Pēc tam, kad 9. februārī archibīskaps Elmārs E. Rozītis Rīgā ordinēja mācītājas amatā Ievu Puriņu, esmu saņēmis gan mutiskus, gan rakstītus jautājumus, kādēļ patiešām sievietes nevarētu ordinēt? Kad otrdienas vakara raidījumā „Monopola viesis“ man šo jautājumu uzdeva ar radio starpniecību, sapratu, ka man ir pienākums jautātājiem atbildēt.

Nopietniem interesentiem parasti iesaku izlasīt Manfrēda Haukes disertāciju „Die Problematik um das Frauenpriestertum vor dem Hintergrund der Schöpfungs- und Erlösungsordnung“, kas angļu valodā izdota ar nosaukumu „Women In The Priesthood“.  Vienā īsā rakstā nevar sniegt izsmeļošu paskaidrojumu par visai plašo tematu. Tomēr šoreiz gribu tādu piedāvāt. To ir sagatavojis agrākais Misūri Sinodes Luterāņu Baznīcas prezidents Alvins L. Barijs. Misūri Sinode ir pazīstama ne tikai ar savu stingro turēšanos pie Bībeles, bet arī ar nelokāmo uzticību luteriskajai mācībai.  Tā ir viena no daudzmiljonu luterāņu baznīcām, kas nav ielaidusies viena dzimuma pāru laulāšanā un tamlīdzīgās mūsdienu negantībās. Tādēļ tieši luterāņiem ir visvairāk vērts tajā ieklausīties.

Sveicieni jums mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā! Daudzas denominācijas ordinē sievietes mācītāja amatam, pat dažas luterāņu baznīcas. Ir svarīgi, lai luterāņi spētu sniegt laipnu atbildi tiem, kas varētu uzdot jautājumus par mūsu nostāju. Mums ir iespēja runāt patiesību mīlestībā.

Ko Dievs saka par sievietēm, kas kalpo mācītāja amatā?

Kungs mums caur savu vārdu māca, ka sievietēm nav uzdota atbildība kalpot baznīcā par mācītājām. Mēs to lasām sekojošos paziņojumos:

„Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts.“ (1.Kor 14:33-34,37)

„Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām. Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.“ (1.Tim 2:8,11-12)

„Bīskapam ir jābūt bez vainas, vienas sievas vīram...“ (1.Tim 3:2)

„Es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu atlikušās lietas un ik pilsētā ieceltu presbiterus – kā es tev to pavēlēju – tam jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram...“  (Tit 1:5-6)

Dievs savai Baznīcai ir devis daudz dāvanu. Starp tām ir publiskas, pastorālas kalpošanas amata dāvana. Mēs pieņemam to, ko Dievs dod un tā, kā Viņš to ir devis. Mēs nesakām Dievam, ka viņa dāvana mums nav pietiekami laba, vai ka mums nepatīk forma, kādā viņš to mums ir devis. Mēs ar pateicību pieņemam Dieva dāvanas tā, kā Viņš tās dod. Mēs priecājamies par iespējām, ko Dievs mums ir devis, kā viņš ir atbrīvojis cilvēkus Viņam kalpot baznīcā un ikdienas dzīvē. Baznīca, kas grib būt uzticīga Dieva vārdam, nevar pieļaut sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā.

Bībele saka, ka mēs visi esam viens Kristū. Vai šie vārdi  nenozīmē, ka sievietes var kalpot par mācītājām?

Ir tādas baznīcas, kas domā, ka Sv. Pāvila vārdi vēstulē Galatiešiem 3:28 pilnvaro sievietes būt par mācītājām: „Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.“ Taču šis pants nemāca, ka starp šīm dažādajām grupām nav atšķirības. Tas māca vienlīdzību pestīšanā, kas visiem kristiešiem ir Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Pāvils grib, lai mēs zinātu, ka visi cilvēki ir vienlīdz grēcīgi un vienlīdz izglābti ar Dieva darbu Jēzū Kristū. Gal 3:28 nav pretrunā un neapgāž Pāvila teikto citās vietās. Šī Rakstu vieta nerunā par sieviešu ordinācijas jautājumu. Tā runā par vienlīdzību pestīšanā Kristū, par ko mēs slavējam Trīsvienīgo Dievu, bet tā pilnīgi noteikti nenozīmē, ka visi var kalpot par mācītājiem.

Ja vīriešiem un sievietēm ir vienādas tiesības, kādēļ sievietes nevar būt mācītājas?

Sieviešu ordinācija nav „cilvēktiesību jautājums“ vai „baznīcas tradīcija“, vai cilvēku uzskati, vai paražas. Tāpat tas nav sieviešu diskriminācijas jautājums. Dažādi sabiedrības reformētāji mūsu kultūrā grib likt mums noticēt, ka vīrieši un sievietes ir pilnībā atvietojami savā starpā un ka viņu Dieva dotajām atšķirībām nav vietas mūsdienu sabiedrības dzīvē šai pasaulē. Tas ne tikai runā pretī skaidrajai dabas liecībai, tas runā pretī arī Bībelei. Bībele māca citādu skatījumu uz Dieva radību.

Raksti māca, ka gan vīrieši, gan sievietes ir radīti Dieva līdzībā, bet ir divi atšķirīgi un īpaši Dieva radījumi. Mēs slavējam Dievu par gudrību, ar kādu viņš cilvēku radīja par vīrieti un sievieti.  Mēs ticam, ka Dievs ir apdāvinājis vīriešus un sievietes ar dažādām atbildībām un pienākumiem. Piemēram, vīriešus Dievs ir apdāvinājis būt par vīriem un tēviem, bet sievietes būt par sievām un mātēm. Tā arī baznīcā Dievs vīriešus un sievietes ir apdāvinājis ar dažādām, savstarpēji papildinošām kalpošanas iespējām un atbildībām.

Kāda ir vīriešu un sieviešu loma baznīcā?

Vīrieši un sievietes kopā kalpo savam Kungam un Glābējam Jēzum Kristum. Vīriem ir dievišķais pienākums būt par baznīcas garīgajiem vadītājiem. Sievietes ir aicinātas palīdzēt vīriem šai kapacitātē. To, ko mēs baznīcā darām, vada kalpošanas attieksme, nevis prasība pēc „tiesībām“ vai dziņa valdīt vienam pār otru. Mums ir viens Kungs un Meistars – Jēzus Kristus. Mēs kalpojam Viņam tā, kā Viņš to vēlas.

Dievs ir uzdevis atbildību kalpot par mācītājiem tikai atsevišķiem kvalificētiem vīriem. Baznīca šos vīrus aicina mācītāja amatā kalpot par Jēzus Kristus, Dieva Dēla reprezentantiem. Sievietes nav aicinātas kalpot šādā veidā tādēļ, ka Dievs  nav uzdevis šo atbildību sievietēm.

Kādēļ Jēzus neaicināja sievietes par apustulēm? Kādēļ Viņš caur apustuli Pāvilu sievietēm aizliedz kalpot par mācītājām baznīcā? Mums jāatstāj atbildes Dievam. Mēs paliekam ar to, ko Dievs mums ir devis savā vārdā. Dievs baznīcai nav devis iespēju aicināt un ordinēt par mācītājām sievietes. Mēs godājam un respektējam Dieva gribu šajā jautājumā un slavējam Viņu par daudzajām dāvanām, kuras Viņš mums ir devis, ieskaitot brīnišķīgās iespējas viņam kalpot, ko viņš dod gan vīriešiem, gan sievietēm.

Tad kādēļ dažas baznīcas ordinē sievietes?

Kā daudzos citos jautājumos, arī šeit atšķirības starp baznīcām ceļas no to dažādās attieksmes pret Bībeli. Mūsu baznīca apliecina, ka Svētie Raksti ir Dieva pilnīgā un nekļūdīgā atklāsme mums. Mēs pieņemam to, ko Dievs mums savā vārdā ir devis. Mēs neesam brīvi neredzēt šo vārdu, ignorēt to, aizinterpretēt to projām vai citādi neievērot to, ko Kungs ir atklājis caur apustuli Pāvilu. Baznīcas, kas ordinē sievietes, ir izvēlējušās Pāvila rakstus uzskatīt par viņa personīgo viedokli. Tādu nostāju ir grūti aizstāvēt, jo Sv.Pāvils vairāk nekā vienreiz atkārto, ka viņa pozīcijašajā jautājumā nav vienkārši viņa uzskati, bet Kunga pavēle.

