaidru nozīmi. Mūsu vectēvu un vecvectēvu paaudzei bija valstsgriba, tādēļ valsts viņiem tika dota. Arī atmodas laikā mēs ļoti gribējām paši savu valsti, un tā mums ir. Bet,  kam valstsgribas nav, tam atņems arī to, kas tiem ir. Mēs šodien varam pieņemt lēmumu un par jaunu apņemties būt tie, kuriem ir. Lai 101 mums ir droša pamata, jauna sākuma un attīstāma satura skaitlis. 

Dievs, Svētī Latviju!

lasīt tālāk

Drīz upēm skaidru ledu acīs liks.

Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs.

Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs

Bez gulbjiem un bez sniega debesīs.

Šis Imanta Ziedoņa dzejolis ir kā par desmit dienām Baznīcas gadā starp mūsu Kunga debesbraukšanu un Svētā Gara sūtīšanas svētkiem jeb Vasarsvētkiem. Mācekļu acu priekšā Jēzus ir pacelts debesīs un nozudis aiz mākoņa. Viņš solīja, ka sūtīs viņiem aizstāvi un mierinātāju Svēto Garu, kad būs nonācis galā, taču tajās dienās nekāds gars vēl nav nācis. Mācekļiem atliek tikai gaidīt. Kas ar viņu tur notika tur, aukstā un naidīgā visumā? Apustuļu pārbaudījums bija dienas šīs – bez Kristus un bez Gara debesīs.

Tas man atgādina niršanu uz vrakiem Baltijas jūrā. Kad esam izbraukuši gumijas laiviņā kādus 20 kilometrus no krasta, uz visām pusēm līdz apvārsnim ir tikai viļņi. Cauri ūdens virsmai redzēt neko nevar un tikai eholota pīkstieni stāsta, ka tur, lejā ir “Nordmarks” vai “Beverīna".  Baltijas jūra nav kā Sarkanā jūra ar siltu, dzidru ūdeni līdz pašam dibenam. Doties lejā ir kā nogrimt saltā, biezā, zaļā miglā. Straume var aiznest prom un, vraku neatradis, vari uznirt tālu no laivas. Tad atliek tikai cerēt, ka laivā tevi pamanīs starp viļņiem un izglābs. Tādēļ kapteinis vispirms izmet boju, ap kuru aptīta aukla, kuras galā ir smags dzelzs gabals. Kad tas ir sasniedzis dibenu un boja beigusi griezties, pār bortam dodas pirmais nirēju pāris. Viņu uzdevums ir atrast vraku un piesiet tam bojas auklu. Pārējiem atliek skatīties uz boju gaidīt. Nez, kā viņiem tur lejā iet? Vai atradīs? Vai viss būs kārtībā? Un tad boju sāk raustīt kā makšķeres pludiņu. Tas ir signāls! Viss kārtībā, viņiem ir izdevies! Vraks ir atrasts un mēs varam droši doties pāri bortam. Mums ir vadaukla, kas ļaus droši nogrimt dziļumā un arī pacelties virs ūdens tur, kur ir laiva un dzīvība. 

Dienās starp Debesbraukšanas dienu un Vasarsvētkiem mācekļiem arī neatlika nekas vairāk kā gaidīt. Vai Jēzum izdosies? Vai varbūt viņu tur ķēris meteorīts vai iesūcis kāds melnais caurums? Bet tad nāk signāls, bojas aukla tiek paraustīta. Atskan rūkoņa un Gars kā liesmu mēles nolaižas pār apustuļiem. Ja viņi būtu nirēji, viņi iesauktos: “Yesssss!” Jēzum ir izdevies. Viņš ir nonācis galā un sēdies pie Dieva Tēva labās rokas. Viss, ko viņš teica, ir taisnība. Mēs varam viņam sekot. Mums ir iezīmēts ceļš. Mums ir aukla, kurai sekojot varēsim vispirms – jā – nogrimt dziļumos. Mēs kļūsim vecāki, slimāki un beidzot apgulsimies kapā tāpat kā Jēzus. Taču, sekojot viņam, zinām, ka izdarīsim to pareizi. Un pēc tam varēsim pacelties tur, kur ir Viņš, kur debesis un kur mūžīgā dzīvība.

