Alana Pārkera 1987. gada filmā “Eņģeļa sirds” Mikija Rurka varoni privātdetektīvu Haroldu Endželu nolīgst noslēpumains vīrs Vārdā Lūiss Saifers. Pamazām Harolds atskārst, ka viņa klients nav neviens cits, kā Lucifers. Taču daudz briesmīgāk ir tas, ka viņš vairs nezina, kas ir viņš pats. Kad viņa pasaule sabrūk, viņš spēj turēties tikai pie vārdiem: “Es zinu, kas es esmu! Es zinu, kas es esmu…”

Pagājušajā nedēļā karstas diskusijas izraisīja divas grāmatiņas, ko bērnudārzu vajadzībām apgādājusi Labklājības ministrija. Pirmo sauc Pirmskolas, kurās ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm. Tā domāta bērnudārzu pedagogiem kā iedvesmojošs metodiskais līdzeklis darbam ar dzimumlomām un līdztiesību. Otra grāmatiņa ir “body-swap” žanra pasaka par zēnu un meiteni, kas vienu rītu pamostas pretējā dzimuma ādā: Todien, kad Rūta bija Rihards un Kārlis bija Karlīna. Tā ieteikta kā bērnu grāmata par dzimumlomām. Materiālos ir gan svarīgas atziņas, kam var tikai pievienoties, gan diskutablas lietas, kas dara piesardzīgu. Manuprāt ir pārkāptas arī kādas “sarkanās līnijas”.

Kas ir noderīgs?

Priekšvārdā Labklājības ministre I.Viņķeles kundze aprāda grāmatas mērķi: katram bērnam jādod iespēja brīvi attīstīties, lai viņa talantus nekavētu piepildīt stereotipi par to, kas piederas vai nepiederas vīrietim vai sievietei. Ja skolotājs aicina: “Zēni, ejam spēlēt futbolu”, tas izslēdz meitenes. Ja audzinātāja saka: “Zēni vienmēr visu izmētā”, un rezervē leļļu istabu tikai meitenēm, tas ierobežo zēnu iespējas. Vispārinājumi “zēni ir nevaldāmi un nekārtīgi” un “meitenes ir bailīgas un vārīgas” ir audzināšanā nevēlams stereotipi. Metodiskais materiāls māca pamanīt brīžus, kad līdzīgi aizspriedumi bērnus kavē attīstīt viņu potenciālu. Materiālā ieteikts zēnus un meitenes iesaistīt rotaļās, kur visi sadarbojas vienkārši kā bērni. Tas vairotu saskares prasmi un spēju iejusties pretējā dzimuma pasaulē. Nepārzinu stāvokli Latvijas bērnudārzos, bet šķiet, ka lielākā daļa padomu noderētu arī pie mums.

 Kas dara piesardzīgu?

Kurš novilks robežu, kur beidzas veselīga dzīves gudrība un sākas aizspriedumi? Par dzimumu lomām Latvijas sabiedrībā ir atšķirīgi uzskati. Kas vienam šķiet laužams stereotips, citam ir svarīgs arhetips, ko ar gudru ziņu devis Radītājs. Vieni uzskata, ka gaidīt no vīrieša citādu izturēšanos nekā no sievietes ir viduslaiku atavisms. Citiem tā ir tautas gudrība, kas laba iemesla dēļ ietverta latvju dainās un pasakās. Katram no šiem viedokļiem ir tiesības būt. Apustulis Pāvils iesaka: pārbaudiet visu un, kas labs, to paturiet. Vecāki no pepijprinču grāmatiņas varētu smelt dažu labu padomu un ignorēt to, kas nešķiet piemērots. Taču bērnudārzā viņi savus bērnus nodod pedagogu rokās. Līdz šim dārziņu vairāk uztvēra kā vietu, kur pieskata bērnus, kamēr vecāki darbā, un palīdz tiem sagatavoties skolai. Nu, izrādās, tur formēs arī viņu dzimuma identitāti. Ar body-swapstāstiņiem un pirātprincešu grāmatiņu rokā. Vai tas neradīs konfliktu ar vērtībām, ko vecāki cenšas nodot saviem bērniem ģimenē? Nešķiet, ka visas ģimenes ir uz to gatavas. Tas viņās izraisa nemieru.

Kur pārkāptas robežas?

Manā vērtējumā grāmatiņas ir uzrakstītas piesardzīgi. Aicinājumus uz  kaut ko atklāti šokējošu es tajās neatradu. Tomēr ir slideni momenti, piemēram, kur bērnus mudina sevi iztēloties par pretējā dzimuma varoņiem. Ja meitene pati neiedomājas būt supermens, viņu vajag iekārdināt ar to, ka supermens prot lidot. Vai tad viņa negribētu lidot? Tad meitene labprāt iztēlosies sevi par supervīrieti. Vai bērns obligāti jāved pāri dzimuma robežām, lai ļautu meitenei uzņemties stipru un aktīvu lomu?  Ja vajadzīgi filmu personāži, tad Holivudā netrūkst girlpower varoņu. Piemēram, kaķsieviete. Vai tās loma atstāta zēniem?