Kā uzticīgi luterāņi var atbildēt uz sieviešu ordināciju?

Pirmkārt, mums šajā jautājumā nekad nevajadzētu kļūt agresīviem vai antagoniskiem. Tā vietā mums vajag vienkārši runāt patiesību mīlestībā, liecinot par mūsu ticību un saredzot tajā vēl vienu iespēju teikt: „Tā mēs ticam, mācām, apliecinām un darām.“ Otrkārt, mums vajag būt mīlošiem un maigiem pret cilvēkiem, kuri pieder baznīcām, kuras ordinē sievietes. Daudzos gadījumos viņi vienkārši nezina, kādēļ tas tiek darīts. Viņiem ir sniegta nepareiza informācija un viņiem nav skaidra Svēto Rakstu pamata, lai saprastu, kādēļ sieviešu ordinācija ir pretrunā Dieva Vārdam. Mums viņiem šie jautājumi jāizskaidro mīlestībā, ar laipnību un līdzcietību. Treškārt, ir svarīgi paskaidrot, kā sievietes var kalpot baznīcā. (...) Mēs pateicamies Dievam par daudzajām svētībām un dāvanām, kas baznīcā ienāk caur sieviešu kalpošanu. Mums jāuzsver iespējas, kādas Dievs ir devis mums visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, kalpot Viņam un Viņa valstībai.

Cik nelaimīgi būtu, ja mēs atļautu sevi savaņģot egocentriskām prasībām pēc „tiesībām“ un tā novērstu savu skatu no Kunga aicinājuma kalpot! Prasīt no Dieva to, ko viņš nav devis, ir pretēji tam, ko nozīmē būt Dieva bērniem. Kad mūsu uzmanības centrā ir mīlestība un kalpošana cits citam, mēs aptveram, ka darāmā ir vairāk nekā pietiekami priekš visiem. Mēs kalpojam cits citam mīlestībā, pieskaņojot mūsu kalpošanu Dieva vārdam. Neviens baznīcā nav aicināts būt par kungu kādam citam. Mācītāji ir Kristus kalpi, kas rūpējas par Dieva tautu ar vārdu un sakramentiem. Kungs Kristus, paklausot Tēva gribai,  pazemīgā un uzupurēšanās pilnā kalpošanā šajās dāvanās mums pasniedz pats sevi mūsu pestīšanai. Mēs esam priviliģēti, ka varam sekot Kristus priekšzīmei ar pateicību sirdī – sevišķi par piedošanas, dzīvības un pestīšanas dāvanām. Lai Dievs svētī mūsu kalpošanu Viņam mūsu Kunga Kristus evaņģēlija labad. lasīt tālāk

Šo fabulu Sejugrāmatā (FB) ielika Bastin Joseph. Nespēju nepadalīties - sevišķi ar tiem, kas nelasa vācu valodā. :)

Kādam zemniekam ēzelis iekrita vecā akā. Stundām ilgi tas brēca pēc palīdzības. Zemnieks mēģināja izdomāt, ko nu darīt. Galu galā viņš nosprieda, ka ēzelis ir vecs un aku jau sen vajadzēja aizbērt. Viņš sasauca kaimiņus un visi nu ņēmās šķipelēt akā zemi, dubļus, dažādas drazas. Kad ēzelis redzēja, kas notiek, vispirms viņš briesmīgi vaimanāja. Tad, visiem par brīnumu, nomierinājās. Vēl pēc dažām lāpstām zemnieks ielūkojās akā. Viņš bija pārsteigts par to, ko ieraudzīja: katru reizi, kad ēzelim uz muguras nobira lāpsta zemes, viņš to nopurināja un pakāpās augstāk. Drīz vien ēzelis pārkāpa akas malai un priecīgs aizrikšoja.

MORĀLE: Dzīve tev pastāvīgi metīs virsū dubļus, visu veidu drazas. Gudrība ir to visu nopurināt un pakāpties soli augstāk. Mēs varam izrāpties no dziļas bedres, tikai neapstājoties un nekad nepadodoties. Nopurini to nost un pakāpies augstāk!

Apdomā piecus vienkāršus noteikumus, kā būt laimīgam:

Atbrīvo sirdi no naida. Piedod.
Atvbrīvo garu no raizēm. Lielākā daļa no tām nekad nepiepildās.
Dzīvo vienkārši un novērtē to, kas tev ir.
Dod vairāk.
Gaidi mazāk no citiem un vairāk no sevis.

Tu vari par šo vienkārši pasmaidīt vai arī sirdī apdomāt un padalīties ar citiem. Priecīgu dienu! :) lasīt tālāk

Kristus mīļotie, Ziemsvētku vakarā piepildās Adventa gaidas - priecājies, priecājies, draudze! Debesis ir lāsojušas no augšienes. Kungs Jēzus ir piedzimis. Lai prieks ienāk katrā mājā un līksmība katrā sirdī! Kristus, Glābējs ir klāt!

Bet kādēļ tad notiek, ka ziemsvētki daudzus dara skumjus? Tādēļ, ka viņiem nav tā, ar ko priecājas citi. Nav dāvanu, nav cienasta, nav ģimenes un draugu. Svētkos, kad visi apkārt priecājas, viņu dzīve kļūst vēl tumšāka. Taču enģeļi vēstīja prieku visiem cilvēkiem. Kas ir prieks, kas nāk pie visiem cilvēkiem, pat pie tādiem, kas ir kā aprakti zem dzīves drupām? Prieks par Glābēju. Zem drupām nevienu negaida karstāk un ne par ko nepriecājas vairāk kā par Glābēju. Kaut viņš nāktu drīz! Kaut mani viņš atrastu pirmo! Vai tu zini, pēc kā ilgojies, no kā lai Kristus tevi izglābj? Ja zini, tad tev būs ziemsvētku prieks, jo Kristus ir dzimis. Glābējs ir klāt. Sauc viņu un viņš tevi atradīs! To darīt viņam ir prieks!

Jēzus savu glābēja prieku salīdzina ar sievu, kas atradusi pazudušu grasi. Arī mēs mēdzam atrast monētas. Dažreiz tās ir apbružātas un saskrambātas. Dažreiz ilgi mētājušās netīrās vietās. Citreiz tās ir pavisam iemītas dubļos. Taču tad, kad tās atrod, lai cik netīras un nobružātas, tām ir pilna vērtība. Tās var realizēt gluži kā jaunas. Kad Kristus atrod cilvēku – lai kur un cik ilgi viņš būtu bijis, lai kādā stāvoklī atrasts, Dieva acīs viņam ir pilna vērtība. Brīnumainā kārtā Kristus ļauj mums par jaunu satvert savu vērtību un to realizēt. Tas patiesi ir ziemsvētku brīnums. Viņš uzņēmās cilvēces dubļus, lai savus ticīgos šķīstītu un viņa brūces dziedina mūsu skrambas un ievainojumus. Ziemsvētkos svinam to, ka esam atrasti, ka mums ir atdota zaudētā vērtība. Ziemsvētki sauc atpakaļ pilnvērtīgā dzīvē.

Mēdz jautāt, kā lai saglabā ziemsvētku sajūtu, kad svētku dienas pagājušas? Ejot pie silītes. Visu gadu varam savā apkārtnē atrast bērnus, kas guļ uz salmiem un siena, jo viņiem nav gultu, kur gulēt. Mēs varam atrast cilvēkus, kas nav dzirdējuši eņģeļu vēsti un paši būt par eņģeļiem, kuros viņiem sadzirdēt un ieraudzīt Jēzu. Tas, ka esam, ir Dieva dāvana mums. Tas, ka Kristus dēļ esam priekš sava tuvākā, ir mūsu dāvana Dievam. Pretī saņemam gandarījumu, dzīves jēgas apziņu un – prieku. Vēlu jums priecīgus Ziemsvētkus. Esiet Kristus atrastie!

