Lai mums miers un Dieva svētība!

Aģentūras “Interfaks” portālā ir publicēts materiāls par vērtējumu, ko es esot izteicis Krievijas prezidentam V.Putinam un viņa politikai.

http://www.interfax-religion.ru/?act=news&div=55214

Citāti ir izrauti no konteksta un, kopā ar kliedzošo virsrakstu, sagrozīti atspoguļo manis sacīto. Priecājos, ka daudziem no jums tas likās neticami arī bez maniem paskaidrojumiem.

Citāti daļēji ņemti no intervijas NRA “Visums nav taisnīgs”, ko sniedzu Elitai Veidemanei un kas ir izlasāma šeit:

http://nra.lv/latvija/115560-janis-vanags-visums-nav-taisnigs.htm

Tiem, kas negrib lasīt visu interviju, piedāvāju izvilkumus – vispirms “Interfaks” rakstīto un pēc tam to, ko patiešām teicu. Kvadrātiekavās ir mans teksts, kas beigās tika noīsināts un publikācijā neiekļuva. Arī iepriekš ir gadījies, ka tieši ap īsinājumiem izceļas neskaidrības un debates.

Interfaks:

Для латышей Путин - посланник Бога, заявляет лютеранский архиепископ Латвии;

"Они (латыши - "ИФ") слышат голос разума в речах Путина, когда тот говорит о традиционных ценностях и необходимости веры. Путин в их глазах выглядит как посланник Бога", - заявил Я.Ванагс в интервью латышской газете "Диена".

Отвечая на вопрос о переоценке семейных ценностей, призывах отказаться от традиционного брака и попытках легализации педофилии, он отметил, что для многих латышей эти тенденции не могут расцениваться иначе, как самоубийственные.

Intervija:

Vienkārši cenšos lietas redzēt secībā un kopsakarā. Bet to jau redzu ne tikai es. Daudziem latviešiem šī virzība liekas pašnāvnieciska. Viņiem sāk likties, ka saprāta balss ir saklausāma prezidenta V.Putina runās. Kad viņš runā par tradicionālajām vērtībām un ticības vajadzību, viņš var sākt likties kā Dieva izredzētais Kīrs no Jesajas 45, kas nāks un glābs mūs no Bābeles. Tāpēc daudzi latvieši pat atbalsta Ukrainā notiekošo. [Vai par to iedomājās latviešu eirodeputāti, balsojot par Lunačekas ziņojumu? Te gan jāatceras, ka runas pret homoseksuālismu vēl nav kristīgās vērtības. Daudz vairāk tās ir cieņa pret cilvēka personību, brīvību, taisnīga sociālā politika. Cieņa pret kaimiņvalstu suverenitāti. Eiropu un Krieviju nevar salīdznāt tikai pēc vienas pazīmes.]

Interfakss:

Западный мир действительно несет нам не только добро. Его "мягкая власть" лишает нас национальной самобытности и традиционного образа жизни. Правда заключается в том, что Латвии и России как двум молодым государствам надо дружить и сотрудничать, забыв о былых противоречиях", - полагает архиепископ.

Intervija:

Imants Kalniņa mūzika man kopš bērnības bija spēcīgs mudinājums iekšēji nepakļauties padomju ideoloģijai. Tāds kā brīvības gaisa malks. Okupācijas laikā visas brīvības domas saistījās ar rietumiem, tādēļ pavērsiens Imanta nostājā bija diezgan negaidīts – un tieši tādēļ lika domāt. Ko viņš tādu ieraudzījis brīvajā pasaulē? Vispār jau viņa vārdos ir daudz taisnības. No rietumu pasaules nāk ne tikai labas lietas vien. Vai iesastīšanās tajā mums deva īstu brīvību, vai arī tās maigā vara, runājot Bredberija līdzībā, ievelk kā sēkliņas betona maisītājā, kur tiek tālāk noārdītas mūsu nacionālā savdabība un tradicionālais dzīvesveids? Arī tas ir taisnība, ka Latvijai un Krievijai vislabāk būtu veidot draudzīgas un sadarbīgas attiecības kā divām jaunām valstīm, kas aizmirsušas pagātnes samezglojumus. Kurš gan to negribētu? Tā ka Imanta Kalniņa domas ir saprotamas un pragmatiskas. Man par to ir viens galvenais jautājums: vai arī Krievija grib nolikt malā pagātni un sākt kā jauna valsts? Ja ne, tad mūsu labie nodomi tādi arī paliek. Par ko liecina tas, ka Maskavā grib tiesāt Gorbačovu, jo viņš atzinis Baltijas neatkarību? Vai Krievija ir gatava rēķināties Latviju kā ar neatkarīgu valsti, vai, tāpat kā Ukrainu, arī mūs redz kā “krievu pasaules” teritoriju? Teležurnālists Vladimirs Pozners, Krievijas opozicionārs Romāns Dobrohotovs un visi citi, ko esmu dzirdējis sakām, ka Krimas variants Latvijā nav iespējams, tam ir nosaukuši tikai vienu iemeslu – eirointegrācija un dalība NATO. Vai no tā atsacīties nebūtu pārāk... bezrūpīgi? Kā bija dzīvot krievu pasaules “vienotā valstiskā veidojumā” var atcerēties, pārlasot Gunāra Astras pēdējo vārdu. Varbūt tomēr labāk mēģināt savas vērtības aizstāvēt rietumu demokrātijas apstākļos?

Interfaks:

Почему в России такую поддержку имеет политика Путина? Потому что он поднял волну патриотизма. Без патриотизма государство сникает", - заключил архиепископ Янис Ванагс.