Pasakā bērni ne tikai pamostas svešā guļamistabā ar citādām rotaļietām. Viņus saģērbj svešādās drēbēs, apgādā ar pretējā dzimuma aksesuāriem. Zēns mācās dzīvot kā meitene un meitene kā zēns. Bībelē teikts: „Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara negantību Kunga sava Dieva acīs.“ (Deut.22:5) Acīmredzot problēma bija pazīstama jau Mozus laikos. Ne visi atzīs Bībeles pantu par dievišķu imperatīvu, bet vai turēšanās sava dzimuma rāmjos nevarētu būt arī pieredzē balstīta ilgtspējības gudrība? Kārli tajā rītā vecāki sauc par Karlīnu, bet Rūtu par Rihardu. Bībelē jauns vārds nozīmē jaunu identitāti. Nomads Ābrams kļūst par Derības ciltstēvu Ābrahāmu. Viltnieks Jēkabs kļūst par patriarhu Israēlu. Kādu pārmaiņu nozīmē Kārļa pārtapšana par Karlīnu?

Lai attīstītu empātiju un paplašinātu dzimuma lomu ietvarus, nav obligāti jāšķērso dzimuma robeža. Nevilšus jājautā, vai grāmatiņu autori par saviem mērķiem pasaka visu? Priekšvārdā teikts, ka nolūks nav padarīt zēnus un meitenes vienādus. Varbūt mērķis ir atbrīvoties no pašiem jēdzieniem „zēns“ un „meitene“? Kā tajā pasakā, kur beigās nav vairs pat Karlīnas un Riharda, bet divas uniseksa būtnes ar numuriem Uno un Duo. Vai arī paplašināt izvēles iespējas līdz tam, lai bērns pats izvēlas, kādam dzimumam piederēt, vai nepiederēt nekādam? Reiz Detroitas lidostā man bija jāaizpilda izceļošanas formulārs. Ailītē „Dzimums“ bija jāizvēlas viens no trim – vīrietis, sieviete, cits...

Minētās grāmatiņas ir aizgūtas no Dānijas. Kā daudzās jomās, mūsu līderi cenšas sekot Skandināvu kaimiņiem. Pagaidām gan nekas nepārliecina, ka turienes reformētāji paši zina, ko dara. Līdzās sociologiem, kas dzimumu (gender) uzskata par ieaudzinātu, ir citi, kas atzīst, ka dzimumu uzvedība, intereses un līdz ar to lomu atšķirības ir arī bioloģiski noteiktas. Līdzās psihologiem, kas apgalvo, ka bērniem nekas ļauns nenotiks, ir citi psihologi, kas izsaka bažas. Drošu datu nav, jo kopš eksperimentu sākuma vēl nav pagājis necik daudz laika. Ne jau pret vīriešu un sieviešu līdztiesību kāds iebilst, bet pret bērnu pakļaušanu izmēģinājumiem. Bērni ir pārāk vērtīgi, lai ar tiem eksperimentētu.

Kad nemiers izvēršas par nemieriem?

Kādēļ cilvēki uztraucas? Nez vai nu galvenais iemesls ir viņu padomju viduslaiku tumsonība. Mēs sliecamies krasi reaģēt, kad jūtam apdraudējumu un nevaram to novērst sarunu ceļā. Vai tiešām šīs grāmatiņas kādu apdraud? Protams, par vīriešu un sieviešu sociālo lomu var diskutēt. Pēdējo desmit gadu laikā tā jau ir redzami mainījusies. Ne vienmēr, bet arī uz labo pusi. Taču daudzi ne bez iemesla uzskata, ka mērenā pepijprinču grāmatiņa nav pēdējā, bet tikai pirmā pietura tiem, kas dzimumu ētosā vēlas redzēt revolucionāras pārmaiņas. Daudzi domā, ka īstais mērķis ir šis:

Angļu zēns Saša Lekstons, ko vecāki audzina „bez dzimuma stereotipiem“.

Un šis. Un, protams, cik daudz vien var, no šī:

Varētu sacīt – nu un tad? Mums ir sekulāra, postmoderna sabiedrība. Lai katrs dara kā grib! Nevienam nav tiesību uzspiest otram savu viedokli un vērtības. Un runa ir precīzi par to. Daudzdzīvokļu namu iedzīvotājus gan aptaujā, lai pagalmā ierīkotu autostāvvietu, bet ne par to, kā formēs viņu bērnu apziņu. Daudzas ģimenes bez bērnudārziem nevar iztikt. Izredzes, ka viņu bērnus tur pakļaus audzināšanas eksperimentiem, noliek vecākus grūtas izvēles priekšā. Labklājības ministrijas iniciatīvu viņi uztver kā agresīvu soli un tā nav viņu vaina. Sliktākais, ko formālie un viedokļa līderi varēja izdarīt, bija viņus vēl nosaukt par tumsoņiem, tērētiem kristiešiem un debīliem fanātiķiem. Situācijā, kur pārmērīgo spriedzi izraisīja pat ne grāmatiņas, bet uzticēšanās trūkums un apdraudējuma sajūta, tika dots signāls: „Jūs esat muļķi, jūsu uzskati nav nekā vērti, savas domas paturiet pie sevis. Mēs esam gudri, mēs zinām, kas jūsu bērniem vajadzīgs, mēs darīsim, ko esam nodomājuši. Žūstiet kaktā, maksājiet nodokļus un neklepojiet.“ Pavisam dīvaini, atceroties, cik daudz šī projekta sakarā runā par empātijas ieaudzināšanu un iejūtības vairošanu.