Sirsnībā,

+ Jānis

Rīgas arhibīskaps

lasīt tālāk

Šīs pārdomas uzrakstīju mūsu baznīcas žurnālam "Svētdienas Rīts" neilgi pēc dievkalpojuma, kurā pavadījām mūžībā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekus, kuri zaudēja dzīvību, glābjot Zolitūdes katastrofā cietušos. Ja neesat starp SR lasītājiem, tad, noslēdzot Adventa laiku, ievietoju tās arī šeit jūsu uzmanībai.

+ + +

Advents ir laiks, kas sauc pēc glābēja. Tagad par to zinām vairāk. Daudz ļaužu pulcējās Domā, lai atvadītos no glābējiem, kas Zolitūdē atdeva dzīvību, meklējot zem drupām apraktos. Kad viņu kolēģim jautāja, vai tomēr nebija kļūda doties dzīvības briesmās, tas atbildēja: „Tur iekšā cilvēki sauca pēc palīdzības. Kādam bija jāiet.“ Viņi izlēma – es iešu. Tādēļ cilvēki sauc viņus par glābējiem. Mēs gribētu teikt īstos vārdus, kas remdētu visu bojā gājušo tuvinieku bēdas. Mēs ļoti gribējām dzirdēt vārdus, kas palīdzētu tikt pāri pašu ievainojumam. Taču nu mēs zinām - nav vārdu, kas to spētu.

Ko zinu par zaudējuma sāpēm, to neverētu izteikt patiesāk, kā  Mūžības svētdienas dievkalpojumā sacīja bīskaps Pēteris Sproģis. Patiešām, tāda mēroga sāpēm nevar pārkāpt pāri vai apiet apkārt. Nav vārdu, kas spētu anestezēt. Ja tās reiz dzīvē nākušas priekšā, nav cita ceļa kā iet tām cauri. Ļauties svētām skumjām. Doties kā tumsā, kā dvēseles tumšajā naktī. Kā neziņas mākonī, kā brīvā kritienā, nezinot, cik dziļš tas būs. Ļauties... svētām... skumjām... Tikai katrs pats var piedzīvot, ka tur, visdziļākajā punktā, vislielākajā tumsā Dievs iedegas kā gaisma. Līdzcietīgais Dievs, kas pats cieš līdzi mūsu sāpēm. Dievs, kas ir nokāpis tur, dziļumos, lai tur, kur esam mēs, būtu arī viņš. Mūsu Glābējs.

Ceļa vārdi šim gājumam naktī ir dārgākie no visiem, kas cilvēcei doti. „Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man! mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Es aizeju jums vietu sataisīt. Un, kad es būšu gājis un jums vietu sataisījis, tad es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur esmu es, būtu arī jūs. Kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā.“  To saka Kristus, drosmīgo glābēju Glābējs. Mūsu visu Glābējs.

Kad izejam no mājām, nezinām vai atgriezīsimies. Kad izvadām uz skolu bērnus, vai savus mīļos uz darbu, tad nezinām, vai viņus vēl redzēsim. Kā pazīstamajās rindās no Aleksandra Kočetkova dzejas:

С любимыми не расставайтесь!


Всей кровью прорастайте в них,

И каждый раз навек прощайтесь!


Когда уходите на миг!

Ik pēc brīža kaut kur pasaulē ar kādu tas notiek. Dažreiz tuvu blakus. Dažreiz ar mums pašiem. Advents ir sauciens pēc glābēja nedrošā pasaulē. Dievs dzirdēja un izlēma – es iešu! Viņš ienāca pasaulē, briesmu pilnā vietā, lai pie krusta atdotu dzīvību par dzīves drupās apraktajiem. Dievs pieņēma cilvēka veidu, lai mēs atjaunotos līdzībā Dievam. Viņš atdeva savu dzīvību, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi. Dievs uzņēmās sāpes, lai mums būtu mierinājums. Viņš mira vientulībā, lai mēs savā laikā varētu būt mūžīgā svētlaimē kopā ar Dievu. Jo tā Dievs ir mīlējis pasauli, ka devis tai savu vienpiedzimušo dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Mums nav anestēzijas vārdu, bet ir Vārds, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” Dievs ir ar mums tur, vistumšākajā neziņā. Viņa dziedinošo tuvumu varam lūgšanās vēlēt tiem piecdesmit četriem un viņu piederīgajiem.

Tomēr viens no sirdsmiera stūrakmeņiem ir arī tas, ka prasmīgi un atbildīgi cilvēki katrs savā vietā ir nomodā un zina, ko darīt. Ir glābēji, kas nekavēsies, ja dzirdēs saucam palīgā. Šajā laikā ne viens vien jautāja, kur, pie velna, bija Dievs, kad tas notika? Vai viņš nevarēja paturēt to jumtu vēl pāris stundas līdz veikala slēgšanai? Es nezinu. Jautājiet Dievam, varbūt viņš jums atbildēs. Tomēr Dievs savu daļu uzticīgi paveica. Viņš deva cilvēkam prātu, lai nedara stulbības, un sirdsapziņu, lai rīkojas godprātīgi. Tādā zemē kā šodienas Latvija galvenais traģēdiju avots ir nevis taifūni un zemestrīces, bet cilvēki, kas nelieto prātu un sirdapziņu.

Tagad galvenais šķiet atrast un sodīt vainīgos. Tas tiešām ir tiesībsargājošo iestāžu uzdevums. Tiem, kas atbildīgi, jānes atbildība. Vainīgajiem jāpalīdz sajusties vainīgiem. Arī tas atvieglos katastrofas skarto nastas. Taču nemaldināsim sevi, ka tad viss būs padarīts. Zolitūdes traģēdija notika, jo kāds kaut kur ignorēja kādu noteikumu vai uzņēmās darīt to, ko īsti neprot. Kaut ko atļāva pa draugam, kaut ko saskaņoja par „nelielu, taisnīgu atlīdzību“ vai vienkārši neiedziļinoties. Darīja, paļaujoties, ka gan būs labi, gan jau nekas nenotiks. Nosodot viņus, atcerēsimies, ka paši – kā nu kurais – mēdzam darīt to pašu. Pārsniedzam ātrumu, braucam agresīvi un vēl runājam pa telefonu pie stūres. Strādājam bērnudārza ēdnīcā un nenomazgājam rokas. Parakstām papīrus, neizlasījuši. Mēģinām „motivēt“ amatpersonu rīkoties mūsu interesēs. Pārkāpjam bausli, jo ir attaisnojoši iemesli. Ieņemam amatu, ko neprotam pildīt. Gan jau nekas nenotiks, gan viss būs labi... Saucot pēc atmaksas, jāatceras, ka paši no Zolitūdes vaininiekiem atšķiramies tikai ar to, ka mūsu neprasme, nolaidība un grēks vēl nav radījuši tik acīmredzamas, traģiskas sekas. Bet varēja... Mūsu pienākums pret traģēdijas upuriem ir mainīt attieksmi pret nolaidību, pārgalvību un negodprātību, sākot ar sevi un beidzot ar valsti. Cilvēkiem nepatīk robežas, jo tās ierobežo, tomēr ir jēga ievērot noteikumus, tīšām nepārkāpt baušļus un strādāt to, ko tiešām proti. “Vainīgie jāsoda nevis jāsit krustā par mums visiem“. (Kr.Rozenvalds)

Reizēm svarīgāk par pašu krīzi ir tas, par ko mēs kļūstam, ejot tai cauri. Ļauties dusmām ir vieglāk, bet mainīties uz augšu - pareizāk. Neviens no krīzes neiziet tāds pats, kāds iegājis. Vai nu viņš aug, vai degradējas. Augs tas, kam ir iekšēji resursi. Nākotne parādīs, vai mums tādi ir. Zolitūdes traģēdija ir devusi dārgu mācību.  Ja viss paies, noplaks un paliks pa vecam, mēs degradēsimies vēl vairāk. Labā ziņa posta laikā bija cilvēku vienotība un solidaritāte, kas īpaši pārsteidza ārzemju vērotājus. Visi ieraudzījām, ka nopietnā brīdī latvieši un krievi, kristieši un agnostiķi, vienas vai citas partijas piekritēji var kopīgā izjūtā saliedēties kopīgam mērķim. Tagad jautājums ir, vai mums pietiks iekšēju resursu apzināties, ka dzīve vispār ir nopietns brīdis uz kuru vajag saliedēties izlīgumā un sadarbībā? Glābēju varoņdarbā redzējām, ka labāk ir mirt, glābjot citu dzīvības, nekā dzīvot ilgi un pārticīgi, darot to, kas citus ieved nāvē. Tagad jautājums, vai spēsim atklāt savus riskantos rīcības modeļus un labot dziļi iesakņotus, postošus paradumus? Ja spēsim, tad iziesim no krīzes pieauguši. Ja nespēsim...