Intervija

Bez patriotisma īsti nevar iztikt. Kāpēc Krievijā ir tik liels atbalsts prezidenta Putina politikai? Tāpēc, ka tā ir iekustinājusi patriotisma vilni – mūsu stiprā dzimtene, mūsu varenā Krievija! Bez patriotisma valsts nonīkst. Tomēr patriotismam vajadzētu izaugt no kaut kā laba: nevis, ko es spēju atņemt kaimiņam, bet ko es varu darīt savas valsts labklājībai? Patriotisms ir nevis ienīst cittautieti, bet, piemēram, tiekties pēc izcilības izglītībā un savā arodā, lai kalpotu savai valstij. Tāds patriotisms ir vajadzīgs, bet no otras puses – patriotismam jādod iemesls. V.Putins saviem cilvēkiem sagādāja iemeslu būt patriotiskiem, cits jautājums – ka ir briesmīgs iemesls – celt patriotismu uz citu tautu rēķina.

lasīt tālāk

Lieldienās cits citu sveicinām: „Kristus ir augšāmcēlies! Vai kādreiz nav gribējies atbildēt jautājuma izteiksmē: „Patiesi augšāmcēlies?“ Ar tādu skepsi saskārās jau apustulis Pāvils, kad mēģināja sludināt grieķiem Atēnās. Vispirms tie priecīgi klausījās, jo uzzināt jaunumus bija viņu iemīļotais laika kavēklis. Taču, kad Pāvils teica, ka „ Dievs ir devis ticības pierādījumu caur savu izredzētu vīru, ko viņš uzmodinājis no mirušajiem“, tad vieni sacīja – parunāsim par to citreiz, bet citi vienkārši sāka smieties. Tāds brīnums viņiem likās par lielu. Vai gan ir redzēts, ka tas, kurš ir miris, atgrieztos atpakaļ dzīvs?

K.S. Lūiss teica: „Brīnumi tikai ar maziem burtiņiem atkārto to, kas ir rakstīts pāri visai pasaulei ar burtiem, kas dažiem ir pārāk lieli, lai tos redzētu.“ Ja zinām, ka Dievs radīja visumu no nekā, ja zinām, ka Dievs radīja dzīvību tur, kur tās ipriekš nebija, tad nemaz nav tik liels ticības solis aptvert, ka Dievs lika dzīvībai atgriezties tur, kur tā nesen jau bija.

Īstais brīnums ir cits.  Jēzus teica: „Kas redz mani, redz Tēvu. Es un Tēvs esam viens.“ Apustulis Pāvils raksta Kolosiešiem: „Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā.“  Jāņa evaņģēlija pašā sākumā lasām: „Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa.“ Tad lūk – vislielākais brīnums man šķiet tas, ka Kristus vispār nonāca kapā. Dievs, pats dzīvības avots nonāk kapā! Ko viņš tur meklēja?! Tavu sabiedrību. Jo kur tad cilvēku visdrošāk var atrast? Dzīvē mēs staigājam dažādus ceļus, uzturamies dažādās vietās. Taču, kad mūžs ir galā un ir sasniegta galastacija, kad atskan pavēle visiem izkāpt, tad ikviens esam kapā. Tur Kristus apguļas kā viens no mums. Ne lai pasauli tiesātu, bet lai pasauli glābtu. Īstais brīnums ir tas, ka Dievs nevis pacieš mūs kā nevīžīgus, trokšņainus kaimiņus vienā kāpņu telpā, cerot ka pēc 70 vai 80 gadiem mēs aizvāksimies, bet apmaina savu debesu troni pret kapa bedri tādēļ, lai mani, tādēļ lai tevi, tādēļ lai katru no mums varētu ievest savā Debesu valstībā. Dalīties ar mums savā dievišķajā dzīvē. lai varētu ar mums būt kopā ne 70 vai 80 gadus, bet mūžīgi.

Apstāsimies uz mirkli un padomāsim pie sevis – Dievs grib ar mani būt kopā debesu svētlaimē mūžīgi? Ko tas nozīmē? Cik ļoti Dievs man uzticas, ja ir gatavs ielaisties ar mani uz tik ilgu tuvumu! Kādas jūtas Dievam liek no debesu godības iekrist kapā manis dēļ? Nupat kādā portālā lasīju, ka stila eksperti bija mani nokritizējuši par apaviem, kādos biju atnācis uz vakariņām ar karali. Es gan uzvilku labākos, kādi man ir, taču vienalga tie esot bijuši pārāk ikdienišķi. Tur bija rakstīts, ka nākt kurpēs tieši no kapa malas pie karaļa esot necieņa pret augsto personu. Tad iedomāsimies, ka pats debesu Ķēniņš, karaļu Karalis, tevis dēļ, manis dēļ ierodas nevis uz vakariņām, bet uz krusta nāvi. Ne svētku apavos, bet izģērbts kails. Ne pie kapa malas, bet kapā iekšā – lai tikai būtu kopā ar mums. Cik lielai ir jābūt viņa mīlestībai! Zināt, kas ir pats brīnumainākais un reizē mulsinošākais? Mēs taču neesam izdarījuši neko, kas dotu iemeslu tādai mīlestībai! Gluži otrādi. Nāve ir grēka sekas. Mūsu dzīve ved uz kapu tādēļ, ka esam darījuši kļūdas, cūcības, ļaunus darbus un grēkus. Labā salīdzinoši ir bijis tik maz.