Arī man nepatīk trokšņainas kristiešu akcijas. Jēzus teica: „Neaizmirstiet, kādam Garam jūs piederat.“ Ļoti var būt, ka ne visi, kas bija ieradušies uz prezentāciju, uzvedās pieklājīgi. Ļoti iespējams, ka viņi sāka pirmie. Taču Jupiteram nevajadzētu atļauties to pašu ko vērsim. Būtu dziedinošāk, ja līderi censtos parādīt izpratni un sniegtu garantijas, ka neviens netiks piespiests. Ja kāda ģimene vēlas savas atvases novēlēt zinātnei, lai tā ir viņu brīva izvēle. Taču demokrātiskā sabiedrībā nedrīkst radīt bezizvēles stāvokli, kad ģimene ir spiesta to darīt, jo nav cita piedāvājuma. Citādi notiks nevis atbrīvošanās no stereotipiem, bet vienkārši citu stereotipu uzspiešana.

lasīt tālāk

Šonedēļ ziņās dzirdēju, ka Eiropa Latviju sodīs par dējējvistu mocīšanu. Tās tiekot turētas sprostos A4 lapas lielumā. Īpašnieki saka - lielāki sprosti esot pārāk dārgi. 

Olas lielveikalā var dabūt dažnedažādas. Kuras es izvēlos? Skaidrs, ka lētākās un lielākās. Ne tādēļ, ka man tā būtu spiesta lieta. Vienkārši tāds pircēja reflekss - nopirkt vairāk, maksājot mazāk. Kādu dienu atkal pārnesu mājās lēti pirktu olu kārbu un uz tās atradu uzrakstu, kas izskaidroja zemās cenas noslēpumu: sprostos dētas olas. Gan jau esam redzējuši sižetus par putnu fabrikām, kur inkubatorā izperinātos cālēnus saliek niecīgos būros, no kuriem tie vairs neiziet, iekāms no viņiem ir paņemts viss, ko var paņemt. Olas uz pannas, gaļu katlā, spalvas spilvenos, galvas un kājas - nezinu - varbūt kažokzvēriem citos sprostos. Pat mēslus pārdod mazdārziņu kopējiem.

Kad Dievs radīja vistu, viņam bija sapnis par vistas dzīvi. Ne jau kaut kas liels, bet tomēr, ka tā varēs čāpot pa pļavu, kašņāt sēkliņas un tārpus. Izperēt cāļus  un izvest tos saulītē. Mēs to viņām esam atņēmuši. Pat vārdu neatstājām. Avīzē lasīju, ka tas, ko pērkam veikalā, nav vista, bet radījums ar kodu Ros-380. Kāpēc mēs tā darām? Ne tādēļ, ka mums patiktu mocīt mājputnus. Mēs tikai gribam, lai tie būtu lēti.

Ir cilvēki, kam zemā cena palīdz izdzīvot. Viņus pašus tur kā vistas sprostā. Salīgtus par minimālo algu, kas reizēm kavējas mēnešiem. To, kas aploksnē, saņem kā kuro reizi - dažreiz maz, citreiz nemaz. Kad no viņiem ir paņemts viss, ko varēja paņemt, tad pensijas un slimības pabalsti ir kā jau no minimālā.  Kādēļ ar viņiem tā apietas? Viņu saimnieki nav ļauni. Tiem tikai vajag, lai viņi būtu lēti. Tas palielina konkurētspēju. Cilvēkiem,  pēc Dieva tēla un līdzības radītiem, atņem Dieva sapni par viņu vienīgo, neatkārtojamo dzīvi. Pat vārdu neatstāj. Vienkārši mazturīgie. Darba devēji to nedara ar nolūku mocīt. Viņi paši jūtas, ka viņus tur sprostā kāds, kas barības ķēdē ir augstāk - nodokļi, likumi, negodīgi konkurenti, nežēlīgi kreditori. Un tā mēs cits citu, pa ķēdīti uz leju. Es vistu, saimnieks mani, Ieņēmumu dienests saimnieku, ministrija dienestu, oligarhs ministriju, velns oligarhu un mūs visus, izņemot vistu...

Mūsdienu ekonomika ir tik globalizēta un peļņas dzīta, ka nevainīgs ikdienas pirkums mani iesaista mežu izciršanā, klimata izmaiņās, naftas noplūdēs, dzīvnieku mocīšanā, bērnu verdzināšanā, diktatoru kukuļošanā, militāros apvērsumos korporāciju interesēs un citās lietās, ko pat nenojaušam. Ko lai dara? Es nevaru izmainīt pasauli. Bet es varu nopirkt brīvas turēšanas apstākļos dētas olas. Tās maksā gandrīz divtik, taču daudzi no mums to var atļauties bez bēdām. Kas no tā? Varbūt viena vista nodzīvos savu mūžu atbilstoši Dieva sapnim. Nav nekas liels, bet mazās lietas nav nicināmas. Laimīgajai vistai tas nozīmē visu. Cilvēkam tas ir mazs ieguldījums, bet svarīgs pavērsiens. Ja esmu ieraudzījis īsto virzienu, bet vēl nespēju tajā lidot vai skriet, tad varu kaut vai nogulties uz to pusi. Ja, pērkot olas, iedomājamies par vistām, nākamreiz varbūt iedomāsimies par cilvēkiem. Visā pasaulē darbojas "Fairtrade" jeb godīgo pirkumu tīkls, kas gādā, lai ražotāji nabadzīgajās valstīs netiktu nežēlīgi izmantoti. Tas darbojas, kad cilvēki ir gatavi samaksāt vairāk nevis tādēļ, ka produkts ir labāks vai veselīgāks, bet tādēļ, lai nepazīstams zemnieks otrā pasaules malā saņemtu godīgu samaksu. Sev mēs ar to pērkam izejas biļeti no savstarpējas izmantošanas apburtā loka, kurā ik mirkli pasaulē dzimst baismīgi daudz ciešanu. Mēs mācāmies pa ķēdīti uz leju nevis ekspluatēt, bet atbrīvot. Jo augstāk ķēdē atrodamies, jo vairāk spējam mainīt, taču kaut ko spējam katrs un mūsu ir daudz. Varbūt katrs konkrētais solis nav liels, taču uz pareizo pusi. Bez izmaiņām domāšanā nebūs iespējams izrauties no netaisnības shēmām, no kā cieš tik daudz cilvēku tepat Latvijā.