Katrs, kas ir centies iet svēttapšanas ceļu, zina, cik tas ir grūti. Tādēļ Advents ir sauciens pēc Glābēja kā no dziļumiem, no ilūziju drupām par sevi.  „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.“ Viņam ir resursi, kas ļauj krīzēs augt. Viņš tos savai baznīcai ir dāvinājis garā un sarežģītā vēsturē un dāvina arī tagad. Taču ar to ir tāpat kā ar prātu un sirdsapziņu – lietot vai nelietot? Mūsu izvēle ikdienā.

lasīt tālāk

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. (Jņ. 1:1-4)

Latvijas Republikas 95. gadadienas svētkos saņēmu skaistu apsveikumu ar Laimoņa Vāczemnieka dzeju. Ar to gribu sveicināt arī jūs:

Mums ticis viszilākais ezers

Un rudākais rudzu lauks

Visbaltākā bērzu birze

Vismelnākais rupjmaizes klaips

Un tieši Latvijai ticis

Vissvētākais debesu jums

Jo savu visskaistāko zemi

Dievs ir atdevis mums

No kā sākās zemes skaistums? No Radītāja domas, no Dieva sapņa par to, kāda būs zeme pasaules ziemeļaustrumos:

• - ar laipnu un mīlīgu dabu
• - ar tautu, kas runā tādā valodā
• - sacer tādu dzeju un dzied tādas dziesmas
• - auž tieši tādas jostas un dezina tieši tādas krūzes un svečturus
• - tauta, kam būs karavīri, kas spēj izcīnīt brīvību
• - zinātnieki, kas ies pētnieciskās domas priekšgalā
• - mākslinieki, ko apbrīnos pasaulē

Viss sākās no Radītāja vārda: „Lai top!“ Iesākumā vienmēr ir doma. Iesākumā vienmēr ir Vārds.

Gadadienas ir labas dienas, lai domātu. Latvijas 95. gadadienā ir labi apdomāt

• - to, kas mēs bijām;
• - to, kas mēs esam;
• - un to, kas mēs varam būt.

Vai mums ir bijis „Zelta laikmets“? Par tādu bieži daudzina „Ulmaņlaikus“, ar to parasti saprotot visu Latvijas brīvvalsti starp pasaules kariem. Kādēļ tā palikusi tādā atmiņā? Vai nevienu nespieda trūkums? Vai nebija kredītu, bezdarba un bankrotu? Vai visiem bija cienīgi darba apstākļi un medicīniskā aprūpe? Vai visi baudīja cilvēktiesības un brīvības? Un vai visi vadītāji bija pelnījuši cieņu un mīlestību? Vai arī tā bija cilvēku sajūsma par savu valsti, cerība uz nākotnes iespējām un cilvēku nesagandētā spēja par to priecāties, kas laikmetam piešķīra zeltījumu?

Es to nezinu. Mana paaudze nāk no cita, no okupācijas laika, kad pārsvarā visiem bija darbs un bezmaksas skola un medicīna. Pārsvarā visi varēja samaksāt par ēdienu un mājokli Tad kādēļ šos laikus pieminam kā posta laikus? Vai ne tādēļ, ka tas bija laiks bez citas cerības, kā komunisma rēgs, kas, paldies Dievam, klīda neaizsniedzamā nākotnē? Vai ne tādēļ, ka mēs apzinājāmies, ka Latvija ir iznīcināta fiziski un tiek darīts viss, lai to apmelotu un izdzēstu arī atmiņā? Vai ne tādēļ, ka bija dabiski sargāties atklāt savas domas pat draugu un radu klātbūtnē, jo sienām bija ausis un patiesības sekas bija cietums? Vai ne tādēļ, ka, vakaram tumstot, pludmale tika uzecēta un katru, kas uzkāpa uz svītrām, ķēra ar suņiem un lamām padomju valodā? Vai ne tādēļ, ka bija tik rūgti klusējot norīt ikdienas mediju devu par savu laimi, zinot, ka tie ir meli no pirmā vārda līdz pēdējam? Un vai tas viss neliecina, ka gars ir tas, kas piešķir vērtību maizei, un brīvība piešķir vērtību darbam un pajumtei? Lietas ir tveramas salīdzinājumā un varbūt tieši okupācijas laika pieredze vairāk nekā „Ulmaņlaiku“ ideālā pilnība liek mums tos pielīdzināt zelta laikmetam? Ja lietas ir tveramas salīdzinājumā, tad apdoma par to, kas mēs bijām, var palīdzēt mums objektīvāk palūkoties uz to, kas esam un kas mums ir.

Raugoties no turienes, no kurienes nākam, mūsu sasniegtais liekas pilnīgi neticams: Latvija Eiropas savienībā? Latvija ir NATO dalībvalsts? Ne tikai mēs paši nevarējām to cerēt, bet tam neticēja pat labvēlīgākie draugi rietumos. Taču mēs pat esam Šengenas zonas valsts un varam ne tikai naktī staigāt pa pludmali. Mēs varam iekāpt mašīnā un, pasi no kabatas neizvelkot, aizbraukt līdz Itālijai. Nupat mēs būsim arī Eiro zonā, tātad esam spējuši izpildīt smagus un žņaudzošus kritērijus labāk nekā vecā Eiropa.

Mūsu sabiedrībā to vērtē dažādi. Kāds prātīgi atzīmē, ka, ja Dievs mūs nesargās, tad arī NATO neizglābs. Cits ne bez pamata teiks, ka Eiropas Savienības vārdā ne tikai būvē ceļus, bet arī noārda mūsu vērtības. Vēl kāds sacīs, ka ieviest eiro nozīmē atdot Latvijas suverenitāti. Katrai no šīm tēzēm pat savējo vidū ir atbalstītāji un pretinieki. Tomēr tajā visā nenoliedzami ir viena labā ziņa:

• - mēs protam spraust lielus mērķus,
• - un mēs, Latvijas valsts un tās tauta, arī spējam tos īstenot.

Mēs spējam paveikt neticamo un mēs esam to paveikuši. Ko tālāk? Eiropā esam, NATO arī. Māstrihtas kritērijus esam izpildījuši. Budžetu esam konsolidējuši. Eiro ieviesuši. Ko nu? Vai ir vēl kas atlicis darāms? Gribētos cerēt, ka tagad, kad visi šie lielie plāni ir piepildīti, nav vairs atlicis neviens, kas būtu jāizsaka šādiem vārdiem. Gribētos cerēt, ka nākošos plānus mēs izteiksim citos vārdos. Jo viss taču sākas no vārda, no domas. Piemēram, sasniegt, lai vecākā gadagājuma cilvēku jūtas droši par mūža nogali un lai pirmspensijas vecumā svešzemju bankas speciālistam nebūtu viņiem jāsaka: "Aizmirstiet par pensiju, par ko visu mūžu esat nodokļus maksājuši, bet gādājiet vairāk bērnu, lai tie jūs vecumā uztur!" Vai, piemēram, panākt, lai jaunieši savas nākotnes cerības saista ar Latviju, ar tās mūsdienīgo, nacionālo izglītības sistēmu, ar tās zinātnes potenciālu un uzņēmējdarbības iespējām. Vai arī panākt, lai lauku iedzīvotāji justu tādas iespējas, ka neplūstu uz pilsētu, bieži vien svešā valstī.

Pavisam noteikti šie nav profesionāli formulējumi un droši vien šie mērķi ir bijuši prātā arī līdz šim, un tomēr šķiet svarīgi, lai mūsu valsts jaunajos plānos kā mērķis vārdā tiktu saukta nevis Māstrihta, bet Latvija. Nevis kritēriji un procenti, bet tauta. Nevis valūtas nosaukums, bet cilvēki. Tūlīt aiz svētā sakramenta līdzcilvēks, tuvākais ir vissvētākā lieta, ko Dievs ir licis mūsu priekšā. Ir svarīgi to pateikt mūsu vīzijā, uzrakstīt mūsu plānos, jo doma un vārds ir visa sākumā. Varbūt tas liekas utopiski, taču mēs jau esam pierādījuši, ka protam spraust lielus mērķus un tos arī īstenot. Kādēļ lai mums neizdotos arī tagad?