Visbiežāk nirēji uz vrakiem dodas no Liepājas Karostas. Kad daivi beigušies, ir jātiek malā. Citur atrast ceļu varētu tikai ar navigācijas ierīcēm, taču šeit ir kas īpašs. Pēcpusdienas saule atspīd Karostas katedrāles zeltītajos kupolos un tie mirdz pie horizonta kā spoža dzirkstele. Atliek tikai kuģot turp un atradīsi mājas. Vasarsvētkus sauc par Baznīcas dzimšanas dienu. Dievs tai dāvināja savu mierinātāju, aizstāvi Garu. Nekur citur to nevar atrast. Novēlu jums  ceļā uz mājām sekot viņa spožajai gaismai Kristus Baznīcas kupolos!

lasīt tālāk

Kristus uzkāpa debesīs

Tad tie, kas bija sapulcējušies, viņam jautāja: “Kungs, vai tu šajā laikā no jauna uzcelsi Israēlam ķēniņvalsti?” Viņš tiem sacīja: “Nav jūsu daļa zināt laiku vai stundu, ko Tēvs ir nolicis savā varā, bet jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāks pār jums, un jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam.” Un, to pateicis, viņš, tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma viņu prom no to acīm. Viņam aizejot, tie cieši lūkojās debesīs, un, redzi, divi vīri baltās drānās pie tiem nostājās un sacīja: “Galilejieši, ko stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” (Apd.1:6-11)

„Kungs, vai tu šajā laikā uzcelsi Israēlam valstību?“, mācekļi jautā. Te atliek tikai izsaukties: „Kooo?! Viņi grib nodot varu to rokās, kas viņus nupat vajāja un no kuriem viņi slēpās aiz aizslēgtām durvīm? Lai viņiem nebūtu pat nevienam jālūdz atļauja sist Jēzu Krustā?“ Viņi jautā pēc dienas un stundas, lai gan Jēzus skaidros vārdos bija teicis, ka to zina tikai Tēvs viens pats? Mācekļi neizskatās diez cik gatavi Lielajam uzdevumam.

Esiet mani liecinieki līdz pasaules galam! Dariet par mācekļiem visas tautas! Pārsteidzoši, ka Jēzus tik lielam uzdevumam aicina šķietami nepiemērotus un negatavus cilvēkus. Tomēr Jēzus to dara – un apsola, ka viņi saņems Svētā Gara spēku, kas nāks pār viņiem. Un patiesi, pēc Vasarsvētkiem apustuļi vairs nerunāja muļķības.

To vajag atcerēties, kad mums šķiet, ka mums nav spēka vai gudrības paveikt to, uz ko Dievs aicina. Kad viņš tiešām aicina, tad nevis aicina tikai kvalificētos, bet arī kvalificē aicinātos. Galvenais priekšnoteikums, lai sekmīgi sekotu aicinājumam, ir tikt ietērptam Svētā Gara spēkā. Ir jāļauj uzplaukt mūsos ieliktajām Gara dāvanām.

Ko mācekļi šajā brīdī dara? Viņi nenovērsdamies raugās uz vietu, kur Jēzus pazuda mākoņos. Droši vien viņi vēl jutās apmulsuši no tā, kā Jēzus viņu taujāšanu aprāva, dodams lielu uzdevumu. Tas bija, it kā Jēzus būtu teicis – beidziet taujāt par otršķirīgām lietām! Ja es jums dodu uzdevumu, ar to pietiek! 

Vai man ar to pietiek? No sirds sacīt: „Man pietiek ar Jēzu“ ir viena no grūtākajām lietām kristieša dzīvē. Ar daudzām saitēm un stīdziņām mēs esam piesaistīti tūkstoš lietām, kuras pat nav sliktas vai kaitīgas, lai katrā ziņā būtu atmetamas. Tomēr ir vienalga vai putnu piesien ar zelta važiņu vai pakulu auklu – viņš vienalga nelidos. Sekot aicinājumam traucē ne tikai grēki, bet arī skaistas un labas lietas. Tirgotājam, kurš meklēja visdārgāko pērli, taču piederēja citas pērles un pērlītes nevis kaut kādi atkritumi. Atdot tās un teikt: „Man pietiek ar vienu visdārgāko“ – tas ir liels pārbaudījums. Jēzus rāda priekšzīmi, nokāpdams no debesu godības līdz Golgātas krustam, lai kā visdārgāko pērli iegūtu mūs, mūsu nemirstīgo dvēseli.