Gribēdami paši būt kungi savā zemē, raudzīsimies uz Kristu, uz patieso Kungu, kas nāca nevis iesprostot un kalpināt, bet atbrīvot un kalpot. Kas viņu dzina atstāt dievišķo svētlaimi debesīs, piedzimt, ciest un nest krustu? Viņu dzina spēja iejusties mūsu liktenī un apņēmība to mainīt uz labu. Ja meklējam sevī līdzību Kristum, šis ir virziens, kurā vismaz nogulties. Tajā virzienā ir arī Latvijas nākotne.

lasīt tālāk

Mārtiņš Luters mācītāja amatu vērtēja augstāk 
par bīskapa amatu, jo mācītājam ir uzticēts 
pats galvenais uzdevums baznīcā – Dieva vārda pasludināšana. Prieks, ka JĀNIS VANAGS, nesdams bīskapa amata nastu, mācītāja talantu ne tikai nav pazaudējis, bet arī ļāvis tam uzplaukt.

Sprediķis ir īpašs žanrs, un Vanags ir izcils šā žanra meistars. Viņa vārdi uzrunā sirdi. Tāpēc Ziemsvētku priekšvakarā esmu aicinājusi viņu uz sarunu par to, kas notiek pasaulē un valstī. Un arī to, kā izdodas sprediķos sludināto īstenot baznīcas iekšienē un personiskajā dzīvē.

– Zemestrīces, vulkānu izvirdumi, katastrofas, politiskas un ekonomiskas krīzes. Cilvēki jūtas arvien neaizsargātāki. Tā vien šķiet, ka apokaliptiskie paredzējumi precīzi trāpa laiku, kurā dzīvojam. Ja tā – kur meklēt cerību un glābiņu?

– Neņemos paziņot, vai tās ir pasaules gala zīmes vai nav, toties katram no mums pasaules gals pienāks jebkurā gadījumā – tas nu gan ir fakts. Domas par nāvi cilvēki bieži cenšas izstumt no apziņas. Taču kā mēs jūtamies un ko darām, kad priekšā stāv ceļojums uz tālu zemi? Tad mēs priecīgā satraukumā gādājam vīzu, pētām karti, lasām ceļvežus, domājam, ko ņemsim līdzi. Ceļojumiem ir jāsagatavojas. Nāve ir dzīves lielākais ceļojums. Izjūtām un darbībām vajadzētu būt stipri līdzīgām.

– Jo ikviena cilvēka nāve jau patiesībā ir viņa pasaules gals. Un reizē jaunas pasaules sākums.

– Tieši tā. Ja to apcer, rodas virkne jautājumu: kur un kā es nokļūšu, kas man šeit jāiemācās, lai tur es būtu laimīgs? Galvenā lieta – ticība uz Kristu un kristības sakraments. Tā būtu tā vīza uz jauno miera un svētlaimes pasauli. Bet tālāk? Reizēm domāju, kā tur satiksies ticīgie kristītie, kas šajā dzīvē cits citu nevar ciest? Visi tie ticībā attaisnotie, kas šeit staigā uzpūtušies un dusmīgi, cits citu tiesādami? Tur visi būs spiesti būt kopā un tā sapulce nekad nebeigsies. Pat aizšmaukt no tās nevarēs. Vai tas izklausās pēc paradīzes? Brrr… Man šķiet, ka ne tikai jādomā, kā nokļūt debesīs, bet jau šeit jāmācās debesīs dzīvot.

To sauc par svēttapšanu. Tas nenozīmē – dari to, nedari šito. Tas nozīmē pieaugt dvēseles stāvoklī, kas neienīst, neskauž, netiesā, nerunā ļaunu, necenšas izcelties uz citu rēķina, bet tiecas iepriecināt, apgaismot, dziedināt. Reizēm es domāju: kādēļ dzīve ir tik nenormāli gara? Piecdesmit gados cilvēks jau ir bērnus uzaudzinājis, daudz darbu padarījis.

Nu kādēļ vēl tie 20 – 30? Bet svēttapšanai ir vajadzīgs laiks. Dvēsele nobriest ilgi.