Ne jau savas vainas dēļ Kristus saņēma nāvi. Viņš nodzīvoja nevainojamu un pilnīgu dzīvi. Ne jau tāpat vien viņš  mira pie krusta, bet lai ar savu nāvi izpirktu mūsu kļūdas, cūcības, ļaunos darbus un grēkus. Mūsu labā trūkumu viņš pārpārēm gandarī ar savējo. Mūsu labad viņš pat nokāpa ellē, lai tai pateiktu: „Tev ir vara pār daudziem, bet ne pār tiem, kas man tic. Tev pieder daudzi, bet ne tie, kas kristībā kopā ar mani ir aprakti nāvē. Viņi nav tavi. Viņi ir mani. Es viņiem devu varu būt par Dieva bērniem. Viņus es augšāmcelšu pastarajā dienā.“ Cik liela ir Dieva mīlestība, kas viņu spieda to darīt!

It kā jau tā nekur nav apslēpta. Diženajā galaktiku rotācijā un maza zieda izplaukšanā Dievs pūlas savas radības labā. Minerāliem viņš dod esamību, augiem augšanu, dzīvniekiem sajūtas un instinktus. Cilvēkiem prātu, jūtas, talantus, draugus, iespējas, laiku un zemi, kur dzīvot. Pat ciešanu neizprotamajā, smagajā darbā viņš cenšas sasniegt vislielāko labumu. Dieva mīlestība ar milzu burtiem ir rakstīta pāri visai pasaulei, taču visskaidrāk tā ir izlasāma Kristus nāvē un augšāmcelšanās brīnumā.

Nu un ko mēs par to? Pirms pāris dienām es stāvēju garā rindā pie kases veikalā RIMI. Kad jau biju tuvu kasei, blakus atvēra vēl vienu kasi. Kasierīte sauca: „Nāciet pie manis visi, kas esat nostāvējušies un nogaidījušies!“ Kā cilvēki steidzās! Bet es jau biju izlicis savus pirkumus uz lentas. Un cilvēki, kas bija pēdējie, tālu aiz manis, pēkšņi bija man priekšā. Cik laimīgi un lepni viņi izskatījās! Viņi bija ieguvuši vismaz 5-10 minūtes.

Kristus sauc: „Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un iztvīkuši, es jūs gribu atvieglināt! Es dodu jums mūžību.“ Vai par to esam tikpat sajūsmināti kā par piecām minūtēm pie kases? Vai tāpat steidzamies, dzirdot Kristus aicinājumu kā dzirdot labās kasierītes balsi? Reizēm mēs paši esam sev mīkla un pārsteigums, vai ne? Mūsu spēja, vai drīzāk nespēja ar sirdi dzīvot saskaņā ar to, ko prāts atzīst par svarīgo vai mazāk svarīgo.

Tas ir raksturīgi cilvēkiem, kas dzīvo salīdzinošā labklājībā un mierā. Mums diezgan sen nav bijis karu, revolūciju un līdzīga posta. Mums nav zemestrīču, kas sgrauj pilsētas un paisuma viļņu, kas noslauka ciemus. Mums nav brutāla, asinskāra režīma. Lai arī ir lietas, ar ko būt neapmierinātiem, tomēr mēs dzīvojam vēl tik labklājīgi un mierīgi, lai drīzāk steigtos pie kases, nekā pie Kristus.  Citādi ir kristiešiem, ko režīms ticības dēļ met cietumos un nogalina. Citādi ir cilvēkiem, kas zaudē tuviniekus, grūstot namiem, zemestrīcēs un plūdos. Citādi ir tautām, kuru zemē iebrūk ienaidnieks. Taču kad viss, ko savā dzīvē esam centušies sasniegt, piepeši kļūst trausls un nenoturams, tad ieraugām, cik akli un muļķīgi ir priecāties par iegūtām piecām minūtēm pie kases vai tamlīdzīgiem niekiem, bet Kristus apsolījumu – neviens jūs neizraus no manas rokas – nolikt plauktā vēlākam laikam.

Pēdējā laika notikumi mūs dara redzīgākus un nopietnākus. Mūsu karavīri gatavojas aizsargāt valsti. Mūsu sabiedrotie sola palīdzēt. Taču arī uzvarošs karš ir briesmīgs un var bez izšķirības atnest daudz posta un nāves. Tas palīdz ieraudzīt, cik svarīga ir Kristus augšāmelšanās arī mūsdienu attīstītajā gadsimtā. Nekas mums nav garantēts, vienīgi Dieva beznosacījumu mīlestība.

Kristīgā ticība ir sekošana Kristum. Ja turamies pie viņa stiprā ticībā, tad viņa ceļš ir arī mūsējais. Tas nozīmē, ka mums tāpat kā viņam var nākties piedzīvot vardarbību, uzbrukumus, pazemojumus, ievainojumus, nāvi un kapu. Taču, ja mūsu ceļš ir Kristus ceļš, tas aizved pie augšāmcelšanās un uzvaras. Lai notiktu, kas notikdams, gala iznākums būs uzvara. Valstība ir mūsu un neviens to nevarēs atņemt. Jo vairāk spējam noskaņoties tā, ka ar to pietiek, jo mazāk ir baiļu un jo vieglāk ir izturēt pārbaudījumus. Pat cīņā ir vieglāk doties, zinot, ka Kristus man apsola mūžīgo dzīvību  un savus solījumus pilda.