Lai pietiktu ar Jēzu, galvenais ir viņu mīlēt. Ja kādu ļoti mīlam, tad varam saprast, kā tas var būt, ka nevajag neko citu, bet tikai būt kopā ar mīļoto. Mācekļi bija Jēzu iemīlējuši, diendienā viņu vērodami. Arī tagad viņi nenovērsdamies raugās uz Mākoni, kas bija Jēzu aizsedzis. No mākoņa apskaidrošanas kalnā bija runājusi balss: „Šis ir mans mīļais Dēls. Klausiet viņu!“ Mācekļi raugās mākonī, it kā gaidot vēl.

Kalpošana vienmēr ir kontemplatīva, raugoties uz Jēzu, pievēršoties Kristum. Darbošanās bez kontemplācijas un lūgšanas ir vienkārša aktivitāte, kas var kaitēt gan aktīvistam pašam, gan tiem, kam viņš pūlas kalpot. Kalpojošajai baznīcai jābūt kontemplatīvai, kas uzmanīgi raugās uz Kristu, gaida, izlūdz un saņem.

Taču, kad mācekļi tā brītiņu ir stāvējuši, nogrimuši kontemplācijā, Jēzus dod pirmo atbildi „no turienes“, no mākoņa otrās puses. Viņš atsūta divus no eņģeļiem, kas viņu tur sagaidījuši. Tie tuvojas mācekļiem kā vīri baltos tērpos un saka: „Pietiek skatīties mākoņos! Ejiet un dariet to, ko viņš jums lika!“ Kalpošana nevar būt tikai kontemplatīva. Tai jābūt arī darbīgai. Baznīcai ne tikai jālūdz un jāmeditē. Tai jāturpina Kristus Darbs pasaulē.

Eņģeļi teica: „Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” Mākonī viņš aizgāja un debess padebešos atkal nāks.“ Atnāca nabags un pazemīgs, lai izpirktu mūs no nāves. Atgriezīsies lielā spēkā un godībā, lai tiesātu dzīvus un mirušus.“ Tas lai uztur mūs nomodā, jo stundu neviens nezina. Lai atnākdams, kungs atrod mūs nomodā, kontemplatīvus un darbīgus. 

Kungs Dievs, debesu Tēvs, svētī un palīdzi, ka tad, kad Tavs Dēls nāk, lai viņš atrod mūsos uzpostu mājvietu!

lasīt tālāk

  1.Kor 5:6-13     “Izmēziet veco raugu, lai jūs būtu jauna mīkla, kādi jūs jau arī esat bez rauga. Mūsu Pashas jērs Kristus taču ir par mums upurēts.   Tā ka svētkus lai svinam nevis ar veco raugu, ļaunuma un samaitātības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzēto maizi. Es jums vēstulē rakstīju, lai jūs nesaejaties ar netikļiem, un nedomāju:ar šīs pasaules netikļiem vai alkatīgajiem un laupītājiem, vai elku pielūdzējiem vispār – tad jau jums vajadzētu šo pasauli pamest, es jums rakstīju nesaieties ar tādu, kas gan saucas brālis, bet ir netikls vai alkatīgs, tāds, kas kalpo elkiem, kas runā rupjības, ir dzērājs vai laupītājs, – ar tādu pat neēdiet kopā. Kādēļ gan lai es tiesātu tos, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā?   Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus.”

Mk 16:9-18        “Augšāmcēlies rīta agrumā nedēļas pirmajā dienā, Jēzus vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, no kuras viņš bija izdzinis septiņus dēmonus. Viņa gāja un to pavēstīja tiem, kas ar viņu bijuši kopā un tagad sēroja un raudāja. Bet, dzirdot, ka viņš esot dzīvs un ka tā viņu redzējusi, tie neticēja. Pēc tam viņš parādījās citā izskatā diviem no viņiem, kad tie gāja uz laukiem. Arī tie aizgājuši pavēstīja to pārējiem, un arī tiem viņi neticēja. Vēlāk viņš parādījās tiem vienpadsmit, kad viņi pie galda sēdēja, un viņš norāja viņu neticību un sirds cietību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši viņu pēc augšāmcelšanās.   Un viņš tiem sacīja:“Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts, bet, kas netic, tas tiks pazudināts. Bet tiem, kas tic, ies līdzi šādas zīmes: manā vārdā tie izdzīs dēmonus, runās jaunās mēlēs; tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs.”

Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas visiem Lieldienas!

·      Lieldienas svētās, svētījošās un svētdarošās!

·      Lieldienas diženās un noslēpumainās!