Himna, ko tauta svētkos dzied Dievam par Latvijas valsti, ir „Dievs, svētī Latviju“. Tā ir skaista himna un to nevajag mainīt. Tomēr man šķiet, ka ikdienā Latvijas ļaudis  savai valstij dzied: „Esi man tā, lai es jūtu, cik ļoti to vajag tev.“ Jā, mums ļoti vajag savu valsti, tikai šai atziņai bieži vēl jānokāpj no prāta sirdī. Lai mēs jūtam savu valsti. Lai justu valsti par savu, ir jājūt, ka esam tai vajadzīgi. Lūk, mērķis, ko patiesi ir vērts spraust un piepildīt. Sevišķi, ja palūkojamies kur esam un salīdzinām ar to, kur sākām. Mums taču ir brīva, demokrātiska valsts. Mums ir brīvas vēlēšanas, par kādām nevarējām sapņot. Nav vairs klāt svešzemju karaspēka. Turklāt „savu visskaistāko zemi Dievs ir atdevis mums“. Tad kādēļ lai mums neizdotos? Kas mums traucē?

Raugoties uz priekšu, uz to, kas varam būt – kādēļ gan nepasapņot? Gribas Latvijas nākotni līdzībā iztēloties kā leduskalnu okeānā, kas paceļas virs ūdeņiem kā balta, mirdzoša virsotne, tik skaista, ka tūristi lielos kuģos brauc to apskatīt. Kā daždien mūsu sirmo Rīgu. Taču baltā, skaistā virsotne var pacelties un mirdzēt, pateicoties 7/10 apjoma, kas ir zem ūdens virsmas un notur virsotni pāri melnajām dzīlēm.

Latvijas valsts esam mēs un katrā no mums ir melnas, tumšas dzīles. Kā teica kāds mans amata brālis mācītājs: „Nav neviena grēka, ko es zināmos apstākļos nespētu izdarīt.“ Apustulis Pāvils arī saka: „Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.“ Un viņam ir taisnība. Mēs esam grēkojuši. Grēks izpostīja Ēdeni un posta Latviju. Kā gan lai mēs noturamies virs ūdens kā balta virsotne? Kas ļauj mums nenogrimt mūsu tumšajās dzīlēs? Tās 7/10 ir vērtības, kas mums ir dārgas. Mūsu impulsi un vēlmes, kas sākas tumšajās dzīlēs, nonākot līdz izpausmei, tas ir - līdz rīcībai, būs balti un celsmīgi, tikai izejot un attīroties cauri vērtību slāņiem. Tas ir tik saprotami, ka pat katrs uzņēmums, kas sevi ciena, cenšas formulēt savas vērtības.

Kādas ir mūsu valsts, mūsu nācijas vērtības, kas mums ir dārgas? Apustulis Pāvils māca: „Domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams, kas saistīts ar tikumu un ir slavējams.“ (Fil.4:8)  Kāda skaista un pareiza pamācība! Taču ir vismaz divas problēmas. Pirmā – vai kāds var pateikt, kas tieši mūsu valstī ir patiess? Kas ir godājams? Kas ir taisns un šķīsts? Kas ir tikumisks un slavējams? Nāciju dara kopīgas vērtības. Vai mums tādas ir? Tāpat jau nav viegli sevi pakārtot vispārības vērtībām, bet, ja tās nav pat īsti zināmas, ko tad? Arī Dievs pasaules radīšanu sāka no vārda. Vai mums nevajadzētu nosaukt vārdā savas vienojošās vērtības?

Tam ir tiešs sakars ar patriotismu, ko cenšamies audzināt bērnos. Filmā, kur Arnolds Švarcenegers tēlo bērnudārza audzinātāju, ir moments, kur bērni, saģērbušies pēc Ābrahāma Linkolna, cits pēc cita runā – nezinu tieši, kas tas par tekstu – bet sauc vārdā vērtības, kas ir amerikāņu nācijas pamatos. Ko mūsu bērni varētu sacīt par savas nācijas pamatvērtībām? Vai tās ir kaut kur rakstītas? Kur būtu loģiskākā vieta, kur tās ierakstīt – visiem zināmas, visiem pieejamas, kur var tajās palūkoties kā spogulī un pavaicāt, vai tas, ko es nupat taisos darīt, saskan ar manas valsts vērtībām? Kur tām vajadzētu atrasties?

Diskutējot par Satversmes preambulu, pat savējo starpā ir dažādas domas. Vajag tādu? Varbūt nevajag? Īstenībā tas nav pārāk sarežģīts jautājums. Vajag tikai izdomāt, vai ir kaut kāds latviskums vai „latvijiskums“, kas mūsu valsti dara savdabīgu, atšķirīgu Eiropas kontekstā, un vai gribam to nākotnē saglabāt. Ja nekā tāda nav, tad varbūt pat labāk iekust eiropeiskajā un kosmopolitiskajā straumē. Arī ar patriotisma mācīšanu nebūs jāsaspringst. Nav citas piederības, kā tā, ka es piederu pats sev? Nav citu vērtību, kā tās, kuras nosaku sev pats? Nav citas identitātes, kā globalizētā civilizācija? Šo visu jauns cilvēks viegli uzsūc arī bez mācīšanas. Atliek vēl iedvest, ka viņam nav tradīcijas, nav reliģijas, nav dzimuma, tikai dzimte... Es esmu viss visā... Tas nav pārāk grūti. Un tad, protams, arī preambulu nevajag.

Ja tomēr ir kaut kas latvisks vai īpati „latvijisks“, ko mēs gribētu saglabāt, tad šīs vērtības labāk vajag uzrakstīt un nosaukt vārdā, jo sen vairs nav tas laiks, kad tās visiem ir pašas par sevi saprotamas. Ko tajās rakstīt, varētu būt pati nozīmīgākā diskusija mūsu sabiedrībā, taču dažas lietas par to var pateikt tūlīt:

1. Tajā būtu jāraksta nevis tas, kas ir politkorekti, bet tas, kas ir patiesība. Piemēram, tā ir patiesība, ka Latvijas Valsts un nācijas pamatos ir likta latviskā dzīves ziņa un kristīgās ticības vērtības. Tā vienkārši ir patiesība, bez kuras nav 18. novembra republikas, jo tai bija ne tikai juridiskā, bet arī garīgā un kultūras dimensija.

2. Ir jāņem vērā, kaut prātā pieminot, ka par Latvijas valsti daudzi atdeva dzīvības. Tās nedrīkst vienkārši izmest pār bortu. Vai tas, ko gribam redzēt savu vērtību apliecinājumā, ir tas, par ko mūsu tēvi un vectēvi atdeva dzīvību? To vajag pieminēt sevišķi tādēļ, ka mums, ja vispār ceram uz kādu nākotni, ir tūlīt pat jābeidz ņirgāties par savu valsti! Ja ne pašu inteliģences dēļ, tad kaut vai pieminot par Latviju kritušos, necelsies roka internetā uzklabināt dzimtajā latviešu valodā: „Muļķu zeme Latvānija“. Varbūt tad katras nozares pārstāvim, cīnoties par tās interesēm, neliksies piedienīgi daudzināt un kultivēt, ka „atliek tikai braukt prom“. No vārda viss sākas...

Pavisam nesen es apmeklēju Latviešus Īrijā. Laikam tā bija pirmā reize, kad jutos skumji, redzot baznīcā tik daudz bērnu. Tie bija jauki bērni, bet Īrijas bērni, varbūt jau pat īru, ne latviešu bērni. Kur taču Latvijai bērnu tik ļoti trūkst...