Kad mums nepelnīti dāvina kaut ko tik lielu, nevilšus sāc domāt, ko dot pretī. Ko Kungs Jēzus varētu gribēt no manis? Ko es viņam vispār spēju dot? Tajā, kao viņš cilvēkiem saka, dominē divi vārdi – „Nāciet!“ un „Ejiet!“

Nāciet un ticībā satveriet visu, ko es jums dodu. Nāciet bez bailēm, jo es jūs esmu mīlējis ar dievišķu mīlestību. Dievišķa mīlestība ir tāda, kas tevi mīl nevis pat „neskatoties uz taviem trūkumiem un grēkiem", bet tos redzot un zinot labāk nekā tu pats. Kristus saka – es jums piedodu, ja nožēlojat, lai dotu iespēju atgriezties, mainīties un augt. Dziedina nevis tiesāšana, bet žēlastība.

Ejiet un dariet savam tuvākajam to, ko es esmu darījis jums. Mīliet ar tādu pašu mīlestību. Ja Kungs Jēzus mudina mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, tad varbūt tiešām mums vispirms jāiemācās pieņemt un mīlēt sevi, arī redzot savu nepilnību un grēcīgumu. Daudziem vajadzētu beidzot piedot sev un nemocīt sevi ilgāk tur, kur Kristus jau sen ir piedevis, bet dzīvot atjaunotu dzīvi – lai pēc tam mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu. Nevis tādēļ, ka šim tuvākajam nebūtu trūkumu, nevis neskatoties uz viņa grēkiem, bet arī tos redzot. Ja teikt taisnību, tad mīlestībā. Ja runāt stingri, tad tomēr mīlestībā. Tā māca apustulis: „Runājiet patiesību mīlestībā“, dodot iespēju kaut ko labot, mainīties un augt. Bauslība nokauj, dzīvu dara evaņģēlija žēlastība.

Sastopot citam citu ar tiem sirds un dvēseles gabaliņiem, kuros valda augšāmceltais Kristus, veidojas stipras un laimīgas ģimenes, saskanīga sabiedrība, labklājīga valsts un svēta Baznīca. Ko dot pretī Kristum, kas mums dāvā augšāmcelšanos? Savu sirdi un dvēseli, kur viņam valdīt. „Nāciet!“ un „Ejiet!“, saka augšāmceltais Kristus. Viņam lai pateicība mūžīgi! lasīt tālāk

Pēc tam, kad 9. februārī archibīskaps Elmārs E. Rozītis Rīgā ordinēja mācītājas amatā Ievu Puriņu, esmu saņēmis gan mutiskus, gan rakstītus jautājumus, kādēļ patiešām sievietes nevarētu ordinēt? Kad otrdienas vakara raidījumā „Monopola viesis“ man šo jautājumu uzdeva ar radio starpniecību, sapratu, ka man ir pienākums jautātājiem atbildēt.

Nopietniem interesentiem parasti iesaku izlasīt Manfrēda Haukes disertāciju „Die Problematik um das Frauenpriestertum vor dem Hintergrund der Schöpfungs- und Erlösungsordnung“, kas angļu valodā izdota ar nosaukumu „Women In The Priesthood“.  Vienā īsā rakstā nevar sniegt izsmeļošu paskaidrojumu par visai plašo tematu. Tomēr šoreiz gribu tādu piedāvāt. To ir sagatavojis agrākais Misūri Sinodes Luterāņu Baznīcas prezidents Alvins L. Barijs. Misūri Sinode ir pazīstama ne tikai ar savu stingro turēšanos pie Bībeles, bet arī ar nelokāmo uzticību luteriskajai mācībai.  Tā ir viena no daudzmiljonu luterāņu baznīcām, kas nav ielaidusies viena dzimuma pāru laulāšanā un tamlīdzīgās mūsdienu negantībās. Tādēļ tieši luterāņiem ir visvairāk vērts tajā ieklausīties.

Sveicieni jums mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā! Daudzas denominācijas ordinē sievietes mācītāja amatam, pat dažas luterāņu baznīcas. Ir svarīgi, lai luterāņi spētu sniegt laipnu atbildi tiem, kas varētu uzdot jautājumus par mūsu nostāju. Mums ir iespēja runāt patiesību mīlestībā.

Ko Dievs saka par sievietēm, kas kalpo mācītāja amatā?

Kungs mums caur savu vārdu māca, ka sievietēm nav uzdota atbildība kalpot baznīcā par mācītājām. Mēs to lasām sekojošos paziņojumos:

„Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts.“ (1.Kor 14:33-34,37)

„Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām. Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.“ (1.Tim 2:8,11-12)

„Bīskapam ir jābūt bez vainas, vienas sievas vīram...“ (1.Tim 3:2)

„Es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu atlikušās lietas un ik pilsētā ieceltu presbiterus – kā es tev to pavēlēju – tam jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram...“  (Tit 1:5-6)

Dievs savai Baznīcai ir devis daudz dāvanu. Starp tām ir publiskas, pastorālas kalpošanas amata dāvana. Mēs pieņemam to, ko Dievs dod un tā, kā Viņš to ir devis. Mēs nesakām Dievam, ka viņa dāvana mums nav pietiekami laba, vai ka mums nepatīk forma, kādā viņš to mums ir devis. Mēs ar pateicību pieņemam Dieva dāvanas tā, kā Viņš tās dod. Mēs priecājamies par iespējām, ko Dievs mums ir devis, kā viņš ir atbrīvojis cilvēkus Viņam kalpot baznīcā un ikdienas dzīvē. Baznīca, kas grib būt uzticīga Dieva vārdam, nevar pieļaut sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā.

Bībele saka, ka mēs visi esam viens Kristū. Vai šie vārdi  nenozīmē, ka sievietes var kalpot par mācītājām?