·      Lieldienas visugodīgās, nesamaitātās un bezvainīgās!

·      Lieldienas dzīvību Kristū rādošās!

·      Lieldienas paradīzes durvis atdarošās!

·      Kristus mūsu labā piepildīja visu bauslību, visas svētās Dieva prasības;

·      Kristus uzkrāva sev cilvēces grēku nastu un uzņēma sevī to sekas – viņš mira pie krusta, apgūlās kapā un nokāpa ellē – mūsu labad;

·      bauslība satrieca taisno un bezvainīgo Dieva Dēlu, tādēļ  zaudēja varu satriekt mūs – netaisnos un vainīgos cilvēkus;

·      velns un nāve uzbrūka tam, kurš pie krusta likās vājš, taču uzdūrās visuvarenajam, kurš tos abus satrieca un pakļāva.

·      Kristus uzcēlās no kapa, vedot pasaulē dzīvības uzvaru

·      Jā, un paradīzes durvis tiešām tika atvērtas, šie ilgotie pērļu vārti.

Garīgajā pasaulē tas bija apvērsums uz labo, uz dzīvību un prieku. Nekas tik liels nebija noticis kopš pasaules radīšanas. Dievs devās titāniskā cīņā pret mūžveco ļaunumu un uzvarēja. Šī uzvara katram cilvēkam dod iespēju šai saulē dzīvot gaismas pusē un mūžībā būt mierā un svētlaimē.

Kā uz diženo uzvaru atsaucas izglābtā cilvēce? Ko dara pateicīgā tauta? Reizi gadā krāso olas, šūpojas šūpolēs un izrotā skatlogus ar zaķiem. Tāda ir dzīve. Tāda ir drošā, pārtikusī un mierīgā dzīve, kura neko vairāk no Lieldienām nekāro.

Taču dzīve mainās. Tas, par ko parasti dzirdējām trauksmainās ziņās no tālām zemēm, ir pienācis daudz tuvāk. Agrāk karavīri frontē bija tie, kam jārēķinās ar dzīvības briesmām no lodēm un eksplozijām. Tagad fronte ienāk mūsu mierīgajās ielās, lidostās, stacijās, kafejnīcās. Ir sākušās globālas norises, kuru dēļ daudzās sirdīs iezogas bailes un nedrošība par nākotni. Svinēt Lieldienas var šķist pat neiederīgi. Kādas tur vairs olas un šūpoles, kad nupat ir noticis kaut kas tik ļauns?

Izbiedētām sirdīm Labā vēsts ir tā, ka bez zaķiem un šūpolēm Lieldienām priekš mums ir krājumā arī kas cits. Cauri visiem četriem evaņģēlijiem augšāmcelšanās Kungs Kristus nemitējas sacīt: “Nebīstieties! Turiet drošu prātu! Nebīstieties!” Ko viņš ar to domā? Vai viņš dod garantijas, ka mūs neskars nekas ļauns? Nē, bet - “to es jums esmu teicis tādēļ, lai jūs rastu mieru manī. Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis.”

Atcerēsimies, kādos apstākļos dzima Lieldienas! Fanātiski vīri savas reliģiskās pārliecības dēļ un arī skaudības, varas un naudas dēļ sagūstīja Jēzu, un aizveda viņu romiešu pārvaldnieka priekšā. Eiropeiskais Pilāts bija pārāk mīksts, lai pretotos fanātiķu spiedienam un nodeva Jēzu krustā sišanai. Ar to nebija gana – Jēzus kapam uzvēla akmeni, aizzīmogoja un nolika sardzi. Nu viņu prieks bija pilnīgs. Jēzus nevarēja izbēgt no viņiem ne pirms, ne pēc nāves. Kas vēl varēja viņiem atņemt uzvaru?

Tas, ko viņi negaidīja – augšāmcelšanās. Kristus piecēlās no kapa un visas ienaidnieku pūles izrādījās veltīgas. Viņu šķietamā uzvara palika kaunā Visļaunākajos un bezcerīgākajos apstākļos Jēzum palika pēdējais vārds. Viņam vienmēr pieder pēdējais, uzvarošais vārds.