Esmu tālu no uzskata, ka tie, kas aizbrauc, ir nodevēji. Daudziem nebija lielas izvēles. Taču arī aizbraukt var dažādi. Filmā „Rīgas sargi“ Mārtiņš aizbrauca līdz pat Vladivostokai, lai reiz varētu aizstāvēt Rīgu un Latvijas valsti. Cik ļoti tas atšķiras no ganuzēna bravūras, ko bieži redz internetā: „Jūs, muļķīši, vergojat Latvijā, kamēr es esmu vīrs Anglijā!“ Apstākļi var piespiest latvieti aizbraukt, taču ne kā caur triumfa arku, bet ar apņemšanos arī svešumā audzināt bērnus ar Latviju sirdī. Lai viņi reiz būtu resurss tēvzemei. Tas ir brīnums, ko paveica latviešu trimda pēc 2. pasaules kara. Par Latviju ir izliets daudz asiņu un Brāļu kapi un daudzās kritušo piemiņas plāksnes dievnamos ir spogulis, kur ielūkoties – vai lēmums, ko grasos pieņemt, vai solis, ko taisos spert, ir radniecīgs tam , ko darīja tēvi, kad nolika galvu par Latviju. Jo tā ir mana klusā cīņa par savu valsti.

Trešais, ko nedrīkstētu aizmirst – mēs, latvieši, neesam Latvijā vieni. Un es ar to nedomāju svešās dzīvības formas, kam Latvijas karogs ir „figņa“, kur nošņaukt degunu. Latvijā ir daudz gudru, strādīgu, inteliģentu krievu, baltkrievu, armēņu, baškīru un citu tautu piederīgo, kam Latvija tāpat ir dārga dzimtene un ar kuriem kopā var un arī vajadzēs raudzīties, kāda balta virsotne mēs varam būt. Ja arī pēc 20 neatkarības gadiem ir jūtams kāds saspīlējums, tad saprātīgiem cilvēkiem konflikts ir iespēja attīstīties un šķīstīties, nevis tajā kavēties. Nākotnes pamatos jāmeklē vērtības, ap kurām mēs varētu pulcēties kopā. Tas šobrīd var šķist utopiski, taču mēs esam valsts, kas, ja reiz mērķi ir saukusi vārdā, to spēj arī piepildīt.

Ja pirmā problēma ar apustuļa padomu bija – saprast, kas tad Latvijas Republikā ir patiess, taisnīgs, godājams un tikumisks, tad otra problēma ir piedabūt sevi par to domāt. Pat ja mūsu vērtības būtu skaidri aprakstītas visstiprākajos dokumentos – kā lai pakļaujam tām savas domas, savu gribu, savu sirdi? Kā jūgsi, tā brauksi, un ko domāsi, to arī darīsi. Latviju, tāpat kā Ēdeni, ir postījis tas, ka cilvēku domas un vēlmes ir bijušas pavisam kur citur. Tādēļ grēks ir ne mazāk valstiska problēma kā banku krīze. Faktiski otrā pat izriet no pirmās. Kur ir risinājums?

Un atkal – iesākumā bija Vārds. Dievs radīja pasauli ar vārdu. Un, kad Dievs redzēja, kā grēks posta pasauli un arī viņa visskaistāko zemi, tas pats radošais Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Kristus nāca pasaulē, lai atrisinātu grēka problēmu. Viņš vienīgais to spēja. Viņš ne tikai mācīja par to, kas ir tikumisks un taisns, viņš arī nodzīvoja nevainojami bezgrēcīgu dzīvi, un ar savu nepelnīto nāvi izpirka mūsu grēkus pie krusta. Tiem, kas ticībā nāk pie viņa, Kristus dāvā piedošanu un dod iespēju un vēlēšanos sākt no jauna. „Jo tā Dievs pasauli mīlēja, ka deva tai savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.“

Ne kāda kristīgā ideja vai princips, bet dzīve ar viņu, sastapšanās ar viņu ikdienā, un galu galā – mīlestība uz viņu ir tā, kas dod gan svētīgas bēdas par grēkiem, gan arī vēlēšanos un spēku labot savu dzīvi. Tas savelk kopā visu līdz šim runāto. Tādēļ Kristus nākšana, Vārdam topot par miesu un mājojot starp mums, Latvijai ir ne mazāk svarīga par atmodu vai brīvības cīņām. „Viņā bija dzīvība un dzīvība bija cilvēku gaisma“, rakstīts evaņģēlijā. Ģeniālais rakstnieks Klaivs Steiplzs Lūiss teica: „Es ticu kristietībai tāpat kā tam, ka saule ir uzlēkusi. Ne tādēļ vien, ka varu to redzēt, bet arī tādēļ, ka, pateicoties tai, es varu redzēt visu citu.“

„Savu visskaistāko zemi Dievs ir atdevis mums...“ Reizēm vajag lielu mīlestību, lai redzētu skaistumu 95 gadus vecā sejā, kas glabā ne tikai laimes brīžu, bet arī sūru pārbaudījumu pēdas. Lai Kristus gaismā mēs tomēr redzam, ka Latvija ir Dieva visskaistākā zeme, lai novērtējam tās iespējas un spraužam Dieva iedvesmotus mērķus, kas mēs varam nākotnē būt. Lai Kristus gaismā redzam savus tuvākos Dieva acīs svētus kā sakraments un kopā ar viņiem šos mērķus piepildām. Mazliet lokalizējot Kristus vārdus - viņš teica: „Es esmu Latvijas gaisma. Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.“

Rādi, Kungs, mums Tavu ceļu un liec mums gribēt pa to iet!

Amen

lasīt tālāk

31. oktobris ir diena ar daudzslāņainu nozīmi. Nepretendējot uz nopietnu analīzi, var vienkārši pieminēt, ka senie ķelti šajā dienā atzīmēja ražas vākšanas beigas un ziemas sezonas sākumu. Viņi dedzināja ugunskurus, lai atvairītu nāves un sairšanas spēkus un ar cienastu  pielabināja ziemas un tumsas garus, kas citādi varēja ar viņiem izspēlēt kādu ļaunu joku.  Sākot no 8. gadsimta kristīgā baznīca 1. novembrī svin Visu svēto dienu, pieminot asinslieciniekus, kas atdeva dzīvību par ticību uz Kristu. 31. oktobri sauca par All Hallow’s Evening no kā arī cēlies vārds Helovīns. Tas bija vakars, kad svinēt Dieva vārda apsolījumu, ka ticībā tiks uzveikts arī pēdējais no ienaidniekiem - nāve.

Pirms teju 500 gadiem 31. oktobris ieguva vēl kādu nozīmi. Var teikt, ka ar āmura palīdzību. 1517. gada Helovīna svētvakarā doktors Mārtiņš Luters pienagloja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm 95 tēzes, kurās izteica  savus teologa uzskatus par izplatīto indulgenču jeb grēkatlaižu tirgošanu. Tas bija ierastais veids, kā ierosināt akadēmisku disputu, taču Lutera tēzes iekūra teoloģisku ugunskuru, kas izplatījās visā Eiropā. Mēdz teikt, ka viņa āmura klaudzieni atbalsojās pat Romā un uz visiem laikiem izmainīja Rietumu civilizāciju.

Indulgenču sākotnējā ideja nebija gluži tik brutāla kā grēku piedošanas pārdošana par naudu.   Romas katoļu baznīca mācīja, ka Kristus upura nopelns ir nesalīdzināmi lielāks, nekā bija vajadzīgs pasaules grēku izpirkšanai. Pārpalikums līdz ar svēto nopelniem veido neizsmeļamu nopelnu un tikumu krājumu, ko pārvaldīt Kristus ir uzticējis baznīcai. Pāvests tos ar zināmiem noteikumiem var cilvēkiem izdalīt atlaižu veidā. Ar indulgenci pārdeva nevis grēku piedošanu - tā joprojām bija jāiegūst grēksūdzes sakramentā - bet atbrīvošanu no laicīgā soda, kas cilvēkam par grēkiem tomēr jāizcieš. To varēja izciest vai nu dzīves laikā, labprātīgi lūdzoties, gavējot un gandarot, vai arī šķīstītavas ugunīs. Taču, samaksājot par indulgenci, varēja sevi vai kādu mirušu tuvinieku no soda izciešanas izpirkt. Lai gan prāts var izsekot šīs konstrukcijas loģikai, tomēr tā arī rada jautājumus. Piemēram, tika vaicāts - ja pāvestam tiešām ir vara un līdzekļi atbrīvot dvēseles no šķīstītavas mokām, kādēļ viņš to nedara ar visiem? Kādēļ Kristus vietnieks neizrauj dvēseles no ciešanām tikpat žēlsirdīgi, cik žēlsirdīgi Kristus par tām izlēja savas asinis, neprasot samaksu?