Pārbaudījumi un nelaimes ir dvēseles nogatavināšanas līdzekļi. Dzīvojot labklājīgā pārpilnībā, cilvēks aizvien retāk sāk sev jautāt, kas paliek pāri, kad debess un zeme zūd vai nu pastardienā, vai paša nāves stundā. Bet pāri paliek garīgās lietas. It kā novalkāts termins, ar kuru saprotam visu ko, taču galu galā tas nozīmē mīlestību uz Dievu. Cilvēki varbūt gaida, ka Dievs viņu vietā sakārtos ārējos apstākļus tā, lai dzīve viņus nespiež.

Bet Jēzus domāja nopietni, kad teica: mana valstība nav no šīs pasaules. Viņš nenāk ar nolūku sakārtot mūsu ekonomiku vai politisko sistēmu. Viņš nāk, lai sakārtotu cilvēku. Tikai no sakārtota un apgaismota cilvēka var cerēt, ka viņš sakārtos dzīvi ap sevi. Diemžēl ne vienmēr tādi ir pie teikšanas. Biežāk nākas dzīvot pasaulē, ko visu laiku cenšas sadalīt un pārdalīt haizivju bars. Normālam cilvēkam ir grūti dzīvot plēsoņu orģijas vidū. Pārāk daudz kas aizdod dusmas, bet tās panest ir pat grūtāk nekā materiālās grūtības.

Reizēm domāju, kādēļ tagad daudzi dzīvi uztver drūmāk nekā padomju laikos, kad bija ar talonu zobos jāstāv rindā pēc cukura un ziepēm? Varbūt tādēļ, ka tad nēsājām piedurknē paslēptu kārti, ka vienreiz taču impērijai jābrūk un atkal būs brīva Latvija. Nu galvenais trumpis ir izspēlēts, taču tas neatnesa to, ko bijām gaidījuši. Vai tagad piedurknē vairs nav nekā, uz ko cerēt? Droši vien tāpēc daudzi brauc prom. Bezcerība salauž.

Mēs tiešām ļoti bieži nespējam mainīt situāciju ap sevi, taču Kristus spēj mainīt mūsu uztveri. Mēdz teikt, ka kopā ar mīļoto cilvēku pat būdiņā ir pils. Vēl jo vairāk tas tā ir kopā ar mīļoto Dievu. Ja dzīve man kaut ko atņem, ja mani apmelo, pazemo, sit krustā, tad man dara to pašu, ko darīja Kristum. Pārbaudījumi dara mani par Kristus ceļabiedru un ļauj dalīties viņa liktenī. Ja cilvēks mīl Kristu un grib būt viņam blakus, tad likstas un pārbaudījumi kļūst par mēslojumu, kur dvēselei uzziedēt. Grūti aptvert, ka tie spēj dot pat laimes sajūtu, bet tā ir. Turpretī tas, pēc kā esi tiecies materiālajā sfērā un beidzot arī sasniedzis, izrādās par traucēkli un nastu.

– Jūs pieminējāt mīlestību uz Dievu. Bet kā to atklāt? Kā izpaust? Manuprāt, Jēzus domāja nopietni arī tad, kad teica: "Ko jūs esat darījuši vienam no šiem saviem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man." Jo kā vēl varam atklāt mīlestību, ja ne darbos?

– To ļoti skaidri pasaka apustulis Jēkabs: "Ticība bez darbiem pati par sevi ir nedzīva." Arī Jāņa vēstulē: "Kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis." Ne katram cilvēkam jābūt par māti Terēzi, tas ir īpašs aicinājums – ne tikai palīdzēt tuvākajam, bet arī iedvesmot uz to visu pasauli. Mēs nevaram uzņemties atbildību par citu dzīvi. Taču zināt, kā dzīvo tavs tuvākais, tavs kaimiņš, un palīdzēt tik, cik spēj, ar to, kas tev ir, – tas dara pasauli par labāku vietu, kur dzīvot.

– Krīzei ir arī gaišā pu
se: tā skaidri parādījusi, ka visdrošākais ieguldījuma veids ir nevis zelts, vērtspapīri vai īpašumi, bet attiecības un cilvēki.

– Katru gadu ir šīs lieliskās labdarības akcijas, kad cilvēki var aiziet uz norādītu vietu un ziedot kādam labam mērķim. Tā ir liela svētība gan saņēmējiem, gan devējiem. Taču tas ir vienkāršākais labdarības veids, jo neprasa ne attiecības, ne ilgtermiņa saistības.

Dot sevi ir daudz grūtāk, nekā dot dāvanu. Lai dotu sevi, ir vajadzīga liela iekšēja motivācija. Piemēram, Kristu, ko tu mīli, ieraudzīt otrā cilvēkā. Arī tas pieder pie mācīšanās dzīvot debesīs. Taču tiešām ir ļoti labs ieguldījums.

– Rietumu civilizācija neatlaidīgi cenšas atbrīvoties no "reliģiskiem aizspriedumiem", lai varētu netraucēti piekopt morālisku "brīvību". Daudz jau to aizspriedumu nav – tik vien kā desmit Mozus baušļi un tie divi, ko deva mums Jēzus: mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu.

– Nesen viesojos kādā skolā. Kāds puisis man jautāja: kā tas ir – Dievs, neko man neprasot, noliek mani pasaulē, liek pildīt 10 baušļus un tad skatās, vai es tos izpildīšu, un, ja ne, tad viņš mani uz mūžu ieslodzīs ellē. Un skaitās, ka viņš mani mīl, ha-ha!