Ir tādas baznīcas, kas domā, ka Sv. Pāvila vārdi vēstulē Galatiešiem 3:28 pilnvaro sievietes būt par mācītājām: „Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.“ Taču šis pants nemāca, ka starp šīm dažādajām grupām nav atšķirības. Tas māca vienlīdzību pestīšanā, kas visiem kristiešiem ir Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Pāvils grib, lai mēs zinātu, ka visi cilvēki ir vienlīdz grēcīgi un vienlīdz izglābti ar Dieva darbu Jēzū Kristū. Gal 3:28 nav pretrunā un neapgāž Pāvila teikto citās vietās. Šī Rakstu vieta nerunā par sieviešu ordinācijas jautājumu. Tā runā par vienlīdzību pestīšanā Kristū, par ko mēs slavējam Trīsvienīgo Dievu, bet tā pilnīgi noteikti nenozīmē, ka visi var kalpot par mācītājiem.

Ja vīriešiem un sievietēm ir vienādas tiesības, kādēļ sievietes nevar būt mācītājas?

Sieviešu ordinācija nav „cilvēktiesību jautājums“ vai „baznīcas tradīcija“, vai cilvēku uzskati, vai paražas. Tāpat tas nav sieviešu diskriminācijas jautājums. Dažādi sabiedrības reformētāji mūsu kultūrā grib likt mums noticēt, ka vīrieši un sievietes ir pilnībā atvietojami savā starpā un ka viņu Dieva dotajām atšķirībām nav vietas mūsdienu sabiedrības dzīvē šai pasaulē. Tas ne tikai runā pretī skaidrajai dabas liecībai, tas runā pretī arī Bībelei. Bībele māca citādu skatījumu uz Dieva radību.

Raksti māca, ka gan vīrieši, gan sievietes ir radīti Dieva līdzībā, bet ir divi atšķirīgi un īpaši Dieva radījumi. Mēs slavējam Dievu par gudrību, ar kādu viņš cilvēku radīja par vīrieti un sievieti.  Mēs ticam, ka Dievs ir apdāvinājis vīriešus un sievietes ar dažādām atbildībām un pienākumiem. Piemēram, vīriešus Dievs ir apdāvinājis būt par vīriem un tēviem, bet sievietes būt par sievām un mātēm. Tā arī baznīcā Dievs vīriešus un sievietes ir apdāvinājis ar dažādām, savstarpēji papildinošām kalpošanas iespējām un atbildībām.

Kāda ir vīriešu un sieviešu loma baznīcā?

Vīrieši un sievietes kopā kalpo savam Kungam un Glābējam Jēzum Kristum. Vīriem ir dievišķais pienākums būt par baznīcas garīgajiem vadītājiem. Sievietes ir aicinātas palīdzēt vīriem šai kapacitātē. To, ko mēs baznīcā darām, vada kalpošanas attieksme, nevis prasība pēc „tiesībām“ vai dziņa valdīt vienam pār otru. Mums ir viens Kungs un Meistars – Jēzus Kristus. Mēs kalpojam Viņam tā, kā Viņš to vēlas.

Dievs ir uzdevis atbildību kalpot par mācītājiem tikai atsevišķiem kvalificētiem vīriem. Baznīca šos vīrus aicina mācītāja amatā kalpot par Jēzus Kristus, Dieva Dēla reprezentantiem. Sievietes nav aicinātas kalpot šādā veidā tādēļ, ka Dievs  nav uzdevis šo atbildību sievietēm.

Kādēļ Jēzus neaicināja sievietes par apustulēm? Kādēļ Viņš caur apustuli Pāvilu sievietēm aizliedz kalpot par mācītājām baznīcā? Mums jāatstāj atbildes Dievam. Mēs paliekam ar to, ko Dievs mums ir devis savā vārdā. Dievs baznīcai nav devis iespēju aicināt un ordinēt par mācītājām sievietes. Mēs godājam un respektējam Dieva gribu šajā jautājumā un slavējam Viņu par daudzajām dāvanām, kuras Viņš mums ir devis, ieskaitot brīnišķīgās iespējas viņam kalpot, ko viņš dod gan vīriešiem, gan sievietēm.

Tad kādēļ dažas baznīcas ordinē sievietes?

Kā daudzos citos jautājumos, arī šeit atšķirības starp baznīcām ceļas no to dažādās attieksmes pret Bībeli. Mūsu baznīca apliecina, ka Svētie Raksti ir Dieva pilnīgā un nekļūdīgā atklāsme mums. Mēs pieņemam to, ko Dievs mums savā vārdā ir devis. Mēs neesam brīvi neredzēt šo vārdu, ignorēt to, aizinterpretēt to projām vai citādi neievērot to, ko Kungs ir atklājis caur apustuli Pāvilu. Baznīcas, kas ordinē sievietes, ir izvēlējušās Pāvila rakstus uzskatīt par viņa personīgo viedokli. Tādu nostāju ir grūti aizstāvēt, jo Sv.Pāvils vairāk nekā vienreiz atkārto, ka viņa pozīcijašajā jautājumā nav vienkārši viņa uzskati, bet Kunga pavēle.

Kā uzticīgi luterāņi var atbildēt uz sieviešu ordināciju?