Šodienas apstākļi daudz kur līdzinās tiem, kādos dzima Lieldienas. Fanātiski vīri savu reliģisko motīvu dēļ un arī skaudības, varas un savu tumšo dziņu dēļ cenšas radīt apstākļus, lai viņu upuri nevarētu izbēgt. Eiropeiski vīri un sievas ir pārāk mīksti, lai pretotos spiedienam un ir gatavi piekāpties, lai tikai nevienu neaizvainotu. Lieldienu vai Ziemsvētku rotas dažā Eiropas pilsētā jau ir atmestas kā aizskarošas.

Ja notiktu tā, ka globālie procesi nekontrolēti pavēršas par sliktu mūsu mierīgajai un labklājīgajai dzīvei,  Lieldienas tādā situācijā iederas labāk kā jebkas cits. “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, dzīvos jebšu tas mirtu un kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Tādēļ nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un vairāk neko neiespēj. Bīstieties no tā, kas dvēseli pazudina.” Lielo vajāšanu gadsimtos augšāmcelšanās Kristus mācekļiem deva drosmi un izturību daudz skarbāku izaicinājumu priekšā.

Augšāmcelšanās ir Dieva radikālā atbilde ļaunākajam, kas var mūs apdraudēt – pat nāvei. Ienaidnieka uzvaras tā atstāj tukšas un kaunā. “Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet”, saka Kristus savai mācekļu saimei. Nebīsties! Kopā ar Augšāmcelto arī pats būsi augšāmcelts.

Tas varbūt ir vājš mierinājums, ja raugās no drošas un labklājīgas dzīves skatpunkta. Taču dzīve mainās. Lieldienām priekš mums ir kaut kas krājumā arī dzīves nopietnībai. Vienīgi jāsaprot, ka būs vajadzīga liela iekšēja pārmaiņa, lai zaķu un olu vietā no Lieldienām paņemtu augšāmcelšanos.

Es ļoti labi varu iedomāties, ka daudzi jautā – nu ko viņš tur runā? Vai tie nav tikai skaisti vārdi? Vai tam ir jēga reālajā dzīvē? Vai tam var ticēt?

Lieldienām piederas arī šaubas. Kad nāca Marija Magdalēna ar savu stāstu, tie neticēja, bet sēroja un raudāja, apšaubīdami ka Kristus ir dzīvs un reāls. Kad divi no pašu vidus nāca un liecināja, arī tiem viņi neticēja, jo tie bija mazākumā. Vairākuma viedokli bieži uzskata par patiesību un vairākumam Kristus bija miris un prom. Tādā stāvoklī, ir grūti noticēt, ka augšāmcelšanās var būt pa īstam un ka tai ir nozīme “reālajā dzīvē”. Taču patiesībā Kristus jau tanī brīdī bija dzīvs un reāls. Patiesībā mācekļiem vairs nebija iemesla ne raudāt, ne sērot.

Baiļošanās, gaušanās un raudāšana dzīvē ienāk tādā mērā, kādā Kristus ir miris un prom. Latvijas publiskajā telpā, sevišķi interneta komentāros baiļošanās, gaušanās, lādēšanās un raudāšana ir pastāvīgais fons. Vajadzētu lūkot, vai neesam ļāvuši Kristum jau pārāk tālu iziet laukā no mūsu dzīves. Iespējams, ka starp tiem, kas publisko telpu piepilda ar gaušanos un sūkstīšanos ir ne mazums tādu, kas sevi pieskaita kristiešiem. Vajadzētu uzmanīgi palūkoties, kas ar sērojošiem mācekļiem notiek tālāk: Kristus ierodas pie viņiem un tos norāj: “Ko jūs te sēžat? Ko šķiežat puņķus un asaras? Ko tas palīdz? Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai! Lai to dara katrs, kas ir mans māceklis!”

Šis ir svarīgs vārds Kristus mācekļiem, kas dzīvo gaušanās un sūkstīšanās noskaņā. Ko palīdz sūkstīties par dzīvi, par valsti, par valdību, par migrāciju, par draudošu islamizāciju un citām nebūšanām? Ar raudām un gaudām taču neko nevar mainīt! Ja nezinām, ko darīt, Kristus pateica priekšā: ejiet pa visu pasauli – kas tā laika terminos nozīmēja – pa visu jums sasniedzamo zemi, un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

Sludināt evaņģēliju var šķist nepraktiski. Ir grūti ieraudzīt, kā tas var līdzēt praktiskajās lietās, ar ko dzīvē neesam apmierināti. Tomēr mēs runājām par iekšējām pārmaiņām, kas vajadzīgas tad, kad dzīve no bezrūpības un labklājības pavēršas uz nopietno pusi.