Tipisks piemērs, kā cilvēki izveido reliģijas karikatūras un pēc tam paši ar tām cīnās. Dievs pat ļāva sevi piesist krustā, lai izglābtu mūs no elles, uz kuru labprāt steidzamies. Un baušļus viņš deva ne jau sev par uzjautrinājumu, bet lai mēs nemocītu sevi un cits citu. Bībelē senais Israēls ir saukts par izredzēto tautu. Mums varbūt skauž, bet kā viņi paši saprata savu izredzētību? Tā, ka Dievs viņiem ir devis savus likumus. Viņi lepojās, ka visu tautu starpā Dievs tieši viņiem ir devis savu ceļa karti, kā kļūt par stipru un vitālu tautu. Mēs taču redzam, kas notiek ar tautām, kas pirmās sāka emancipāciju no Dieva likumiem.

Eiropa ir nāves civilizācija. "Brīvība" no Kristus ir tai nogriezusi dzīvības sakni. Mēs iznīkstam. Novecojam, maz bērnu, daudz vecu cilvēku. Strādniekus un nodokļu maksātājus importējam no islāma zemēm. Cik ilgi?

– Ar likumu jau arī viss nav tā viennozīmīgi. Jēzum bija jānāk, lai likumu piepildītu ar mīlestību. Lai mēs likumam sekotu nevis bailēs no soda, bet mīlestībā uz tā lēmēju. Cik lielu redzat pašas baznīcas atbildību par to, kas notiek ar Rietumu sabiedrību? Vai vismaz ar Latviju. Un ar ko islāms būtu dzīvāks nekā kristietība?

– Islāms kā reliģijas sistēma nav dzīvāks par kristietību. Jautājums ir tikai un vienīgi par to, cik lielā mērā cilvēks ļauj savai reliģiskajai tradīcijai ietekmēt ikdienas lēmumus. Islāma ticībā tas notiek daudz vairāk. Tie, kas tiešām dzīvo ar kristietību, ir gana vitāli, bet Eiropā viņu kļūst arvien mazāk. Arī tie, kas skaitās kristieši, bieži vien nedzīvo kā tādi. Kādēļ tā, un kur ir baznīcas vaina? Par okupācijas sekām baznīcu vainot nevar, bet par pašas skandāliem un kļūdām gan. Varētu nosaukt dažādas lietas, bet galvenajos vilcienos – draudzes aug un dievnami ir pilni tur, kur baznīca māca to, ko mācīja Jēzus, prot pavadīt cilvēku svēttapšanas ceļā un palīdzēt, kad vajadzīgs praktisks atbalsts.

Šajā ziņā baznīcai ļoti postošs bija 19. gadsimts, kas visu – gan Dieva atklāsmi, gan dvēseles dzīvi – pakļāva racionālā prāta diktātam. Nostiprinājās liberālisms teoloģijā, mistiskais aspekts tika nodots muzejā, baznīca atvēra savu mācību grozījumiem atbilstoši laika garam. Un tad notika kā vācu teicienā: "Wenn alles gleich gültig ist, dann wird alles gleichgültig." Proti: "Kad viss ir vienlīdz derīgs, tad drīz viss kļūst vienaldzīgs." Kad baznīca bija pielāgojusi savu mācību sabiedrības prasībām, tā kļuva sabiedrībai vienaldzīga. Tā bija liela maldīšanās, un tagad varam redzēt, ka baznīcas, kas šajā virzienā gājušas vistālāk, ir ar vistukšākajiem dievnamiem.

– Bet vai dievnamus piepildīt vajadzētu ar jebkuriem līdzekļiem? Rīgas Doms ir arhibīskapa katedrāle, ekumenisko dievkalpojumu norises vieta un kristietības simbols Latvijā. Nesen parādījās ziņa, ka šīs katedrāles draudzes vadība vēlētos sarīkot baznīcā kārtīgu rokkoncertu. Vai tas nav kārtējais reveranss tai pašai pasaulei, kuru jūs pilnīgi pamatoti kritizējat?

– Katru dīvainu avīžu ziņu der uztvert ar zināmu skepsi, jo ne vienmēr tā precīzi atspoguļo faktus. Es no draudzes vadības neko tādu neesmu dzirdējis. Ir kāda enerģiska un radoša sabiedriska organizācija "Ascendum", kurā darbojas cilvēki, kas ne vienmēr pieder draudzei, bet kam Doms ir svarīgs. Viņi grib, lai Doms kļūtu svarīgs arī citiem, tādēļ nāk ar dažādām idejām, kultūras projektiem, varbūt arī ar ideju par rokkoncertu. Taču Doma draudzē ir pietiekami saprātīga vadība, lai spētu izvērtēt, kas ir piemērots Domam, kas ne. Parasti viņi ir piesardzīgāki par mani.

Taču nekļūsim aizspriedumaini. Tradīcija ir tāda, ka katedrāle kalpo gan draudzei, gan visai pilsētai.

Rīgas Domā nesen kādi 500 bērni no klucīšiem būvēja savu baznīcu, zīmēja, veidoja, dziedāja. Draudzes vadība vēlas, lai Doms pēc iespējas daudziem kļūtu par "manu Domu". Lai cilvēki staigātu ar Domu sirdī. Protams, ir svarīgi sajust robežu, ko nedrīkst pārkāpt, lai nesāktos profanācija.