Pirmkārt, mums šajā jautājumā nekad nevajadzētu kļūt agresīviem vai antagoniskiem. Tā vietā mums vajag vienkārši runāt patiesību mīlestībā, liecinot par mūsu ticību un saredzot tajā vēl vienu iespēju teikt: „Tā mēs ticam, mācām, apliecinām un darām.“ Otrkārt, mums vajag būt mīlošiem un maigiem pret cilvēkiem, kuri pieder baznīcām, kuras ordinē sievietes. Daudzos gadījumos viņi vienkārši nezina, kādēļ tas tiek darīts. Viņiem ir sniegta nepareiza informācija un viņiem nav skaidra Svēto Rakstu pamata, lai saprastu, kādēļ sieviešu ordinācija ir pretrunā Dieva Vārdam. Mums viņiem šie jautājumi jāizskaidro mīlestībā, ar laipnību un līdzcietību. Treškārt, ir svarīgi paskaidrot, kā sievietes var kalpot baznīcā. (...) Mēs pateicamies Dievam par daudzajām svētībām un dāvanām, kas baznīcā ienāk caur sieviešu kalpošanu. Mums jāuzsver iespējas, kādas Dievs ir devis mums visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, kalpot Viņam un Viņa valstībai.

Cik nelaimīgi būtu, ja mēs atļautu sevi savaņģot egocentriskām prasībām pēc „tiesībām“ un tā novērstu savu skatu no Kunga aicinājuma kalpot! Prasīt no Dieva to, ko viņš nav devis, ir pretēji tam, ko nozīmē būt Dieva bērniem. Kad mūsu uzmanības centrā ir mīlestība un kalpošana cits citam, mēs aptveram, ka darāmā ir vairāk nekā pietiekami priekš visiem. Mēs kalpojam cits citam mīlestībā, pieskaņojot mūsu kalpošanu Dieva vārdam. Neviens baznīcā nav aicināts būt par kungu kādam citam. Mācītāji ir Kristus kalpi, kas rūpējas par Dieva tautu ar vārdu un sakramentiem. Kungs Kristus, paklausot Tēva gribai,  pazemīgā un uzupurēšanās pilnā kalpošanā šajās dāvanās mums pasniedz pats sevi mūsu pestīšanai. Mēs esam priviliģēti, ka varam sekot Kristus priekšzīmei ar pateicību sirdī – sevišķi par piedošanas, dzīvības un pestīšanas dāvanām. Lai Dievs svētī mūsu kalpošanu Viņam mūsu Kunga Kristus evaņģēlija labad. lasīt tālāk

Šo fabulu Sejugrāmatā (FB) ielika Bastin Joseph. Nespēju nepadalīties - sevišķi ar tiem, kas nelasa vācu valodā. :)

Kādam zemniekam ēzelis iekrita vecā akā. Stundām ilgi tas brēca pēc palīdzības. Zemnieks mēģināja izdomāt, ko nu darīt. Galu galā viņš nosprieda, ka ēzelis ir vecs un aku jau sen vajadzēja aizbērt. Viņš sasauca kaimiņus un visi nu ņēmās šķipelēt akā zemi, dubļus, dažādas drazas. Kad ēzelis redzēja, kas notiek, vispirms viņš briesmīgi vaimanāja. Tad, visiem par brīnumu, nomierinājās. Vēl pēc dažām lāpstām zemnieks ielūkojās akā. Viņš bija pārsteigts par to, ko ieraudzīja: katru reizi, kad ēzelim uz muguras nobira lāpsta zemes, viņš to nopurināja un pakāpās augstāk. Drīz vien ēzelis pārkāpa akas malai un priecīgs aizrikšoja.

MORĀLE: Dzīve tev pastāvīgi metīs virsū dubļus, visu veidu drazas. Gudrība ir to visu nopurināt un pakāpties soli augstāk. Mēs varam izrāpties no dziļas bedres, tikai neapstājoties un nekad nepadodoties. Nopurini to nost un pakāpies augstāk!

Apdomā piecus vienkāršus noteikumus, kā būt laimīgam:

Atbrīvo sirdi no naida. Piedod.
Atvbrīvo garu no raizēm. Lielākā daļa no tām nekad nepiepildās.
Dzīvo vienkārši un novērtē to, kas tev ir.
Dod vairāk.
Gaidi mazāk no citiem un vairāk no sevis.

Tu vari par šo vienkārši pasmaidīt vai arī sirdī apdomāt un padalīties ar citiem. Priecīgu dienu! :) lasīt tālāk

Kristus mīļotie, Ziemsvētku vakarā piepildās Adventa gaidas - priecājies, priecājies, draudze! Debesis ir lāsojušas no augšienes. Kungs Jēzus ir piedzimis. Lai prieks ienāk katrā mājā un līksmība katrā sirdī! Kristus, Glābējs ir klāt!

Bet kādēļ tad notiek, ka ziemsvētki daudzus dara skumjus? Tādēļ, ka viņiem nav tā, ar ko priecājas citi. Nav dāvanu, nav cienasta, nav ģimenes un draugu. Svētkos, kad visi apkārt priecājas, viņu dzīve kļūst vēl tumšāka. Taču enģeļi vēstīja prieku visiem cilvēkiem. Kas ir prieks, kas nāk pie visiem cilvēkiem, pat pie tādiem, kas ir kā aprakti zem dzīves drupām? Prieks par Glābēju. Zem drupām nevienu negaida karstāk un ne par ko nepriecājas vairāk kā par Glābēju. Kaut viņš nāktu drīz! Kaut mani viņš atrastu pirmo! Vai tu zini, pēc kā ilgojies, no kā lai Kristus tevi izglābj? Ja zini, tad tev būs ziemsvētku prieks, jo Kristus ir dzimis. Glābējs ir klāt. Sauc viņu un viņš tevi atradīs! To darīt viņam ir prieks!