Kurš pirmais ieraudzīja augšāmcelto Kristu? Marija Magdalēna, no kuras Jēzus bija izdzinis septiņus dēmonus. Tas ir svarīgi: lai acis atvērtos, lai pa īstam ieraudzītu Kristu un lai ietu un darītu to, kas ir pareizi, vispirms ir jātiek brīvam no saviem dēmoniem. Visos līmeņos. Turklāt jāsāk vispirms ar sevi. Cilvēkiem ir tendence meklēt vainīgos un rādīt ar pirkstu kaut kur laukā. Tomēr apustulis Pāvils korintiešiem raksta: “Kādēļ lai es tiesātu tos, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā? Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus!”

Kādi ir mani dēmoni, no kuriem jātiek vaļā man? Jautājumu secībā šis ir pirmais. Kas manā raksturā, manās alkās un dziņās, manās piesaistēs ir tāds, kas kavē darīt to, ko pats atzīstu par svētu, pareizu un kristīgu un liek darīt slikto, ko ienīstu? Kurš caurums manā laivā jāaizbāž? Kurš Ahilleja papēdis jāapbruņo? No kādiem dēmoniem jāatbrīvojas?

Vieglāk pateikt nekā izdarīt? Atcerēsimies, ka Mariju Magdalēnu no viņas dēmoniem atbrīvoja Kristus. Viņa tiecās būt viņa tuvumā. Arī mēs drīkstam spiesties būt tuvu Augšāmceltajam – ik dienas. Jēzus pats saka – es esmu pie jums ik dienas. Tātad viņš to vēlas. Marija spiedās viņa tuvumā un Kristus tuvums viņu atbrīvoja. Brīvam no visa traucējošā, ieraudzīt Kristu skaidri, iemīlēt pilnīgi un sekot viņam tuvu – tā ir katra personīgā, “mazā” augšāmcelšanās, kas patiesībā ir liela un dārga.

Un nav tā, ka baznīca varētu stāvēt lepni, kā taisnā tiesāt netaisnos tos tur ārā. Tieši baznīcai apustulis Pāvils saka: ”lai svētkus svinam ar skaidrības un patiesības neraudzēto maizi, nevis ar ļaunuma un samaitātības veco raugu raugu.” Tieši baznīcu viņš brīdina ka nedaudz rauga saraudzē visu mīklu – tādēļ izmetiet ļauno no pašu vidus. Mūsu Pashas jērs Kristus taču ir par mums upurēts. Mums jābūt pirmajiem, kas savus grēkus pamana, atzīst un nožēlo, nevis piecieš un piesedz. Baznīca ir Kristus miesa – lai nepadarām viņa locekļus par netiklības locekļiem. Tiem, kas par sevi saki – es esmu luterānis, vai es esmu katolis, vai es esmu pareizticīgais – ir jābūt pirmajiem, kas atgriežas pie augšāmceltā Kristus, lūdzot lai viņš piedod, atjauno un dod spēku izlabot dzīvi. Baznīcai jābūt pirmajai, kur piepildās augšāmcelšanās!

Arī, domājot par valsti, par sabiedrību, ir diezgan ierasts rādīt pāri robežām uz tiem, kas ir pie visa vainīgi. Pāvils saka: Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus. Vai varam beidzot izmest no sava vidus, piemēram, korupciju, kas nozog valsti, kas bija mūsu lielā cerība un ir latviešu tautas pēdējā iespēja? Vai varam izmest no sevis dēmonu, kas mudina dot, ņemt un prasīt kukuļus, padarot visu pērkamu? Korumpētajam cilvēkam ir jāmainās vai arī viņš ir jāmaina.   Vai varam padzīt dēmonu, kurš pleš platāk plaisu starp bagātajiem un nabagajiem un zemāko ešelonu darbaļaudīm spiež baiļoties un ciest klusu par netaisnībām, ka tikai nepazaudē to pašu darbu, kurš gan sniedz noteikto algas minimumu, bet ne minimālo cilvēka cieņu? Vai varam izmest laukā mošķību, par kuru visi šausminās, kad kāds pētniecisks raidījums kaut kko izvelk gaismā, bet kas citādi sēž klusi zem ūdens virsmas un sapin kājas tautsaimniecībai? Neizvērsīšos, šis ir svētku dievkalpojums, taču tā būtu Latvijas augšāmcelšanās.