Tomēr īstenība bija vēl ļaunāka. Atšķirībā no pašreizējā pāvesta Franciska, kurš, amatā stājoties, paziņoja, ka “karnevāls ir beidzies” un atlaida no amata bīskapu, kas sev bija ierīkojis rezidenci par trīsdesmit miljoniem, viduslaiku pāvesti dzīvoja visai ekstravaganti. Viņiem vajadzēja finansēt gan dižu dievnamu celšanu, gan antīko skulptūru kolekcijas un citas aizraušanās. Lielus līdzekļus prasīja krusta kari. Vajadzību bija daudz un atlaižu pārdošana kļuva par ievērojamu Romas baznīcas ienākumu avotu. Lutera laika pāvests Leons X centās pārspēt visus citus galmus. Kā varenības simbolu viņam vajadzēja pabeigt diženāko no dievnamiem, Sv.Pētera Baziliku. Pārsteidzošā celtne un mākslas darbi, kas joprojām sajūsmina apmeklētājus, bija iegūstami par dārgu maksu. Lai vāktu līdzekļus, pa Vāciju ceļoja dominikāņu mūks Johans Tecels, pārdeva indulgences un īpaši necentās zemniekiem izskaidrot teoloģiskos smalkumus. Viņš skandināja pantiņu:

“Tiklīdz nauda lādē krīt,

Dvēs’le debesīs tūlīt.”

Luters to sauca par “ticīgu cilvēku dievbijīgu krāpšanu”, kas aizvilina kristiešus no patiesas grēku nožēlas un patiesi labiem darbiem. Viņam piekrita Erasms un citi izglītoti prāti, bet vācu firsti to sauca vienkārši par “Romas assinsūkšanu”. Zīmīgi, ka publicēt tēzes Luteru mudināja ne tikai raizes par dvēseļu labklājību, bet arī bažas par baznīcas un pāvesta autoritāti izglītotu cilvēku acīs.

Iesākusies par atlaižu tēmu, reformatoriskā diskusija turpināja izvētīt visu baznīcas dzīvi un paražas.  Trīspadsmit gadus vēlāk galvenās atziņas tika izteiktas svarīgākajā Reformācijas dokumentā - Augsburgas ticības apliecībā. Iztēlosimies, kā uz Tecela komerciālo panākumu  fona izskan tās svarīgākie artikuli:

“Cilvēki netiek attaisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi bez maksas Kristus dēļ tiek attaisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību savā priekšā.”

“Tādai ticībai ir jānes labi augļi un jādara Dieva pavēlēti labi darbi Dieva gribas dēļ, nevis paļaujoties, ka ar šādiem darbiem nopelnām attaisnošanu Dieva priekšā. ... Tā tas ir Dieva iedibināts, ka tas, kas tic uz Kristu, top izglābts bez darbiem, saņemdams grēku piedošanu bez maksas - vienīgi ticībā.”

Reformācijas notikumi noveda ne tikai pie luterāņu baznīcas izkristalizēšanās. Tie arī izveidoja labāku Romas katoļu baznīcu, liekot tai skaidrāk formulēt savu teoloģiju. Lielākā daļa no reformatoru aicinājumiem šodien ir atraduši vietu katoļu baznīcas mācībā un dzīvē.  Diemžēl tajā laikā baznīca neatrada sevī spēku pārdzīvot ticības un paražu auditu sev par svētību un nesašķelties. Viens no iemesliem manuprāt bija tas, ka Lutera kritika grāva Tecela biznesu un apdraudēja varenu cilvēku lielus plānus. Tādēļ Luteru centās nevis uzklausīt, bet apklusināt. Viņam uzdeva tikai divus jautājumus - vai šie teoloģiskie sacerējumi ir viņa un vai viņš ir gatavs tos atsaukt. Tāda ultimāta priekšā Luters tad saka pazīstamos vārdus: “Ja vien man neuzrāda un mani nepārliecina ar Svēto Rakstu liecību vai neslēptiem, skaidriem un noteiktiem iemesliem un spriedumiem - un mana sirdsapziņa ir Dieva vārda gūstā -, es nevaru atteikties un to nedarīšu, jo rīkoties pret sirdsapziņu ir bīstami un negudri.” Un tad piebida: “Te es stāvu un citādi nevaru. Dievs, palīdzi man! Amen.”

Lai cik traģiski tas neliktos, otrs iemesls varēja būt nesaprašanās valodas lietojumā. Mūsdienu ekumeniskie teologi, pētot Reformācijas laika dokumentus, nāk pie secinājuma, ka teoloģiskajos disputos pāvesta pārstāvji un reformu aizstāvji ir dažādi izpratuši pašu galveno atslēgas terminu “ticība”. Pāvesta teologi to saprata kā intelektuālu piekrišanu kādām patiesībām, tādēļ Lutera tēze, par to cilvēks top izglābts vienīgi ticībā, viņiem šķita kliedzoša aplamība. Kur tad paliek mīlestība uz Dievu, sirds satriektība un atgriešanās, bez kuras cilvēks nevar izglābties? Luters, runājot par ticību, ietvēra tajā gan mīlestību, gan nožēlu, gan atgriešanos. Politiskais saspīlējums neveicināja to, lai viņi cits citu sadzirdētu. Bez šaubām, bija arī citi iemesli, bet šos ir vērts pamanīt.

Mums šodien paliek atvērts Augsburgas apliecības priekšvārdā izteiktais nolūks: “lai ar šiem ticības jautājumiem saistītos dažādo partiju viedokļus un izteikumus varētu savā starpā mīlestībā, lēnprātībā un laipnībā abpusēji uzklausīt, apdomāt un apspriest, lai pēc tam, kad novērsts un izlabots tas, ko abas puses savos rakstos aprakstījušas un sapratušas atšķirīgi, šos [mācības artikulus] labi pamatotu un atgrieztu pie vienas vienkāršas patiesības un kristīgas vienprātības, lai mēs turpmāk varētu aptvert, paturēt un atbalstīt patieso reliģiju.” Tā ir vienkārša, skaidra un galvenais - luteriska ceļa karte ekumeniskajam procesam pasaulē un arī Latvijā.

Droši vien tēžu publicēšanai Luters izvēlējās Visu svēto dienas priekvakaru tādēļ, ka uzskatīja savu soli par autentiskas ticības apliecināšanu Dieva mīlestībai un Kristus nopelnam, kas atbrīvo cilvēka sirdsapziņu un ļauj priecīgi svinēt dzīvības uzvaru pār nāvi. Kopš tā laika miljoniem cilvēku 31. oktobris ir Reformācijas diena jeb ticības atjaunošanas svētki. Ir viegli aizmirst, par ko esam pateicību parādā reformatoru drosmei pirms 500 gadiem. Reformācijas sociālās sekas bija milzīgas. Bībeles tulkojums tautas valodā darīja to pieejamu vienkāršajai tautai un deva nenovērtējamu ieguldījumu valodas attīstībā, lasītprasmē un vispārējā izglītībā. Protestantu uzsvars uz visu kristīto ticīgo priesterību vēlāk veda pie koncepcijas par demokrātiskām pārvaldes formām. Reformācija veicināja ticības un sirdsapziņas brīvību, kas tālāk vadīja pie vārda brīvības, preses brīvības, pulcēšanās brīvības un citām politiskās un sociālās brīvības formām.

Uhh, nupat durvju zvans džinkstēja kā traks, pēc tam no kaimiņu mājas atskanēja logā iesviesta priekšmeta blīkšķis un suņu rejas.Varbūt nedaudz ironiski, ka šīs pašas brīvības mums šodien ļauj atzīmēt Helovīnu tik dažādi? Mūsu atbrīvotajai apziņai ir ļauts brīvi izvēlēties, kurā no šī vakara saturiskajiem slāņiem gribam atrast savu vietu. Kurp prasās mūsu sirds? Kurp gribam vest savus bērnus?

- Vai tur, kur, noslēdzot ražas vākšanas sezonu, dedzina ugunskurus un ar cienastu pielabina ziemas un tumsas garus?