– Pirms dažiem gadiem jūsu ģimeni skāra nopietns pārbaudījums – dē
la nāve. Tajā sāpju un ciešanu laikā jūsu sprediķi bija īpaši dziļi un dzīvi. Un jūsu vaigs – īpaši apgarots. Kā tas ir – izdzīvot evaņģēliju personiskajā dzīvē? Vai vienmēr izdodas?

– Nezinu gan, cik apgarots mans vaigs varēja būt, jo tas laiks bija dzīve jēlā, asiņainā veidā. Nekā romantiska tur nebija. Taču tas deva vērtīgu pieredzi, kādas daudziem nav, tomēr maksa par to bija pārāk augsta. Droši vien mēs piedzīvojām visus atbalsta un mierināšanas veidus, ko cilvēks cilvēkam var sniegt. Par to esmu visiem ļoti pateicīgs.

Tomēr es pārliecinājos, ka mieru atnes tikai pārliecība, ka Dievs savu mīļoto cilvēku ikkatrā situācijā ved pa labāko no visiem iespējamiem ceļiem, lai cik briesmīgs tas tanī brīdī liktos. Lai apkārt notiktu kas notikdams, Kristus klātiene ņem tevi savrup no visām šausmām. Pie viņa ir patvērums, miera vieta. Ar viņu pietiek. Tu zini, ka viņš nepievils.

Dieva priekšā Tev nav jānostājas ar saviem labākiem vai sliktākiem darbiem, ko esi paspējis garākā vai īsākā mūžā, un jātrīc bailēs, ka varbūt to izrādīsies par maz. Nezinu, vai spēju vārdos attēlot to dzīves izjūtu, bet tas ir kaut kas intensīvs un īsts. Tanī ziņā visgrūtākie pārbaudījumi ir visdārgākie, jo spiež piedzīvot, cik dziļi un tālu Kristus miers var sniegties. Domāju gan, ka tas iespaidoja manus sprediķus. Ir jau tomēr starpība, vai cilvēks runā to, ko ir mācījies un cenšas iztēloties, vai arī to, ko ir pieredzējis.

– Kā var sniegt mierinājumu pašiem tuvākajiem – sievai, bērniem?

– Vienkārši esot klāt. Turoties kopā. Mēs visi cits citu balstījām un stiprinājām. Katram ģimenes loceklim tajā bija sava loma un savs pienesums, sākot no manis, beidzot ar suni.

– Reiz teicāt, ka jūs neviens cilvēks netika tieši mudinājis vērt dievnama durvis, tomēr jūs allaž esot gribējis ieiet baznīcā, ar interesi sekojis katoļu dievkalpojuma norisei, nesaprotot ne vārda. Bet kā ir ar jūsu paša bērniem? Vai viņu garīgo izvēli nav iespaidojusi tēva autoritāte?

– Ziniet, to labāk jautāt viņiem pašiem. Viņi ir personības paši par sevi, kas meklē savu ceļu. Kopš bērnības viņi ir pāri mēram cietuši no tā, ka par viņiem domā un spriež tikai kontekstā ar tēva autoritāti. Tie, kam es patiku, gaidīja, ka bērni būs mans samazinātais dublikāts, bet tie, kam kaut kas bija pret mani, savu attieksmi izgāza pār viņiem. Vēl labāk vaicājiet pēc gadiem desmit vai divdesmit. Apraksti par jauniem cilvēkiem vienmēr ir kā momentuzņēmums ar zibspuldzi tumsā. Šodien viņš ir tāds, bet pēc dažiem gadiem pavisam cits.

– Kā tas ir – būt arhibīskapam? Viena lieta – staigāt Dieva acu priekšā, cita – zināt, ka ik brīdi tev pievērsti pasaules skati, katrs tavs solis un katrs 
tavs vārds tiek svērts un vērtēts. Cik viegla ir amata nasta?

– Ar atpazīstamību nenomokos. Man joprojām ir sajūta, ka neviens mani nepazīst, varu mierīgi iejukt burzmā. Tādēļ pārlieku nerūpējos, vai vienmēr esmu smuki saģērbies, kā tad es tāds iešu uz tirgu un pirkšu kartupeļus un kāpostus…

– Jūs pats iepērkaties?

– Protams, kurš tad cits!

– Ko darāt kopā ar bērniem, ģimeni?

– Ar bērniem mēs vairs netiekamies katru dienu, bet, kad esam kopā, runājam, izbaudām mirkļus. Kad neesam, sazvanāmies. Kā jau visi cilvēki dzīvo, nekā īpaša.

– Kur ir tā vieta, kur baudāt mieru un klusumu?

– Varbūt no manis tas izklausās kā profesionāla frāze, taču pats dārgākais miera un spēka avots ir Dieva vārds, Svētie raksti.

Ja tikai cilvēki zinātu, kāds dārgums ir Bībele – tik pieejams, turpat pa rokai! Tikai jāiemācās to lietot. Luters ir teicis, ka Dieva vārdu vajag atgremot kā govij. Vajag to kā pļavas zāli sa
berzt pirkstos un sajust, kā tā smaržo. Viņš runā par viduslaikos tik pazīstamo un 19. gadsimtā pamatīgi aizmirsto Bībeles dievišķo jeb meditatīvo lasīšanu.