Vieglāk pateikt, nekā izdarīt? Iesīkstējuši cilvēki tā paši no sevis nemainās? Kristus rāda brīvības atslēgu. Kristus tuvumā var mainīties arī iesīkstējušais  cilvēks, jo Dieva gars spēj izraisīt iekšējas pārmaiņas, ko cilvēka samaitātā griba nespēj un nevēlas. Tā ir labā ziņa. Kas atgriežas no grēkiem un tic uz evaņģēliju, tam Dievs piedos un viņš dzīvos.

Arī domājot vēl plašāk – par rietumu civilizāciju, kuras dzīvesveidu piedāvājam pasaulei kā pašu labāko cilvēces sasniegumu. Vai tajā vēl ir tik daudz kristīgu vērtību, lai neļautu rietumu kompānijām nežēlīgi izmantot resursus nabadzīgajās valstīs, vietējiem atstājot tikai piesārņojumu? Vai vēl pietiek kristīgo vērtību, lai savaldīt rietumu biznesu, kas Trešajā pasaulē uzpērk valdības un kukuļo ierēdņus, korumpējot valsts pārvaldi, grūžot tautas nabadzībā un bruņotos konfliktos, no kuriem vēl nopelna, pārdodot ieročus? Tas viss papildina migrācijas straumes tieši ar ekonomiskajiem bēgļiem, kurus pēc tam negribam pie sevis uzņemt. Vai meklējot plauktā lētāko produktu, sev arī pajautājam, vai zemā cena nav iegūta, mokot dzīvniekus vai verdzinot bērnus kādā nabadzīgā valstī?

Visbeidzot, mēs ceram ka NATO mūs sargās. Ka mūsu karavīri vajadzības noliks galvu par savu valsti un tautu. Lai to prasītu, ir vai nu ļoti daudz jāmaksā, vai arī jādod viņiem iespēja lepoties ar valsti, sabiedrību un vērtībām, kas tiem jāaizstāv. Vai varam, liekot roku uz sirds, sacīt ka visi tikumi, ko piekopjam savā civilizācijā ir tādi, par kuriem ir gods nolikt galvu un ar ko lepoties citu civilizāciju priekšā? Ka tie palīdz Eiropai būt jaunai un vitālai, ģimenēm stiprām, bērniem un veciem cilvēkiem laimīgiem? Mēs tiešām varam lepoties ar daudz ko labu, tomēr mums arī jāizmet ļaunums pašiem no sava vidus, pirms liekam sevi par mērauklu citiem.

Vieglāk pateikt nekā izdarīt? Tā gan. Kā lai vienkāršs cilvēks vispār saprot, no kura gala klāt ķerties? Saviem mācekļiem un gan jau arī citiem augšāmceltais Kristus saka priekšā – izmēz no sevis veco raugu un sludini evaņģēliju visā zemē, visai radībai. Katrs pēc savām iespējām. Katrs savā vietā. Ja arī ar vārdiem, bet vispirms jau taisnīgi un kristīgi izpildot savus pienākumus. Dēmoni atkāpjas dzīvā Kristus tuvumā, un Kristus grib augšāmcelties un pa īstam dzīvot katrā cilvēkā.

Sašļukuši, iebiedēti un sērojoši mācekļi neticēja arī tiem, kam Jēzus bija parādījies citā izskatā. Par to ir vērts padomāt. Tiešām var būt grūti noticēt, ka tie, kam Jēzus parādījies citā izskatā, patiešām ir redzējuši Jēzu. Taču izrādījās, viņi patiešām bija redzējuši Jēzu. Latvijā ir vairāku konfesiju baznīcas. Katrā no tām mācekļi Jēzu redz nedaudz citā izskatā. Vai tiešām tas ir Jēzus, ko viņi redz? Cauri bargiem, ļauniem laikiem mēs sūri, grūti mācījāmies tam ticēt. Jā, tiešām – arī viņi ir satikuši to pašu Kungu Jēzu.

Šai atziņai ir liela vērtība, kad dzīve atkal pagriežas uz nopietno pusi. Mēs nevaram atļauties cīnīties vēl cits ar citu. Vēl vairāk – mēs varam un mums vajag kopīgi kalpot Latvijas tautai un tās vienotībai. Mēs te kopā dzīvojam ne tikai dažādām konfesijām, bet arī dažādām tautībām piederošie. Starp mums ir neatrisināti jautājumi – pie kāda pieminekļa kurš iet, kādā skolā sūta savus bērnus, kādus televīzijas kanālus kurš skatās un kas kuram rakstīts uz Latvijas pases. Domstarpības mēdz tā aizmiglot acis, ka nespējam cits citā ne tikai Jēzu, bet cilvēku saskatīt.