- Vai tur, kur Kristus izpirktais un viņa piedošanā šķīstītais cilvēks ticībā svin dzīvības uzvaru pār nāvi?

Vai arī tur, kur paši pārģērbjamies par mošķiem un tumsas gariem, ko cilvēki cienā ar saldumiem, baidoties, ka citādi nāksies piedzīvot kādu ļaunu joku?

Lai jums Gara apgaismota izvēle un priecīgs Helovīna svētvakars!

lasīt tālāk

Šodien ir piektā svētdiena pēc Vasarsvētkiem un tā iekrīt pašā vasaras vidū, saulgriežu laikā. No rīta varējām doties uz baznīcu kā svētdienā piederas, bet vakarā… Jā, ko tad vakarā? Šis būs vakars, kad Latvijā svin Jāņus. Katru gadu ap šo laiku man sāk jautāt, vai kristieši drīkst svinēt pagānu svētkus. Pirms ugunskura dedzināšanas un Jāņa bērnu sagaidīšanas pateikšu dažus vārdus, ko es par to domāju.

Kristietim pilnīgi noteikti nav pareizi piedalīties pagānu svētkos. Taču tas mani netraucē svinēt Jāņus. Pēc manas pārliecības Jāņi nav pagānu svētki. Jāņi ir tautas svētki. Latviešu svētki. Latviešu identitāte ir veidojusies no latviešu folkloras un kristīgās ticības. Nav tādas latvietības, kurā nebūtu klāt gan vienas, gan otras. Vēršoties pret folkloras mantojumu vai pret kristīgo mantojumu, latvietis vēršas pret savām saknēm.

Savu nostāju jautājumā, vai kristieši drīkst svinēt Jāņus, es balstu pārliecībā, ka Jāņu svētkos, kādus es svinu, nav nekā reliģiska – ne pagāniska, ne kristīga.



·       Reliģiski svētki ir Jāņa Kristītāja diena baznīcā.
·       Reliģiski svētki ir jaunpagānu rituāli viņu sapulcēs.
·       Jāņi, kādus svinēja skroderdienās Silmačos, nebija reliģiski svētki.
·       Jāņi, kādus svinēja manā bērnībā, nebija reliģiski svētki.
·       Jāņi mūsdienu Latvijā nav reliģiski svētki.

Tikai pirms kādiem 15-20 gadiem medijos aktīvi sāka potēt apziņu, ka Jāņi esot pagānu svētki. Daļa kristiešu uz to reaģēja ar dedzīgu Jāņu noraidījumu, varbūt negribot, taču faktiski izrādot piekrišanu, ka Jāņi tiešām ir pagānu svētki, kas savukārt lej ūdeni uz to dzirnavām, kas runā, ka kristietība esot pretlatviska un sveša reliģija.

Kaut ko līdzīgu var novērot dzīvnieku pasaulē. Kad āpsis izrok alu, atnāk lapsa un atstāj tajā savas "zīmes". Āpsis to nevar paciest un aiziet, atstājot alu lapsai. Lapsa nu var svinēt Jurģus un smiet kuplajā astē. (Par šo līdzību pateicos māc. Aleksandram Bitem.) Vai mēs būsim tādi āpši, ka atstāsim skaisto Jāņu dienu tiem, kas nāk virsū ar stāstiem par pagānu svētkiem?

Līdzīgi man ir jautājuši arī par Dziesmu svētkiem — kā gan, Dziesmu svētkus atklājot, drīkst Domā turēt dievkalpojumu, ja karogā būšot pagāniskas zīmes? Dziesmu svētki ir mūsu rakta ala, tie radās luterāņu baznīcā, Dikļu draudzē. Es nevaru noteikt, kas būs dziesmu svētku karogā, bet es varu darīt to, kas manos spēkos, lai latviešu tautai šajā vislielākajā kultūras notikumā netiek atrauts Dieva vārds, ka no dziesmu svētkiem  netiek izspiests evaņģēlijs, bet par zemi un tautu tiek pienestas lūgšanas un aizlūgšanas dzīvajam Dievam. Es esmu kristietis, bet savas kristības dēļ nenoliedzu savu latvietību, nedz arī atdodu to jaunpagānu talibiem, kas nāk virsū un stāsta, ka būt latvietim nozīmē būt pagānam. Blēņas!

Apustulis Pāvils pret “Jāņu svinēšanu” izturējās diezgan mierīgi. Vēstulē Korintiešiem, 10. nodaļā viņš raksta —

Viss ir atļauts, bet ne viss der, viss ir atļauts, bet ne viss ceļ. Ēdiet visu, ko tirgū pārdod, un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem.

To viņš saka īpaši jūtīgajiem kristiešiem, kas baidījās, ka tirgū var nopirkt tāda dzīvnieka gaļu, kas iepriekš upurēts pagānu dieviem. Vai tad elks ir kaut kas? Tas ir izdomāts tēls, rokām darināts priekšmets vai prāta darināta koncepcija, kuras personālai esamībai bieži pat netic.

Pāvils raksta: “Ja kāds no neticīgajiem jūs aicina un jūs nolemjat iet, tad ēdiet visu, ko jums liek priekšā un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem. Bet, ja kāds jums teiks: tas ir elku upura ēdiens, – tad neēdiet”, turklāt nevis savas, bet šī sacītāja sirdsapziņas dēļ, lai viņu neieļaunotu.

Tādēļ, ja mēs, kristieši savā starpā, ģimenes vai draugu lokā svinam Jāņus un zinām, ka mums tas nav elku dievkalpojums, tad lai svinam ar mierīgu prātu, tikai ievērojot mērenību un tikumu. Varam arī pieminēt Jāni Kristītāju, par ko Jēzus saka: “Viņš bija lukturis, kas deg un apgaismo, bet jūs gribējāt tikai brīdi palīksmoties tā gaismā.” (Jņ.5:35) To pašu Jāni, kurš par Jēzu teica: “Kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī.”  (Mt.3:11) Šie vārdi, kristiešiem izsenis saistās ar tradīciju Jāņu naktī iedegt ugunskuru, tāpat kā lēkšana pār to daudziem atspoguļo šķīstīšanas ideju, ko Jānis izsaka pravietojumā par Kristu: “Viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”

Ja tomēr mums nav mierīgs prāts un mēs domājam, ka varbūt ar to dodam godu pagānu tradīcijām vai arī topam līdzīgi pasaulei, tad nesvinēsim, jo nav labi darīt neko, par ko sirdsapziņa ir nemierīga. Tikai nemēģināsim cits citu par to tiesāt vai kontrolēt. Arī Pāvils raksta:

Kādēļ gan lai cita sirdsapziņa spriež par manu brīvību? Ja es ēdu ar pateicību, kādēļ mani zaimo par to, par ko es pateicos? Tādēļ, vai ēdat vai dzerat, vai ko citu darāt, visu dariet Kungam par godu.

Tomēr apustulis šai brīvībai redz arī robežas. Kristietis nedrīks iesaistīties kultos, kas kalpo citu dievību godāšanai. Tādās lietās Pāvils vairs nav bezrūpīgs:

“Bet es saku: ko tie upurē, to upurē dēmoniem, nevis Dievam, bet es negribu, ka jūs nonāktu kopībā ar dēmoniem. Jūs nevarat dzert gan no Kunga biķera, gan no dēmonu biķera, jūs nevarat piedalīties gan Kunga mielastā, gan dēmonu mielastā”, viņš raksta.

Dievturi un citi jaunpagāni reliģiskus rituālus Jāņos praktizē, kopjot savu ticību. Tur kristiešiem nav ko meklēt. Taču var gadīties, ka vienkārši publisku pasākumu vadītāji ievieš kādus pašu izdomātus kulta elementus, upurē ugunij, piesauc kādas dievības, iesaka kādu maģiju un tamlīdzīgi. Ja jums liekas, vai jūs pat redzat, ka tiek pārkāptas tautas svētku robežas un svinēšana tiešām kļūst par reliģisku rituālu ar burvestībām un ar upurēšanu elkiem, tad aizejiet no turienes vai vislabāk — tādās vietās nemaz neejiet.

Lai mūs svētī un pasargā visuvarenais Dievs — Tēvs un Dēls un Svētais Gars! lasīt tālāk