Jēzus savu glābēja prieku salīdzina ar sievu, kas atradusi pazudušu grasi. Arī mēs mēdzam atrast monētas. Dažreiz tās ir apbružātas un saskrambātas. Dažreiz ilgi mētājušās netīrās vietās. Citreiz tās ir pavisam iemītas dubļos. Taču tad, kad tās atrod, lai cik netīras un nobružātas, tām ir pilna vērtība. Tās var realizēt gluži kā jaunas. Kad Kristus atrod cilvēku – lai kur un cik ilgi viņš būtu bijis, lai kādā stāvoklī atrasts, Dieva acīs viņam ir pilna vērtība. Brīnumainā kārtā Kristus ļauj mums par jaunu satvert savu vērtību un to realizēt. Tas patiesi ir ziemsvētku brīnums. Viņš uzņēmās cilvēces dubļus, lai savus ticīgos šķīstītu un viņa brūces dziedina mūsu skrambas un ievainojumus. Ziemsvētkos svinam to, ka esam atrasti, ka mums ir atdota zaudētā vērtība. Ziemsvētki sauc atpakaļ pilnvērtīgā dzīvē.

Mēdz jautāt, kā lai saglabā ziemsvētku sajūtu, kad svētku dienas pagājušas? Ejot pie silītes. Visu gadu varam savā apkārtnē atrast bērnus, kas guļ uz salmiem un siena, jo viņiem nav gultu, kur gulēt. Mēs varam atrast cilvēkus, kas nav dzirdējuši eņģeļu vēsti un paši būt par eņģeļiem, kuros viņiem sadzirdēt un ieraudzīt Jēzu. Tas, ka esam, ir Dieva dāvana mums. Tas, ka Kristus dēļ esam priekš sava tuvākā, ir mūsu dāvana Dievam. Pretī saņemam gandarījumu, dzīves jēgas apziņu un – prieku. Vēlu jums priecīgus Ziemsvētkus. Esiet Kristus atrastie!

Sirsnībā,

+ Jānis

Rīgas arhibīskaps

lasīt tālāk

Šīs pārdomas uzrakstīju mūsu baznīcas žurnālam "Svētdienas Rīts" neilgi pēc dievkalpojuma, kurā pavadījām mūžībā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekus, kuri zaudēja dzīvību, glābjot Zolitūdes katastrofā cietušos. Ja neesat starp SR lasītājiem, tad, noslēdzot Adventa laiku, ievietoju tās arī šeit jūsu uzmanībai.

+ + +

Advents ir laiks, kas sauc pēc glābēja. Tagad par to zinām vairāk. Daudz ļaužu pulcējās Domā, lai atvadītos no glābējiem, kas Zolitūdē atdeva dzīvību, meklējot zem drupām apraktos. Kad viņu kolēģim jautāja, vai tomēr nebija kļūda doties dzīvības briesmās, tas atbildēja: „Tur iekšā cilvēki sauca pēc palīdzības. Kādam bija jāiet.“ Viņi izlēma – es iešu. Tādēļ cilvēki sauc viņus par glābējiem. Mēs gribētu teikt īstos vārdus, kas remdētu visu bojā gājušo tuvinieku bēdas. Mēs ļoti gribējām dzirdēt vārdus, kas palīdzētu tikt pāri pašu ievainojumam. Taču nu mēs zinām - nav vārdu, kas to spētu.

Ko zinu par zaudējuma sāpēm, to neverētu izteikt patiesāk, kā  Mūžības svētdienas dievkalpojumā sacīja bīskaps Pēteris Sproģis. Patiešām, tāda mēroga sāpēm nevar pārkāpt pāri vai apiet apkārt. Nav vārdu, kas spētu anestezēt. Ja tās reiz dzīvē nākušas priekšā, nav cita ceļa kā iet tām cauri. Ļauties svētām skumjām. Doties kā tumsā, kā dvēseles tumšajā naktī. Kā neziņas mākonī, kā brīvā kritienā, nezinot, cik dziļš tas būs. Ļauties... svētām... skumjām... Tikai katrs pats var piedzīvot, ka tur, visdziļākajā punktā, vislielākajā tumsā Dievs iedegas kā gaisma. Līdzcietīgais Dievs, kas pats cieš līdzi mūsu sāpēm. Dievs, kas ir nokāpis tur, dziļumos, lai tur, kur esam mēs, būtu arī viņš. Mūsu Glābējs.

Ceļa vārdi šim gājumam naktī ir dārgākie no visiem, kas cilvēcei doti. „Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man! mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Es aizeju jums vietu sataisīt. Un, kad es būšu gājis un jums vietu sataisījis, tad es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur esmu es, būtu arī jūs. Kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā.“  To saka Kristus, drosmīgo glābēju Glābējs. Mūsu visu Glābējs.

Kad izejam no mājām, nezinām vai atgriezīsimies. Kad izvadām uz skolu bērnus, vai savus mīļos uz darbu, tad nezinām, vai viņus vēl redzēsim. Kā pazīstamajās rindās no Aleksandra Kočetkova dzejas:

С любимыми не расставайтесь!


Всей кровью прорастайте в них,

И каждый раз навек прощайтесь!


Когда уходите на миг!

Ik pēc brīža kaut kur pasaulē ar kādu tas notiek. Dažreiz tuvu blakus. Dažreiz ar mums pašiem. Advents ir sauciens pēc glābēja nedrošā pasaulē. Dievs dzirdēja un izlēma – es iešu! Viņš ienāca pasaulē, briesmu pilnā vietā, lai pie krusta atdotu dzīvību par dzīves drupās apraktajiem. Dievs pieņēma cilvēka veidu, lai mēs atjaunotos līdzībā Dievam. Viņš atdeva savu dzīvību, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi. Dievs uzņēmās sāpes, lai mums būtu mierinājums. Viņš mira vientulībā, lai mēs savā laikā varētu būt mūžīgā svētlaimē kopā ar Dievu. Jo tā Dievs ir mīlējis pasauli, ka devis tai savu vienpiedzimušo dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Mums nav anestēzijas vārdu, bet ir Vārds, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” Dievs ir ar mums tur, vistumšākajā neziņā. Viņa dziedinošo tuvumu varam lūgšanās vēlēt tiem piecdesmit četriem un viņu piederīgajiem.