Ja acis noskaidrotos, mēs ieraudzītu cik tāds stāvoklis ir bezcerīgs. Raizējamies, ka tur ārā fronte zogas tuvāk, bet mums fronte jau ir tepat, tēva pagalmā! Kur pagriezies, tur pretinieks. Kā mēs ceram pastāvēt? Mēs to vienkārši nevaram atļauties, kad dzīve vēršas uz nopietno pusi. Kas spēj mūs vienot?

Valsts svētkos es liku priekšā, ka tā varētu būt māte Latvija. Ja mēs visi vienotos neviltotā uzticībā kā māti apskaut Latviju, būtu vieglāk vienoties par visu. Diemžēl to stipri kavē vecais raugs un neizmestais ļaunums, kas traucē savu valsti sirsnīgi mīlēt un ar to lepoties. Kristus augšāmcelšanās svētkos es viņa mācekļiem gribētu ierosināt vēl kaut ko: mācīties pirmā skatiena mākslu. Visās tautībās, starp pilsoņiem un nepilsoņiem ir daudz tādu, kas sevi pieskaita kādai kristīgai baznīcai. Mums vajadzētu iemācīties lūkoties uz saviem līdzcilvēkiem tā, ka ar pirmo skatienu ieraugām nevis pilsoni vai nepilsoni, krievu, latvieti, ukraini, armēni vai lietuvieti, bet mācekli, kas redz to pašu Jēzu.

Tas nenozīmē, ka nebūs otrā un trešā skatiena, ka citas lietas būtu nesvarīgas un zem paklāja slaukāmas – bet ka pirmo cits citā ieraugām augšāmcelto Kristu. Jo vairāk mums būs kopīgas identitātes, jo vieglāk būs runāt arī par sāpīgo un atšķirīgo. Mēs vairs nevaram atļauties nemēģināt.

Protams, tas darbosies tikai tad, ja Kristus mūsos būs patiesi augšāmcēlies nevis piesprausts kā lentīte pie atloka. Kristus lai ir dzīvs sirdī un viņa mācība – darbos. Tādēļ mācīt evaņģēliju pa visu zemi ir svarīga un ļoti praktiska kalpošana savai valstij un tautai. Kristiešiem to vajadzētu ne tikai saprast, bet arī darīt, bet nekristiešiem, kuri saprot, vajadzētu to atbalstīt.

Izklausās pēc nopietniem uzdevumiem, pēc kārtīgas nastas, kas jāceļ. Svētkos tik ļoti gribas viegluma. Tomēr Kungs Jēzus bez mitas atgādina – nebīstieties! Mans jūgs ir patīkams. Mana nasta ir viegla. Tas tādēļ, ka dvēselei nav nekā skaistāka, ievesmojošāka un patīkamāka, kā stāvēt līdzās dzīvajam Kristum un būt saskaņā ar Dievu. Tie ir brīži, kad augšāmcelšanās iemirdzas sirdī, ēnas paliek aiz muguras un – kā psalmos teikts – tu iegūsti jaunus spārnus kā ērglim. Nudien - kas var būt labāks par to?

Īstais, dziļais Lieldienu prieks rodas tad, kad atklājam, ka augšāmcelšanās atbild uz mūsu urdošajiem jautājumiem un bailēm. Īstais, dziļais Lieldienu prieks uzplaukst tad, kad Kristus mūs ieaicina dalīties viņa priekā būt dzīvam. Olām un šūpolēm nav ne vainas, kamēr vien atceramies un paturam sevī prieka iemeslu. Svinēsim Lieldienas, ļaujot augšāmceltajam Kristum mūs augšāmcelt no visām bailēm un no katra dvēseles kapa un slazda. Kā mēs varam viņam to ļaut? Tiecoties būt Kristum ļoti tuvu – viņa vārdos, sakramentos, lūgšanā, baznīcā. Izmēžot visu, kas nostājas starp mani un viņu. Esot ar viņu kopā. Ar Augšāmcelto arī pats būsi augšāmcelts. Nebīsties! Nebīsties! Nebīsties! Kristus dzīvo, lai arī Tu dzīvotu!

Āmen.

lasīt tālāk