Tas ir, kad to lasa ļoti lēni, varbūt pat balsī, visu laiku ieklausoties savā sirdī. Ja kāds vārds vai teikums liek ievibrēties dvēselei, tad apstāties pie tā un izgaršot no visām pusēm. Reizēm tas dod mierinājumu un tādu kā bezcēloņa laimes sajūtu, reizēm arī sirds satriektību un asaras, bet nekad nav garlaicīgi, jo uzrunā arī jūtas un gribu, nobriedinot dvēseli.

Pat ja kādu laiku to nedaru, mani iepriecina tikai doma vien, ka atkal varēšu to darīt. Tas neko nemaksā un tomēr spēj piepildīt dzīvi. Gandarījuma brīžus sniedz arī kalpošana. Ja sprediķī esi varējis pateikt ko tādu, kas cilvēkiem palīdz, iedvesmo viņus iet dziļumā, tuvoties Kristum.

Bet mierinājums un veldze ir ne tikai klusumā. Nesen pirmo reizi izdarīju pirkumu "iTunes" veikalā – iegādājos Pētera Plakiža mūzikas albumu. Es jau kopš agras jaunības zināju, ka viņš ir ģeniāls, bet tagad to atklāju no jauna. Vakarā uzlieku austiņas un aizklausos dziļā naktī. Viņš izvadā pa takām un taciņām. Neko labāku latviešu mūzikā neesmu dzirdējis. Līdzvērtīgu varbūt, bet labāku ne.

– Kad gaisā virmo piparkūku, mandarīnu un sku-
ju smarža, mēs klusībā gaidām brīnumu, kaut ko 
īpašu, neparasti labu. Tādu, kas pasauli paglābs no globālās sasilšanas, ekonomiku – no atdzišanas, bet sirdi – no vientulības. Ko varat novēlēt mūsu lasītājiem?

– Vēlējums ir grūts žanrs, jo tam it kā būtu jābūt burvju vārdiņam, kas acumirklī uzlabos dzīvi. Taču māksla dzīvot labāk ir ilgtermiņa projekts. Ja tomēr jāsaka kāds vēlējums, tad es gribētu novēlēt spēju ieraudzīt Dieva klātieni visās lietās. Arī sīkos, ikdienišķos priekos, arī pārbaudījumu brīžos, visā savā dzīvē. Mums apkārt ir ļoti daudz laba un skaista, pilnīgi par brīvu. Kaut arī tās ne vienmēr ir izteikti reliģiskas lietas, par tām visām jāpateicas Dievam, jo viņš tās rada mums un tajās sniedz dāvanā pats sevi. Dieva pilnīgā atklāsme ir cilvēka miesā nākušais Kristus.

Jāņa vēstulē ir tādi dziļi vārdi: "Bailēs ir mokas. Kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā. Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes." Pagāja diezgan ilgs laiks, iekāms es sapratu, ko Jānis ar to domā. Kad mīlestība uz Kristu ir pilnīga, neviens man nevar atņemt neko, ko es pats nevēlētos atdot. Viņš labprāt atdeva visu manis dēļ, un katrs zaudējums mani tuvina viņam. Ar viņa tuvumu pietiek. Kā 73. psalmā teikts: "Kungs, ja tu esi mans, man nevajag ne debesis, ne zemi!" To nevar piedzīvot kristietības demo versijā. To nevar saprast ar prātu. To piedzīvot ļauj tikai mīlestība.

Katrs kristietis zina, ka uz tādu mīlestības pilnību vienmēr ir ceļš priekšā. Parasti tie ir mirkļi, kuros jācenšas atgriezties biežāk un kavēties ilgāk, lai ar Dieva palīgu tie kļūst par visas dzīves noskaņu. Sevišķi jau tādos laikos, kad pasaule to vien tik dara, kā konsolidē, griež un ņem. Tieši tādā laikā Dievs vēl jo vairāk dod. Jāmācās tikai gribēt to, ko Dievs dod bagātīgi, bez maksas un neko nepārmezdams.

Tāpēc varu novēlēt Ziemsvētkus pieņemt kā dāvanu, kā Dievs to sniedz – lai mēs Kristū saņemtu piedošanu, 
atgūtu pazaudēto dievbērnību un ļautu Dieva Garam mūža garumā sagatavot mūsu iekšējo cilvēku svētlaimīgai dzīvei debesīs. Tad būs arī miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.

Jānis Vanags
• Dzimis 1958. gada 25. maijā Liepājā.
• 1982. gadā absolvējis LVU Ķīmijas fakultāti.
• No 1982. līdz 1985. gadam ķīmijas skolotājs Rīgas V. Lāča 31. vidusskolā.
• 1984. gadā iestājies Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Teoloģijas seminārā, ko absolvējis 1989. gadā.
• 1985. gadā ordinēts par mācītāju.
• No 1985. līdz 1993. gadam mācītājs Saldus Svētā Jāņa draudzē, arī Saldus M. Lutera, Skrundas, Gaiķu un Lutriņu draudzē.
• 1993. gadā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas sinodē ievēlēts par arhibīskapu.
• 1997. gada maijā no Misūri sinodes (ASV) Fortveinas teoloģijas semināra saņēmis goda doktora grādu par luteriskās teoloģijas apliecinājumu pasaulei.
• Precējies, sieva Baiba, bērni Gatis, Elizabete un nelaiķis Krists.
• Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Igaunijas Republikas "Terra Mariana" krustu.

23.12.2011.
Vija Beinerte, Latvijas Avīze
Foto - Anda Krauze lasīt tālāk