Tomēr viens no sirdsmiera stūrakmeņiem ir arī tas, ka prasmīgi un atbildīgi cilvēki katrs savā vietā ir nomodā un zina, ko darīt. Ir glābēji, kas nekavēsies, ja dzirdēs saucam palīgā. Šajā laikā ne viens vien jautāja, kur, pie velna, bija Dievs, kad tas notika? Vai viņš nevarēja paturēt to jumtu vēl pāris stundas līdz veikala slēgšanai? Es nezinu. Jautājiet Dievam, varbūt viņš jums atbildēs. Tomēr Dievs savu daļu uzticīgi paveica. Viņš deva cilvēkam prātu, lai nedara stulbības, un sirdsapziņu, lai rīkojas godprātīgi. Tādā zemē kā šodienas Latvija galvenais traģēdiju avots ir nevis taifūni un zemestrīces, bet cilvēki, kas nelieto prātu un sirdapziņu.

Tagad galvenais šķiet atrast un sodīt vainīgos. Tas tiešām ir tiesībsargājošo iestāžu uzdevums. Tiem, kas atbildīgi, jānes atbildība. Vainīgajiem jāpalīdz sajusties vainīgiem. Arī tas atvieglos katastrofas skarto nastas. Taču nemaldināsim sevi, ka tad viss būs padarīts. Zolitūdes traģēdija notika, jo kāds kaut kur ignorēja kādu noteikumu vai uzņēmās darīt to, ko īsti neprot. Kaut ko atļāva pa draugam, kaut ko saskaņoja par „nelielu, taisnīgu atlīdzību“ vai vienkārši neiedziļinoties. Darīja, paļaujoties, ka gan būs labi, gan jau nekas nenotiks. Nosodot viņus, atcerēsimies, ka paši – kā nu kurais – mēdzam darīt to pašu. Pārsniedzam ātrumu, braucam agresīvi un vēl runājam pa telefonu pie stūres. Strādājam bērnudārza ēdnīcā un nenomazgājam rokas. Parakstām papīrus, neizlasījuši. Mēģinām „motivēt“ amatpersonu rīkoties mūsu interesēs. Pārkāpjam bausli, jo ir attaisnojoši iemesli. Ieņemam amatu, ko neprotam pildīt. Gan jau nekas nenotiks, gan viss būs labi... Saucot pēc atmaksas, jāatceras, ka paši no Zolitūdes vaininiekiem atšķiramies tikai ar to, ka mūsu neprasme, nolaidība un grēks vēl nav radījuši tik acīmredzamas, traģiskas sekas. Bet varēja... Mūsu pienākums pret traģēdijas upuriem ir mainīt attieksmi pret nolaidību, pārgalvību un negodprātību, sākot ar sevi un beidzot ar valsti. Cilvēkiem nepatīk robežas, jo tās ierobežo, tomēr ir jēga ievērot noteikumus, tīšām nepārkāpt baušļus un strādāt to, ko tiešām proti. “Vainīgie jāsoda nevis jāsit krustā par mums visiem“. (Kr.Rozenvalds)

Reizēm svarīgāk par pašu krīzi ir tas, par ko mēs kļūstam, ejot tai cauri. Ļauties dusmām ir vieglāk, bet mainīties uz augšu - pareizāk. Neviens no krīzes neiziet tāds pats, kāds iegājis. Vai nu viņš aug, vai degradējas. Augs tas, kam ir iekšēji resursi. Nākotne parādīs, vai mums tādi ir. Zolitūdes traģēdija ir devusi dārgu mācību.  Ja viss paies, noplaks un paliks pa vecam, mēs degradēsimies vēl vairāk. Labā ziņa posta laikā bija cilvēku vienotība un solidaritāte, kas īpaši pārsteidza ārzemju vērotājus. Visi ieraudzījām, ka nopietnā brīdī latvieši un krievi, kristieši un agnostiķi, vienas vai citas partijas piekritēji var kopīgā izjūtā saliedēties kopīgam mērķim. Tagad jautājums ir, vai mums pietiks iekšēju resursu apzināties, ka dzīve vispār ir nopietns brīdis uz kuru vajag saliedēties izlīgumā un sadarbībā? Glābēju varoņdarbā redzējām, ka labāk ir mirt, glābjot citu dzīvības, nekā dzīvot ilgi un pārticīgi, darot to, kas citus ieved nāvē. Tagad jautājums, vai spēsim atklāt savus riskantos rīcības modeļus un labot dziļi iesakņotus, postošus paradumus? Ja spēsim, tad iziesim no krīzes pieauguši. Ja nespēsim...

Katrs, kas ir centies iet svēttapšanas ceļu, zina, cik tas ir grūti. Tādēļ Advents ir sauciens pēc Glābēja kā no dziļumiem, no ilūziju drupām par sevi.  „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.“ Viņam ir resursi, kas ļauj krīzēs augt. Viņš tos savai baznīcai ir dāvinājis garā un sarežģītā vēsturē un dāvina arī tagad. Taču ar to ir tāpat kā ar prātu un sirdsapziņu – lietot vai nelietot? Mūsu izvēle ikdienā.

lasīt tālāk